No 3. līdz 8. septembrim norisināsies Nacionālā kino centra rīkotais 23. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs"). Viena no programmā iekļautajām filmām ir režisoru Ļubomira Stefanova un Tamāras Kotevskas (Ljubomir Stefanov, Tamara Kotevska, Ziemeļmaķedonija) "Medus zeme" (Honeyland) – poētisks stāsts par bitēm, savvaļas biškopību un biškopi Hatidži. Par filmu pēc noskatīšanās raksta Inese Kļava, kura ir ne tikai kino režisore, bet arī biškope.
Kopš bērnības atceros, cik ļoti sāp dzēliens pēdā, ja netīšām esi uzkāpis bitei. Kopš man pašai ir bites, zinu, cik ļoti sāp dzēliens rokā vai sejā, kā pietūkst piere un aizpampst acis. Tāpēc, skatoties, kā filmā "Medus zeme" satrakojušās bites dzeļ nemākulīgam saimniekam, viņa sievai un neskaitāmajiem bērniem, sāpes ir tikpat kā fiziski jūtamas. Tajā pašā laikā filmas galvenā varone, Eiropas pēdējā bišu medniece (kā viņu piesaka filmas veidotāji) ar kailām rokām un galvu, maigām kustībām un nesatricināmu mieru tiek galā ar savām bišu saimēm. Viņas bites dzīvo Ziemeļmaķedonijas klintīs, pamesta ciema mūru ailās vai pašas taisītos klūgu-māla stropos. Bites ir spējīgas dzīvot jebkurā dobumam līdzīgā veidojumā, pat benzīnkannā, ja vajag (šādu reālu piemēru atceros no biškopju kursiem), un man kā biteniecei īpaši interesanti bija redzēt, kā var ievākt medu, neizmantojot tradicionālo biškopja aprīkojumu.
"Puse man, puse bitēm" - šo mantru sieviete atkārto ikreiz, kad atņem bitēm medu. Tieši tādu vārdu salikumu biškopji lieto - "atņemt medu", jo tas patiesībā pieder bitēm, nevis cilvēkiem. Bet, tā kā bites ir čaklas un parasti pārtikas rezerves ziemas periodam sagādā sev ar uzviju, tad, pareizi saimniekojot, pietiek gan bitēm, gan cilvēkiem. Tāda ir arī filmas pamatdoma – atgādināt, cik svarīgi ir dzīvot saskaņā ar apkārtējo vidi, sadarboties, ievērot līdzsvaru un nepārkāpt dabas noteiktos likumus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
