Slidenais ceļš uz patiesību. Sanita Jemberga par filmu 'Neatrisinātā lieta'  (3)

Darbs pie filmas ilga daudzus gadus, iedziļinoties arhīvu dokumentos un atklājot, iespējams, slepenāko organizāciju Āfrikas kontinentā un vienlaikus arī šķietami nekontrolējamās AIDS epidēmijas iemeslu. Viens no filmā intervētajiem lieciniekiem dzīvības draudu dēļ šobrīd pārcēlies uz slepenu dzīvesvietu ārpus dzimtenes. Par filmu pēc noskatīšanās raksta žurnāliste, dokumentālo filmu scenāriste un Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" redaktore Sanita Jemberga.

Pat konspirācijas teoriju pasaulē pastāv zināma lietu kārtība.

Ir mūžīgās – kurš nogalināja Kenediju? Kur tagad dzīvo Hitlers (un Elviss)? Kur pēc mazgāšanas pazūd vienas kājas zeķes?

Ir pārejošās. Mans pēdējais favorīts ir video no Liepājas, kur autoram līdz ar 5G sakaru torņa iedarbināšanu ir grūti pēc koncerta atrast telti, mulsina pār to lidojošie gulbji un negribas kniebties ar draudzeni.

Un ir trešās – tās, par kurām vēl nezini. Manā gadījumā – zviedru diplomāta, ANO ģenerālsekretāra Dāga Hammaršelda (Dag Hammarskjöld) bojāeja lidmašīnas avārijā tagadējās Zambijas teritorijā 1961. gadā. Pie līķa, aizspraustu aiz kaklauta, atrada pīķa dūzi. Hammaršelds, kurš iestājās par lielākas varas atdošanu pašiem afrikāņiem, bija ceļā uz tagadējo Kongo Demokrātisko Republiku, lai ar nemierniekiem mēģinātu vienoties par pamieru.

Bijušo kolonizatoru (un viņus atbalstošo lielo korporāciju) cīņa par dabas resursiem Āfriku tolaik bija padarījusi par īstiem mežonīgajiem Rietumiem. Vismaz trīs dažādas komisijas, ieskaitot ANO, mēģināja atrast vienu pārliecinošu atbildi, kāpēc nogāzās Hammaršelda lidmašīna, bet tām neizdevās. Ar ambiciozu mērķi to izdarīt sākas dāņu provokatīvā dokumentālista Madsa Brigera filma "Neatrisinātā lieta", kura tikko pieredzēja pirmizrādi Sandensas festivālā.

Divu stundu garumā, kas atspoguļo dokumentālista sešu gadu darbu, jūs nogrimsiet trillerī, bet es jutos kā darbā.

Kā parasti, stāsts sākas ar kādu apsēsto, šajā gadījumā – kādreizējo zviedru humānās palīdzības darbinieku Jēranu Bjerkdālu (Göran Björkdahl). Viņš tic, ka Hammaršelds ir nogalināts, viņa tēvam pieder ložu cauršauta atlūza it kā no avarējušās lidmašīnas vraka, un viņš uz savu galvu jau kuru gadu meklē teorijas pierādījumus.

Un tādi uzpeld – pēc aparteīda izveidotā Dienvidāfrikas Patiesības un samierināšanās komisija 1998. gadā paziņo, ka pie tās nonākuši dīvaina nosaukuma vietējās organizācijas dokumenti, kuros aprakstīts Hammaršelda slepkavības plāns.

Kamera seko Bjerkdālam un Brigeram, intervējot avārijas lieciniekus, ar kuriem nevienā izmeklēšanā it kā neesot runāts, jo viņi ir tumšādaini (Atmiņas 50+ gadus vēlāk? Cik precīzas tās var būt?). Meklējot liecības par dīvainās organizācijas pastāvēšanu (Kā var būt, ka neviens žurnālists pēc tik skandaloza paziņojuma nav mēģinājis to izdarīt jau 1998. gadā?). Sitoties pret sienu, kad cilvēki melo vai atsakās sarunāties. Un tad, kad autors sāk koķetēt ar ideju no tās atteikties, jo stāsts ir pārāk samežģījies, nāk viņa lielais laimests – ar sirdsapziņu izlīgt gribošs bijušais algotnis, kura izklāstītā notikumu versija Hammaršelda nāvi padara par ķēdes posmu episkā sazvērestībā, kurā ir viss. Gan CIP, gan MI6, gan AIDS, gan vakcīnas.

Tobrīd pētnieks, kura filmu scenāriji paņēmuši gadus un nodrošinājuši nepārtrauktus "aplauzienus", manī gavilēja. Līdz brīdim, kad tapa skaidrs, ka lieciniekam nav neviena dokumenta, kas apliecinātu teikto. Taču viņam tam ir loģisks izskaidrojums.

Filma brīnišķīgi parāda pētnieciskās žurnālistikas dilemmas. Simtiem interviju, kas, iespējams, nenovedīs pie rezultāta – vai ne pie tāda rezultāta, kādu gaidījāt. Melojoši varoņi, kas izskatās pēc visnekaitīgākajiem večukiem. Sarežģītu un saistītu notikumu virknes, kam grūti izsekot un ko vēl grūtāk vienkārši pastāstīt. It kā uzticami avoti, kurus nav iespējams pārbaudīt. Ārišķīgi, kaitinoši žurnālisti, kuri šova dēļ saģērbsies baltās uniformās un nolīgs afrikāņu mašīnrakstītājas vai amatieriski – ar ķiveri galvā, cigāru zobos un metāla meklētāju rokā – mēģinās atrakt vraka atlūzas (jo uz ekrāna labi izskatās), bet kas caur savu vājumu un neveiksmēm kādā brīdī kļūs par cilvēkiem. Hipotēzes, kas beigās kļūst tik episkas, ka sāk līdzināties konspirācijas teorijām.

Vai Brigers atklāj patiesību? Varbūt jā, varbūt nē. Taču mēs ieraugām ceļu, cik slidena un izvairīga ir tā daba – un cik grūti ir pie patiesības nonākt.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 100 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad tas notiek no 3. līdz 8. septembrim. Plašāk par seansiem Rīgā un reģionos – Nacionālā kino centra mājaslapā.