Vai Dievs ir? Tulks Andris Amantovs par filmu 'Molenbēkas dievi'  (5)

Vai Dievs ir? Tas ir mazā Ātosa mīļākais jautājums. Ko nozīmē dzīvot mūsdienu pasaulē, kas piedāvā daudzas atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem, ko par to domā viņa vienaudži, vecāki un citi ļaudis, un vai viņi vispār par to domā un ir gatavi par to runāt? Ko nozīmē uzaugt multikulturālā pilsētā? Vai priecīgais, zinātkārais somu-čīliešu zēns saprot sarežģīto pasauli?

To visu jautā un mēģina atbildēt Rēta Huhtanena savā filmā "Molenbēkas dievi". Viņa mēģina skatīties uz pasauli bērna acīm, tas viņai arī izdodas. Tomēr līdztekus Ātosa stāstam, kur viss, kas notiek ar viņu un ap viņu, ir vienots veselums, režisore konstruē arī pretnostatījumus, kas atklāj ļoti atšķirīgās kultūras, reliģijas, izglītības sistēmas un dzīves vides, tā paspilgtinot multikulturālā Briseles rajona Molenbēkas daudzveidību un kultūru nesaderību. Viņas vēstījums nav viennozīmīgs, tas arī ir filmas lielākais trumpis.

Katrs mēs izvēlamies risināt vai arī nerisināt savas dzīves lielos eksistenciālos jautājumus. Ātoss sāk tos risināt jau sešu gadu vecumā. Kas ir Dievs, kas ir nāve, kas ir bailes, kas ir stiprākais spēks pasaulē... Režisore ar pirmajiem kadriem piesaka zēnu, kas skolā, prezentējot somu ērgli, saņem negaidītu jautājumu no klasesbiedra – vai Dievs ir? Somu teikas par to nerunā, saka Ātoss. Bet tālāk šis jautājums viņu pašu nodarbina nepārtraukti, viņš to uzdod visiem saviem draugiem un arī vecākiem. Cik dažādi ir cilvēki, tik dažādas ir arī atbildes. Te atpazīstu savu pieredzi, lai arī man pietrūka dūšas šos jautājumus jau pusaudža gados kādam uzdot. Atceros, reiz bērnībā pamanīju Bībeli uz galda vecmāmiņas mājās, toreiz pasmējos un teicu: "Vecmāmiņ, kam tev Bībele, Dieva taču nav!" Viņa paņēma Bībeli cieši rokās, ieskatījās man dziļi acīs un tikai strupi noteica: "Ir gan." Un nolika Bībeli dziļi drēbju skapī. Vairāk par to nerunājām. Bet vēlāk šie jautājumi manī modās, tāpat kā Ātosa dzīvē, – arī mani tie interesē.

Ātosa vecāki ar viņu šādus jautājumus nerisina. Viņa draudzene Flo paziņo, ka ticīgie ir traki, pilnīgi traki. Daži no dialogiem, šķiet, gan nav pašu bērnu radīti – vai tiešām bērni jau sešu gadu vecumā spriedelē par atšķirību starp ticību cilvēcei, dabai vai Dievam? Tam es īsti filmā nenoticu, bet kopumā bērnu sarunas skan brīvi un ticami.

Režisore tomēr precīzi atklāj, ka bērna pasaule ir kā spēle, rotaļa. Tas visu padara vienkāršāku. Bērni nelauza galvu, vai kaimiņš tagad nav aizņemts, vai viņš mani pareizi sapratīs, bērni iet ciemos viens pie otra, vienkārši piezvana pie durvīm un aicina laukā spēlēties. Viss notiek vienkārši. Ja ko vēlas noskaidrot, to pajautā. Bērni izzina pasauli caur darbību – piemēram, musulmanis ir nevis kādas draudīgas reliģijas pārstāvis, bet vienkārši tas, kurš neēd cūkgaļu un iet regulāri uz mošeju lūgties. Musulmaņu lūgšanu paklājiņš bērnu iztēlē pārtop par lidojošo paklāju. Tā ir aktīva, darbīga, dzīvespriecīga, krāsaina vide, kuru piepilda bērnu smiekli un rotaļas, – šauri, pieaugušā acīm nemīlīgi pagalmi, ko bērnu draudzība pārvērš par savu paradīzi.

Tieši filmas vidū režisore atgādina par skarbo dzīves realitāti – teroristu uzbrukumu Briselē, kur bojā gāja 34 cilvēki un vairāk nekā 200 tika ievainoti. Liekas, ka no šī brīža filma būs par trauksmi, bailēm, ka Molenbēka nu vairs nebūs krāsainā bērnības zeme, bet gan terorisma perēklis. Bet tā nenotiek, režisore neļaujas tik melnbaltam pasaules skatījumam. Viņa fiksē dažādas demonstrācijas, kur apdraudēti jūtas gan musulmaņi, gan citi. Bērni dzird paziņojumus par slepkavībām. Kāpēc tie cilvēki mira, Ātoss jautā mammai, bet atbildes nav. Ir klusums. Ātosa aizsardzības reakcija ir histēriski smiekli un fantāzijas par visspēcīgo Dievu.

Bet vai draudzīgā sadzīvošana var turpināties mūžīgi? Režisore liek domāt, ka viņa tam tic, – līdz brīdim, kad pienāk filmas fināls. Dzīves un pieaugušo noteikta šķiršanās, kas pārtrauc Ātosa draudzību ar musulmani Aminu. Un kas notiek ar pieaugušo pasaulēm? Vai tās spēs saprasties un sadzīvot? Tieši uz šo jautājumu režisore neatbild, jo tas jau aizvien ir jārisina mums pašiem, pieaugušajiem.

Trešdien, 4. septembrī, pēc filmas seansa Rīgā kinoteātrī "KSuns" skatītājiem būs iespēja tikties ar režisori Rētu Huhtanenu klātienē.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 100 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad tas notiek no 3. līdz 8. septembrim. Plašāk par seansiem Rīgā un reģionos – Nacionālā kino centra mājaslapā.