No 3. līdz 8. septembrim norisināsies Nacionālā kino centra rīkotais 23. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs"). Īpaša filma, ar kuru festivāls tiks atklāts, ir režisoram un māksliniekam Pīteram Grīnevejam veltītā "Grīneveja alfabēts" (The Greenaway Alphabet, Nīderlande), ko veidojusi māksliniece un Grīneveja dzīvesbiedre Saskija Bodeke (Saskia Boddeke). Par filmu pēc noskatīšanās raksta mākslinieks Krišs Salmanis.
Pastāv uzskats, ka māksliniekiem nevajag runāt – ja mākslas darbs jāpaskaidro, tad tas nav izdevies. Pastāv arī uzskats, ka māksliniekiem ir jārunā – ja nemācēsi sevi pasniegt, tavu vietu ieņems kāds, kurš to pratīs. Kad runā mākslinieki, kas savu vietu jau iekarojuši, izrādās, tas var būt vienkārši interesanti, un labākie runātāji mēdz būt tie, kuru darba materiāls ir verbāla doma. Grīnevejs gribētu būt gleznotājs, bet ir ļoti labs runātājs – klausīties viņa teikto ir tikpat interesanti, kā skatīties viņa kino.
Tiesa gan, neesmu skatījies Grīneveja filmas kopš padsmitnieka vecuma. Tolaik tās mani reibināja ar attēla gleznieciskumu, kompozīcijas pārbagātību, skaņas uzbrukumu un garantēto kailķermeņu klātbūtni. Viss kārtojums līdzinājās enciklopēdijas lapošanai, un laikā pirms interneta tas raisīja gandrīz tādu pašu atkarību kā tālruņa šķirstīšana tagad. Viņa vēlākie darbi tik ļoti neaizrāva, un, negribēdams atmiekšķēt radušos iespaidu, vairs nesekoju Grīneveja darbībai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
