Kad suns ēd medu. Režisore un biteniece Inese Kļava par filmu 'Medus zeme'

Kopš bērnības atceros, cik ļoti sāp dzēliens pēdā, ja netīšām esi uzkāpis bitei. Kopš man pašai ir bites, zinu, cik ļoti sāp dzēliens rokā vai sejā, kā pietūkst piere un aizpampst acis. Tāpēc, skatoties, kā filmā "Medus zeme" satrakojušās bites dzeļ nemākulīgam saimniekam, viņa sievai un neskaitāmajiem bērniem, sāpes ir tikpat kā fiziski jūtamas. Tajā pašā laikā filmas galvenā varone, Eiropas pēdējā bišu medniece (kā viņu piesaka filmas veidotāji) ar kailām rokām un galvu, maigām kustībām un nesatricināmu mieru tiek galā ar savām bišu saimēm. Viņas bites dzīvo Ziemeļmaķedonijas klintīs, pamesta ciema mūru ailās vai pašas taisītos klūgu-māla stropos. Bites ir spējīgas dzīvot jebkurā dobumam līdzīgā veidojumā, pat benzīnkannā, ja vajag (šādu reālu piemēru atceros no biškopju kursiem), un man kā biteniecei īpaši interesanti bija redzēt, kā var ievākt medu, neizmantojot tradicionālo biškopja aprīkojumu.

"Puse man, puse bitēm" - šo mantru sieviete atkārto ikreiz, kad atņem bitēm medu. Tieši tādu vārdu salikumu biškopji lieto - "atņemt medu", jo tas patiesībā pieder bitēm, nevis cilvēkiem. Bet, tā kā bites ir čaklas un parasti pārtikas rezerves ziemas periodam sagādā sev ar uzviju, tad, pareizi saimniekojot, pietiek gan bitēm, gan cilvēkiem. Tāda ir arī filmas pamatdoma – atgādināt, cik svarīgi ir dzīvot saskaņā ar apkārtējo vidi, sadarboties, ievērot līdzsvaru un nepārkāpt dabas noteiktos likumus.

Tomēr, kā jau visām labām filmām, arī šai ir daudz paralēlo līniju, par ko jādomā vēl ilgi pēc filmas noskatīšanās. Personīgi mani daudz vairāk, nekā dabas saudzēšanas tēma, šajā filmā aizkustināja stāsts par galvenās varones, piecdesmit gadu vecās un viedās bitenieces vientulību. Daba viņu nav apveltījusi ar skaistiem sejas vaibstiem, bet viņas ķermenis ir stalts un vingrs, gaita jauneklīga, viņa pati ir vitalitātes pilna. Šī sieviete ilgojas pēc mīlestības, grib būt skaista, sapņo par vīru un bērniem, bet liktenis viņai lēmis vientulīgu dzīvi kalna būdiņā kopā ar slimo māti. Un par mammu viņa rūpējas tikpat gādīgi un uzmanīgi kā par bitēm.

Ģimene, kas negaidīti apmetas uz dzīvi kaimiņos, sievietes dzīvē ienes svaigas vēsmas. Viņa ātri atrod kontaktu ar bērniem, tie viņai pieķeras. Ar pieaugušajiem var kopā pasēdēt pie ugunskura, izrunāties un padziedāt. Un viņai nav žēl dalīties pieredzē, kā iegūt medu, ko ciena pat galvaspilsētā Skopjē. Ik pa laikam viņa uz turieni mēro 20 kilometru ar kājām, lai tirgū par labu cenu realizētu savu medu un iepirktos.

Vide un dzīvesveids, kas attēloti filmā "Medus zeme", ir pārsteidzoši. No vienas puses – vientuļa turku sieviete ar savu nāves gultā gulošo māti, no otras puses – turpat aiz žoga nomadu ģimene ar milzīgu govju ganāmpulku, nemitīgiem ķīviņiem un neskaitāmiem bērniem, kuriem katra diena ir kā izdzīvošanas spēle, jo kuru katru brīdi kāds var netīšām aizpeldēt pa kalnu upi vai tikt samīts zem govs kājām. Šis dzīves modelis kardināli atšķiras no tā, kā dzīvojam un kā pret bērniem izturamies mēs, lielākā daļa eiropiešu, bet tajā pašā laikā, to vērojot, pārņem nostalģija par "īsto bērnību" – savā vaļā kopā ar vistām, govīm un pusnomocītiem kaķēniem.

Filma ir ļoti gleznieciska un skaista. Ziemeļmaķedonijas kalnainie apvidi, spožā saule un spilgtās krāsas skatītājam sniedz patiesu vizuālu baudījumu. Grandiozi kopplāni mijas ar detalizētiem tuvplāniem, kārtējo reizi netieši uzsverot, ka lielais un mazais dabā ir cieši saistīti.

Raksturojot savu subjektīvo attieksmi pret kādu filmu (arī izrādi, grāmatu u.tml.) es mēdzu lietot terminu "garšoja" vai "negaršoja". "Medus zeme" man garšoja ļoti labi. Tikpat labi kā sunim, kas filmas pēdējā kadrā kāru muti ēd tikko no klints grotas izņemtu medus šūnu. Un šādu pārsteidzošu ainu filmā ir ne mazums. To noteikti ir vērts redzēt.

P.S. Teicams ir filmas skanējums, bet, ja kādam ir bail no bitēm un bišu dūkoņa vien uzdzen nepatiku un paniku, būs jāsaņemas. Ik pa brīdim kāda saniknota bite nospindz tik tuvu ausij, ka instinktīvi jāsaraujas. Filma mudina arī painteresēties par Maķedonijas (kopš 2019. gada pārdēvēta par Ziemeļmaķedonijas Republiku) sarežģīto vēsturi un etnisko sastāvu.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 100 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad tas notiek no 3. līdz 8. septembrim. Plašāk par seansiem Rīgā un reģionos – Nacionālā kino centra mājaslapā.