Kad piedzimst bērns, tad tuvākā ģimene sanāk kopā, lai šim visneaizsargātajam ģimenes loceklim sniegtu vislabākos apstākļus, lai tas varētu izdzīvot un augt. Tas lielākajai daļai cilvēku, manuprāt, ir saprotams. Ja attīstām ideju tālāk, tad šo paradigmu varētu attiecināt arī uz ko daudz plašāku – valsts (lasi - sabiedrība) ir tik laba, cik labi tā spēj pasargāt savus visvājākos.
Pārāk daudz neatklājot sižetu, filma iesākas ar tās autores nonākšanu kādas Ungārijas pilsētiņas privātmājā pie saimnieces, kura lepojas, ka pašai neesot jāstrādā. Visu viņas vietā darot pārējie mājas iemītnieki. Soli pa solim mēs kļūstam liecinieki, kā filmas autore saprot, ka viņas acu priekšā atklājas mūsdienu verdzības stāsts. Galvenā varone Mariša ir sieviete savos piecdesmit, kura ir zaudējusi visu un šajā mājā dzīvo kā kalpone, samaksā saņemot vien cigaretes un kafiju. Naktsmaiņu darbs vietējā kombinātā arī nepalīdz, jo tur nopelnīto mājas saimniece atņem. Līdz ar filmas gaitas attīstību un vides iepazīšanu dīvainais fakts, ka mājas saimniece ļauj to visu filmēt, diemžēl kļūst pašsaprotams. Tāpēc, ka nevienu – ne policiju, ne SOS centrus – neinteresē šo cilvēku likteņi un mokas. Šeit arī atbilde uz jautājumu, kāpēc tad viņa vienkārši neaizmūk. Tāpēc, ka nav, uz kurieni aizmukt. To labi apzinās arī šo cilvēku izmantotāji un, skatoties filmu, brīžiem pat mokoši ir pieņemt faktu, ka viņiem vienalga, vai kāds filmē vai nefilmē to, ko viņi dara. Jo pārliecība, ka par to tāpat nekas slikts nebūs, ir ļoti spēcīga. Filmā sasniegtais patiesīgums ir apbrīnojams, un noteikti jābūt arī veiksmes faktoram, jo kā gan citādāk dokumentālā filma spētu tik tuvu piekļūt tik jūtīgam tematam kā mūsdienu verdzība?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
