Iepazīsties! Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma izlase

Ik gadu Rīgā (kinoteātrī "K.Suns") – un nu jau 7. gadu arī Latvijas reģionu pilsētās – forums piedāvā augstvērtīgu dokumentālo filmu programmu. Trīs filmu izlase šogad tiks demonstrēta Cēsīs (Vidzemes koncertzālē "Cēsis"), Jēkabpilī (Jēkabpils Tautas namā "Kino mītne"), Liepājā (kinoteātrī "Balle"), Rēzeknē (Latgales Vēstniecībā "Gors") un Valmierā (kinoteātrī "Gaisma").

Ar festivāla filmu seansu plānu Rīgā var iepazīties šeit, reģionos – šeit, savukārt pašu filmu treilerus un aprakstus piedāvājam iepazīt šajā rakstā.

Hatidžei ir pāri 50 gadiem, un viņas ikdiena ir ļoti askētiska – sieviete dzīvo nomaļā kalnu namiņā bez elektrības un citām civilizācijas priekšrocībām. Kādudien viņas mieru pārtrauc nomadu ģimene, kas arī izvēlējusies apmesties uz dzīvi tajā pašā ciematā, kuru visi citi jau sen kā pametuši. Un šī ģimene, kaut arī nes prieku un smieklus, iejaucas Hatidžes ierastajā dzīves ritējumā, apdraudot viņas bites – sievietes vienīgo iztikas avotu. "Medus zeme" ir poētisks un meditatīvs vērojums ar gleznieciskām ainavām, krāšņu krāsu paleti un izteiksmīgiem varoņu tuvplāniem, kurus filmas autori dokumentējuši vairāku gadu garumā.

"Medus zemes" veidotāji pirmo reizi sastapās ar Hatidži, vācot materiālus filmai par biškopību un bišu nozīmi ekosistēmā, un viņus ieinteresēja savvaļas biškopības metode, kas vēl arvien tiek praktizēta nomaļos Ziemeļmaķedonijas reģionos. Viens no šīs metodes principiem ir godīgs sadalījums – puse medus ražas cilvēkam, otra puse – bitēm.

Režisori: Ļubomirs Stefanovs, Tamāra Kotevska (Ljubomir Stefanov, Tamara Kotevska), "Apolo Media", "Trice Films", 85 min., 2019, Ziemeļmaķedonija.

"Viena bērna politikas" vietā tagad Ķīnas propaganda sludina "divu bērnu plānu". Kas slēpjas aiz šādas politikas ieviešanas mašinērijas, un kāda ir gigantiskās iekārtas pilsoņu dzīve? Kādos apstākļos izaugušas paaudzes, bez kuru ražotajām precēm vairs nevaram iedomāties savu dzīvi, bet par kurām tikpat kā neko nezinām? Preparējot savas dzimtas likteņus, režisore Naņfu Vana pēta vienu no baisākajiem sociālajiem eksperimentiem cilvēces vēsturē. Un skatītājs tiek izaicināts ielūkoties acīs, iespējams, rafinētākajam propagandas režīmam mūsdienās.

Iedzīvotāju skaita pieauguma ierobežošanas plāns Ķīnā tika uzsākts 1979. gadā, un 37 gadus ilgušais aizliegums ģimenēs dzemdēt ne vairāk kā vienu bērnu, pēc Ķīnas valdības datiem, "paglāba" valsti no vismaz 400 miljoniem jaundzimušo. Kopš 2016. gada Ķīnas ģimenēs atļauti divi bērni. Pēc ANO aplēsēm Ķīnā šobrīd dzīvo 1,4 miljardi cilvēku – teju 19% no visiem pasaules iedzīvotājiem.

