Mīts par saulaino pagātnes tāli. Recenzija par Tarantino filmu 'Reiz Holivudā'  (26)

Pirmkārt, šī filma ir devītais ieraksts Tarantino filmu sarakstā (vismaz pēc viņa paša domām: Tarantino abas "Kill Bill" filmas skaita kā vienu), un Tarantino ir paziņojis, ka vēlas pamest kinoindustriju pēc savas desmitās filmas – kā pats saka, grib aiziet, esot vēl zenītā. Vai tas ir labs mārketinga triks vai tiešām pārliecība, pie kuras viņš turēsies, redzēsim laika gaitā.

Otrkārt, filma meklē to ēru, kas patiešām jau sen ir zudusi, – 1960. gadu beigas zem Kalifornijas saules, kad gaiss bija tīrāks, domas – skaidrākas un pasaule izstaroja zināmu nevainību, ko sašķaidīja Čārlija Mensona kulta sekotāju pastrādātās nežēlīgās un šokējošās slepkavības.

Treškārt, kā jau noprotams no filmas nosaukuma un leģendām, kas to jau apvij, tā ir vairāk pasaka, nevis vēsturiska filma.

Un, ceturtkārt, šī ir pirmā filma, ko Tarantino veidojis, kopš publiski nākusi klajā informācija par viņa ilggadējā partnera un producenta Hārvija Vainstīna seksuālajiem noziegumiem pret sievietēm kinoindustrijā. Dzīve bez Vainstīna nozīmē arī to, ka šo filmu producēja krietni lielāks industrijas gigants – filmu studija "Sony", un šīs kompānijas veidotais filmas mārketings ir atsevišķa raksta vērts.

Filma ir stāsts par Holivudu 1960. gadu beigās, un tajā reāli cilvēki un reāli notikumi mijas ar izdomātiem notikumiem, ko paveic izdomāti cilvēki, – šādu pieeju esam redzējuši jau vairākās Tarantino filmās, ieskaitot 2009. gada filmu "Bēdīgi slavenie mērgļi". Toreiz, runājot par šo filmu, Tarantino teica, ka viņu interesē tēli, kuri varētu būt eksistējuši un kuri varētu būt tādā veidā rīkojušies konkrētajā vēsturiskajā situācijā, – šī doma ir saistoša arī "Reiz Holivudā" kontekstā.

Kas tad ir tie izdomātie tēli, un kas ir īstie? Filmas galvenie varoņi ir Riks Daltons (Leonardo di Kaprio), pamazām aizmirstībā slīgstošs aktieris, kuram Holivudā piedāvā arvien mazākas un arvien tipveidīgākas lomas, un viņa draugs, kaskadieris un dublieris Klifs Būts (Breds Pits), kurš īsti nepārdzīvo par karjeras beigām, bet izbauda dzīves plūdumu, regulāri ļaujoties impulsīvām darbībām, kas virza stāstu tālāk. Viņu, divu pusmūža kinoindustrijas darbinieku, draudzība ir filmas emocionālais kodols, filmas sirds. Starp reālajiem tēliem, kas filmā ir skatāmi, galvenokārt jāmin 1969. gada 8.–9. augustā notikušo šokējošo slepkavību upuri un veicēji: Čārlijs Mensons, viņa sekotāji un upuri, starp kuriem zināmākā ir aktrise Šārona Teita (Margo Robija), kura slepkavības brīdī bija grūtniecības pēdējās nedēļās. To, cik ļoti šīs Mensona iedvesmotās un viņa kulta pastrādātās savā zvērībā, ja tā var teikt, absolūti bezjēdzīgās slepkavības ir šokējušas ASV sabiedrību un plašākā mērā Rietumu pasauli, ilustrē tas, ka pēdējo trīs gadu laikā vien ir tapušas astoņas dokumentālās filmas un trīs spēlfilmas, kas apskata šos notikumus. Bet "Reiz Holivudā" pats Mensons parādās tikai vienā kadrā garāmejot, skatītājs tikai nojauš viņa ietekmi uz jauniešiem, kuriem Holivuda ir simbols visam, kas ir nepareizs, kas ir sabojāts un korumpēts.

