Savā ziņā servisa dzīvnieki ir atgriešanās atpakaļ pie saknēm. Kopš seniem aizlaikiem cilvēks suni ir turējis un barojis galvenokārt tādā gadījumā, ja suns veic reālu darbu, funkciju, – gaļēdāju dzīvnieku uzturēt un pabarot ir dārgi, to nedarīja tāpat vien. Situācija, ka vairums suņu īpašnieku strādā algotu darbu ārpus mājām, bet suns garlaicībā un bezdarbībā nīkst mājās viens – visu dienu, katru dienu, ir jauna. Nieka 200–250 gadi. Pirms tam 15–30 tūkstošus gadu suns mums nāca visur līdzi ikdienas gaitās, un mēs, apzināti vai neapzināti, suņus selekcionējām pēc šīs pazīmes – vēlmes būt kopā ar cilvēku, vēlmes sadarboties, vēlmes izpatikt. Tad vienudien mēs aizslēdzām durvis un aizgājām uz darbu birojā un suns palika viens. Tātad – atpakaļ pie saknēm. Suns un cilvēks ikdienā ir kopā, un suns dara derīgu, vajadzīgu darbu.
Servisa dzīvnieku visaptveroši pozitīvā ietekme gan uz cilvēku ar īpašām vajadzībām, gan uz ģimeni un apkārtējiem ir nenoliedzama. Zinātniskie pētījumi rāda – dzīvnieks, ar ko ir regulārs kontakts un izveidojusies savstarpēja pieķeršanās, labvēlīgi ietekmē gan cilvēka fizisko, gan garīgo veselību. Kontakts ar dzīvnieku palīdz nomierināties, mazina depresijas risku, palīdz uzveikt stresu. Šajā ziņā īpaši izceļami zirgs un suns, jo šie dzīvnieki saistīti arī ar fiziskām aktivitātēm un pozitīvi ietekmē cilvēka paštēlu. Saskarsmē ar līdzcilvēkiem suni sauc par sociālo veicinātāju, jo suņa klātbūtne palīdz uzsākt sarunu, mums jau uzreiz ir kopsaucējs, mums ir drošs, abpusēji interesants sarunas temats. Ja cilvēks publiskajā telpā ir kopā ar dzīvnieku, sabiedrība uztver šo cilvēku kā patīkamu, interesantu, atvērtu, drosmīgu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