Režisori: Naņfu Vana, Dzjalina Džana (Nanfu Wang, Jialing Zhang), "Chicago Media Project", 85 min, 2019, ASV. 12+

Sešgadīgais Ātoss un viņa draugs Amins dzīvo Molenbēkā, ko lielākā daļa pasaules pazīst no mediju ziņām kā islāma teroristu perēkli Briseles sirdī. Taču filmas varoņiem Molenbēka ir bērnības pasaule, kur doties piedzīvojumos, etniskā un reliģiskā piederība vai ģimenē runātā valoda nestājas ceļā draudzībai. Nebēdnīgā rotaļīgumā "Molenbēkas dievi" seko multikulturālajā vidē augošo puiku tandēma un viņu draugu ikdienas gaitām. Filma izraisa skaudru vēlmi pārskatīt priekšstatus un aizspriedumus, ar kuriem būvējam savu kopienu virtuālās un pavisam reālās robežas.

"Vēlējos atainot bērnu skatpunktu – kā viņi atspoguļo to, kam tic pieaugušie, un kā veido paši savu pasaules redzējumu. Pieaugušie ir otrajā plānā. Visvairāk biju ieinteresēta manu galveno varoņu atvērtībā pret pasauli – tā liecina, ka kultūras daudzveidībā iespējams pastāvēt, nesadalot to pretējās nometnēs," saka režisore Rēta Huhtanena.

Režisore: Rēta Huhtanena (Reetta Huhtanen), "Zone 2 Pictures Oy", "Clin d'oeil Films", "Tondowski Films", 73 min, 2019, Somija.

Seši piemīlīgi servisa suņi apbrīnojamā pašaizliedzībā rūpējas par savu saimnieku labklājību. Patiesa gādība un dziļa savstarpēja uzticība – "Pārinieks" ir mīlestības piepildīts stāsts par cilvēku ciešo saikni ar suņiem un to, kā cilvēki ar īpašajām vajadzībām spēj nodrošināt pilnvērtīgu ikdienu ne tikai ar līdzcilvēku klātbūtni. Režisores Hedijas Honigmenas filmas The New York Times dēvē par gardiem antidepresantiem, kas pilni vienkāršības, elegances, dāsnas empātijas un dvēseliskuma. Šī filma nav izņēmums – tā ir aizkustinoša slavas dziesma filmas varoņu garīgajam spēkam un viņu pāriniekiem, servisa suņiem.

Latvijā servisa suņu vidū pagaidām ir tikai viens suns-asistents, kas ir sagatavots cilvēkam ar kustību traucējumiem. Šāds suns praktiski piedalās saimnieka ikdienā – paceļ un padod priekšmetus, ieslēdz gaismu, atver vai aizver skapjus, paveic citus uzdevumus.

Režisore: Hedija Honigmane (Heddy Honigmann), "VOF Appel&Honigmann", 86 min, 2018, Nīderlande.

Ungāriete Mariša jau vairāk nekā desmit gadus strādā kādā ģimenē. Viņas darba diena ilgst divdesmit stundas, viņa par to nesaņem atalgojumu, turklāt bez saimnieku atļaujas nedrīkst atstāt māju. Viņai nav pases, nav savas istabas un vairs nav arī savas dzīves. Mariša dzīvo pastāvīgās bailēs, taču pamazām viss mainās. Filmas režisore gandrīz divus gadus dokumentē Marišas ikdienu, un viņas klātbūtne ļauj Marišai atjaunot pārliecību par to, ka viņa nav viena un ir jārīkojas, lai atgūtu zaudēto brīvību. Mariša ir gatava bēgt.

Mūsdienu verdzība Eiropā ir bieži noklusēts, sabiedrībai neērts fakts. Ungārijā vien šobrīd līdzīgā situācijā atrodas ap 22 tūkstošiem sieviešu. Lai iegūtu iespēju filmēt Marišu, režisore Tuza-Ritere, kurai šī ir debijas filma, maksāja Marišas saimniecei Etai mēneša nodevu.

Režisore: Bernadeta Tuza-Ritere (Bernadett Tuza-Ritter), "Éclipse Film", 89 min, 2017, Ungārija/Vācija.

