Dokumentālais duelis. Mākslinieks Krišs Salmanis par filmu 'Grīneveja alfabēts'  (1)

Pastāv uzskats, ka māksliniekiem nevajag runāt – ja mākslas darbs jāpaskaidro, tad tas nav izdevies. Pastāv arī uzskats, ka māksliniekiem ir jārunā – ja nemācēsi sevi pasniegt, tavu vietu ieņems kāds, kurš to pratīs. Kad runā mākslinieki, kas savu vietu jau iekarojuši, izrādās, tas var būt vienkārši interesanti, un labākie runātāji mēdz būt tie, kuru darba materiāls ir verbāla doma. Grīnevejs gribētu būt gleznotājs, bet ir ļoti labs runātājs – klausīties viņa teikto ir tikpat interesanti, kā skatīties viņa kino.

Tiesa gan, neesmu skatījies Grīneveja filmas kopš padsmitnieka vecuma. Tolaik tās mani reibināja ar attēla gleznieciskumu, kompozīcijas pārbagātību, skaņas uzbrukumu un garantēto kailķermeņu klātbūtni. Viss kārtojums līdzinājās enciklopēdijas lapošanai, un laikā pirms interneta tas raisīja gandrīz tādu pašu atkarību kā tālruņa šķirstīšana tagad. Viņa vēlākie darbi tik ļoti neaizrāva, un, negribēdams atmiekšķēt radušos iespaidu, vairs nesekoju Grīneveja darbībai.

Iespēja tagad noskatīties dokumentālo filmu par Pīteru Grīneveju darīja bažīgu – ja nu viņš man nepatīk? Vai jums arī nav tā, ka vēl vairāk iepatīkas to iemīļoto mākslinieku darbi, kuri, intervijās vai dzīvē satikti, atklājas esam tīri patīkami cilvēki? Un otrādi, ja autors ir maitasgabals, tad arī viņa lieliskajiem darbiem pārslīd netverama ēniņa. Gaužām neprofesionāli, vai ne? Ja vēl neesat tikuši galā ar šo trūkumu, varbūt ejiet uz kādu citu "Baltic Sea Docs" festivāla filmu.

"Tu esi gluma zivs, kas visu laiku izsprūk no tvēriena," pārmet filmas režisore un Grīneveja dzīvesbiedre Saskija Bodeke. "Tu nesniedz atbildes, bet uzreiz uzdod nākamo jautājumu," saka viņa meita Pipa. "Kāpēc ne, ja sarunbiedrs nespēj turēt līdzi manam tempam," atbild Grīnevejs. Bodeke viņu arī nespiež, un nekas vairāk par inscenētas sadzīves ainiņām un Grīneveja vizuālo paņēmienu atdarinājumiem neizdodas. Bet tas nav svarīgi, jo par filmas galveno varoni izvēršas režisora intervētāja padsmitniece Pipa.

Viņa izmanto nefiltrētu, emocionālu tiešumu pamīšus ar psihologu un karaļu iecienīto paņēmienu – atkārtot sarunbiedra pēdējo teikumu jautājuma formā. Tas neizlaužas cauri Grīneveja pozai un labi nostādītās runas plūdumam, tomēr šķiet, ka viņa ir šī dokumentālā dueļa uzvarētāja. Un arī skatītājs ir ieguvējs, ja vien ļaujas meitenes jautājumiem un atceras sevi viņas vecumā. Kādas bija manas domas par nāvi, mīlu un dzīves jēgu? Kā tās izskatītos zīmējumā? Vai es šīs domas vēl vispār domāju? Vai arī paša meistarības robežās atvairos, talkā ņemdams ironiju, aizņemtību vai amizantus stāstiņus? Protams, visu laiku dzīvot tik sakāpināti būtu neiespējami, bet ir jauki, ja reizi pa reizei kāds liek justies kā pusaudzim.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 100 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad tas notiek no 3. līdz 8. septembrim. Plašāk par seansiem Rīgā un reģionos – Nacionālā kino centra mājaslapā.