Siltā, taustāmā suņa klātbūtne. Zoopsiholoģe Inga Cerbule par filmu 'Pārinieks'

Savā ziņā servisa dzīvnieki ir atgriešanās atpakaļ pie saknēm. Kopš seniem aizlaikiem cilvēks suni ir turējis un barojis galvenokārt tādā gadījumā, ja suns veic reālu darbu, funkciju, – gaļēdāju dzīvnieku uzturēt un pabarot ir dārgi, to nedarīja tāpat vien. Situācija, ka vairums suņu īpašnieku strādā algotu darbu ārpus mājām, bet suns garlaicībā un bezdarbībā nīkst mājās viens – visu dienu, katru dienu, ir jauna. Nieka 200–250 gadi. Pirms tam 15–30 tūkstošus gadu suns mums nāca visur līdzi ikdienas gaitās, un mēs, apzināti vai neapzināti, suņus selekcionējām pēc šīs pazīmes – vēlmes būt kopā ar cilvēku, vēlmes sadarboties, vēlmes izpatikt. Tad vienudien mēs aizslēdzām durvis un aizgājām uz darbu birojā un suns palika viens. Tātad – atpakaļ pie saknēm. Suns un cilvēks ikdienā ir kopā, un suns dara derīgu, vajadzīgu darbu.

Servisa dzīvnieku visaptveroši pozitīvā ietekme gan uz cilvēku ar īpašām vajadzībām, gan uz ģimeni un apkārtējiem ir nenoliedzama. Zinātniskie pētījumi rāda – dzīvnieks, ar ko ir regulārs kontakts un izveidojusies savstarpēja pieķeršanās, labvēlīgi ietekmē gan cilvēka fizisko, gan garīgo veselību. Kontakts ar dzīvnieku palīdz nomierināties, mazina depresijas risku, palīdz uzveikt stresu. Šajā ziņā īpaši izceļami zirgs un suns, jo šie dzīvnieki saistīti arī ar fiziskām aktivitātēm un pozitīvi ietekmē cilvēka paštēlu. Saskarsmē ar līdzcilvēkiem suni sauc par sociālo veicinātāju, jo suņa klātbūtne palīdz uzsākt sarunu, mums jau uzreiz ir kopsaucējs, mums ir drošs, abpusēji interesants sarunas temats. Ja cilvēks publiskajā telpā ir kopā ar dzīvnieku, sabiedrība uztver šo cilvēku kā patīkamu, interesantu, atvērtu, drosmīgu.

Un drosme nudien ir vajadzīga. Filmas varoņu garīgās vai fiziskās diagnozes un saslimšanas nepāries. Iespējams, pasliktināsies. Mums visiem vajadzīga citas dzīvas būtnes klātbūtne un fiziskais kontakts, to mēs katrs meklējam līdzcilvēkos, un cilvēkam ar īpašām vajadzībām atrast klātbūtni cilvēkos ir ārkārtīgi grūti. Taču suns dod savu silto, taustāmo klātbūtni tūlīt un šai mirklī, un tas palīdz. Filmā katram savstarpēja mīļuma mirklim klāt ir arī skumjas. Kā skumjā dziesmiņa: “Tu mani neaizmirsīsi nekad, nekad...” Un tad autiskais puisītis nosaka: “Redzi, Jūta, es baidos, ka tu nomirsi un man sāksies demence, un tad vairs neviens neatcerēsies par mums.” Viņš iespiež Jūtu padusē, apkampj viņu un bučo. Nākotne ir trausla un biedējoša, bet Jūta ir blakus, pūkaina un silta, un šobrīd iztiks, kā ir. Jūta pavērš galvu uz otru pusi, es redzu – Jūta gribētu iet prom no šī apskāviena, kas ir varbūt par ilgu un par ciešu. Bet viņa bezgala pacietīgi paliek. Ai, grūts Jūtai darbs, neizsakāmi grūts! Puisīša mamma nosaka: “Tikai dzīvnieki nekad nepadodas.” Puisītim pāriet dusmu lēkmes, suns nāk un ir ar mieru mēģināt vēlreiz. Atkal un atkal. Tā var tikai suns un tikai mamma.

Neredzīgais kungs par savu suni pavadoni teic, ka mīl viņu. Mīlestība it kā domāta tikai cilvēkiem, vai ne? Kad viņa man ir līdzās, man taurenīši vēderā, viņš saka. Tā ir mīlestība. Vienlaikus viņa paliek suns – un es palieku cilvēks. Par šķiršanos mēs vēl nerunājam.

Lai izaudzinātu, atlasītu un apmācītu servisa suni, jāpaiet gadiem. Tātad – katrs dzīvnieks tiek audzināts, testēts, pārbaudīts piemērotībai, apmācīts, pielāgots katram saņēmējam. Tik un tā, filmas gaitā iedzīvojoties varoņu situācijā un ikdienas gaitās, rodas jautājums – kā suns tā var? Kā viņš zina, ka šajā brīdī tā vajag? Kā?

Un tad es jūtos bezgala pateicīga šiem suņiem.

Un apjaušu, ka tā vienmēr ir bijis. Tūkstošiem gadu, visās pasaules malās, kur cilvēks apmeties, visās klimata zonās, visos kontinentos un kosmosā, priekos un bēdās, bagātiem un nabagiem, slimiem un veseliem – mums līdzi ir nācis un strādājis suns.

Cik tā ir liela laime! Un liela atbildība.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 100 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad tas notiek no 3. līdz 8. septembrim. Plašāk par seansiem Rīgā un reģionos – Nacionālā kino centra mājaslapā.