"Veltījums Samai" ir jaunas mātes mīlestības vēstule savai tikko dzimušajai meitai – personisks un emocionāls vēstījums, piedzīvots Alepo pilsētā Sīrijā. 2011. gadā filmas režisore Vaada al Katība bija topošā žurnāliste, kura sāka filmēt arvien pieaugošos nemierus. Kamera kļuva par viņas sabiedroto, fiksējot pilsētas aplenkumu, sava vīra un daudzu citu sīriešu pašaizliedzīgo rīcību, paliekot aplenktajā pilsētā un uzturot slimnīcu, kurā palīdzēt uzbrukumos cietušajiem. Vienlaikus viņa ir arī māte, kas nonāk izvēles priekšā – pamest Sīriju, lai pasargātu bērna dzīvību, vai turpināt cīņu par brīvību, kurai jau tik daudz ziedots.

2019. gadā filma saņēmusi gan Kannu kino festivāla Zelta palmas zaru kategorijā Labākā dokumentālā filma, gan arī žūrijas balvas citos pazīstamos festivālos – Hot Docs (Kanādā) un SXSW (ASV). "Veltījumu Samai" atzinīgi novērtējuši ne tikai kino profesionāļi – par izcilu kino pieredzi, piešķirot Publikas balvu, filmu atzinuši arī skatītāji vismaz desmit festivālos Eiropā, ASV un Āzijā.

Režisori: Vaada Al Katība, Edvards Votss (Waad al-Kateab, Edward Watts), "Channel 4 News/ITN Productions", 95 min, 2019, Lielbritānija/ASV. 16+

1961. gadā mīklainos apstākļos lidmašīnas katastrofā iet bojā ANO ģenerālsekretārs, pazīstamais koloniālisma pretinieks un Āfrikas valstu pašnoteikšanās atbalstītājs, zviedrs Dāgs Hammaršelds. Pagājis vairāk nekā pusgadsimts, bet notikuma apstākļi vēl joprojām nav skaidri. Režisors Madss Brigers šķietami neaktuālu vēstures notikumu pētniecību pārvērš dramaturģiski noslīpētā trillerī. Pēc filmas pirmizrādes vienā no pasaules prestižākajiem kino festivāliem – Sandānsā (ASV) – skatītājus uztrauca viens jautājums – kādēļ šīs filmas vēstījums sarkaniem burtiem nav pasaules ziņu aģentūru ekrānos, un kam tas ir izdevīgi?

Darbs pie filmas ilga daudzus gadus, režisoram Madsam Brigeram kopā ar izmeklētāju Jēranu Bjerkdālu iedziļinoties arhīvu dokumentos un atklājot, iespējams, slepenāko organizāciju Āfrikas kontinentā, un vienlaikus arī šķietami nekontrolējamās AIDS epidēmijas iemeslu. Viens no filmā intervētajiem lieciniekiem dzīvības draudu dēļ šobrīd pārcēlies uz slepenu dzīvesvietu ārpus dzimtenes.

Režisors: Madss Brigers (Mads Brügger), Wingman Media, Pirava Film, Laika, Associated Directors, 128 min, 2019, Dānija/Norvēģija/Zviedrija/Beļģija.

Pītera Grīneveja vārds kino un laikmetīgās mākslas pasaulē ir atzīta vērtība. "Grīneveja alfabēts" ir mākslinieces un režisora dzīvesbiedres Saskijas Bodekes eseja par radošumu, kino vēsturi, attiecībām, vecākiem, bērniem un visu to, ko Pīters sauc par dzīvi. Negaidīti atklātas tēva (Grīneveja) sarunas ar savu pusaugu meitu, kurās nepareizie jautājumi nojauc barjeras, ļauj sajust mākslas un eksperimenta gara cilvēcisko pusi. Grīneveja alfabēts – tie ir mākslinieka formulēti atskaites punkti režisora kosmosā, kas pietuvina gan viņa bagātīgajam radošajam mūžam, gan arī ekscentriskajai un vitālajai personībai.

Saskija Bodeke ir multimediju māksliniece, kura iestudē operas, rada instalācijas un citus mākslas darbus, izmantojot dažādus medijus. Reizēm viņa darbojas ar izdomātu vārdu, kas ir kā viņas alter ego – Roza Borčovski. "Grīneveja alfabēts" ir viņas pirmā pilnmetrāžas dokumentālā filma.

Režisore: Saskija Bodeke (Saskia Boddeke), "Beeld", NTR, 68 min, 2017, Nīderlande.