"Reiz Holivudā" ir ne tikai pasaka, bet arī visnotaļ apzināti izveidots mīts par saulaino pagātnes tāli, identificējot vēsturē vienu konkrētu brīdi, kad, lieki nepārspīlējot, viss mainījās. Filma arī pretojas mūsdienu kino valdošajai stāsta diktatūrai, kuras ietvaros filmas tiek novienkāršotas līdz tam, kas tajās notiek. Šeit tas nav tik būtiski, svarīgākais ir tas, kā stāsts notiek, tādējādi skatītājam radot krietni izaicinošāku, bet vienlaikus spēcīgāku kino skatīšanās pieredzi. Tarantino filmās forma mēdz dominēt pār saturu, un šī filma nav izņēmums: kā jau paredzams, arī šeit ir ļoti iespaidīgs skaņu celiņš, kas raksturo konkrētu laiku, filmas detaļām ir pievērsta pastiprināta uzmanība un jau pieminētā Kalifornijas bezrūpīgā, mūžam saulainā dzīve ir svarīgāka par motivāciju, kāpēc kāds no tēliem kaut kur iet un kaut ko dara.

Tarantino filmas, šo ieskaitot, un viņš pats kā fenomens rada vairāk jautājumu, nekā sniedz atbildes. Un jautājumi, ko rada "Reiz Holivudā", ir dažādi. Viens no tiem noteikti ir mūžīgais autorkino jautājums: kurā brīdī režisors turpina pārliecinoši ieturēt savu stilu, bet kurā sāk atkārtoties? Cik daudz vardarbības var būt uz ekrāna, un vai konkrētas vardarbības atspoguļojums uz ekrāna ir pieļaujams? Kur beidzas mākslinieciskās brīvības robežas, un kur sākas mizogīnija un rasisms uz ekrāna, divas tēmas, par kurām filma "Reiz Holivudā" tiek visvairāk kritizēta?

Viņa veikums nav viennozīmīgi vērtējams, lai vai kā daži gribētu viņu iecelt Dieva kārtā, un neba velti ir pieaugošs skaits dažādu cilvēku grupu, kas jūtas Tarantino filmu izsmieti. Arvien vairāk izgaismojoties varas mehānismiem, kuri tiek izmantoti, lai kādai cilvēku grupai atņemtu balsi, ir loģiski, ka uz filmām tiek vērsta kritiskāka acs, tostarp arī pret šī režijas brīnumbērna darbiem. Un vienlaikus, protams, skatītājam ir visas tiesības to ignorēt un ļauties bērnišķīgajam priekam, skatoties "Reiz Holivudā", kas, tipiskā Tarantino garā, ir erudīta, asprātīga un pārsteidzoša filma. Nepamet sajūta, ka pašam režisoram ir svarīgāk, lai šie jautājumi tiek uzdoti, nevis sniegtas nepārprotamas atbildes.

Noskatoties "Reiz Holivudā", es arvien skaidrāk sapratu, ka manas atbildes no Tarantino atbildēm krietni atšķiras. Bet Tarantino noteikti savu skatītāju neuzskata par muļķi un dod iespēju katram pašam izdomāt, par ko pat pasakās var un nevar runāt. Un es ceru, ka skatītājiem būs pietiekami daudz saprāta, lai šo uzticību no režisora puses attaisnotu un filmai pieietu kā pašpietiekamam mākslas darbam, nevis paviršam kino izstrādājumam, jo, lai arī daudz kas filmā ir atvērts diskusijām par mākslas robežām, šī filma nav paredzēta paviršai un slinkai skatīšanās pieredzei. Un, jo uzmanīgāk skaties, jo lielāks apmierinājums sagaida filmas beigās.