Filma ir personisks tulkotājas un atdzejotājas Ievas Lešinskas-Geiberes stāsts par viņas tēvu Imantu Lešinski, kurš bija pazīstams gan PSRS, gan ASV politiskajā sistēmā; viņa pārbēgšana uz ASV 1978. gadā kļuva par skandalozu starptautisko notikumu. Imants Lešinskis bija dubultaģents, kurš dzīvoja un darbojās, mainot identitātes; pēc tam, kad Lešinskis bija publiski nācis klajā ar faktiem, kas izgaismoja Valsts drošības komitejas (VDK) darbību Latvijā, viņš mira nenoskaidrotos apstākļos.
Filma balstīta Ievas Lešinskas-Geiberes atmiņās un dienasgrāmatu ierakstos, tas ir mēģinājums noskaidrot patiesību par savu tēvu un aukstā kara notikumiem, kuros viņa bijusi iesaistīta, pašai neapzinoties. Dokumentālās filmas veidošanā piedalījušies arī notikumu aculiecinieki, bijušie ASV Federālās izmeklēšanas biroja un Centrālās izlūkošanas pārvaldes, PSRS Valsts drošības komitejas darbinieki, izlūkdienestu vēstures eksperti. Tāpat filmā izmantots plašs dokumentālo arhīvu materiāls.
"Filma "Spiegs, kurš mans tēvs" ir lielisks un godīgs aukstā kara dokuments – stāsts, kuru izstāsta otrā plāna varonis, šajā gadījumā jauniete, kas iemesta lielos vēsturiskos notikumos un pārsteidzošā veidā tos arī spēj izskaidrot, " tā par filmu raksta ASV ziņu portāla "BuzzFeed" galvenais redaktors Bens Smits. Jāpiebilst, ka starptautisko pirmizrādi Ginta Grūbes un Jāka Kilmi filma piedzīvoja Lielbritānijā, Šefīldas dokumentālo filmu festivālā.
"Spiegi ir reāla parādība, viņu darbs ir izspiegot citas valstis. Spiegi ir arī gluži reāli cilvēki ar īstām ģimenēm, viņiem ir bērni. Kinofilmās visbiežāk uzmanības centrā ir spožuma auras apvīts, bet fiktīvs spiegs – vienmēr šarmanti elegants, vienmēr vīrietis bez bērniem –, savukārt filma "Spiegs, kurš mans tēvs" ir meistarīgs ieskats pasaulē, kam šīs filmas nekad nepievēršas, ‒ proti, tajā, ar ko nodarbojas īsti spiegi, un iespaidā, ko šis darbs atstāj uz viņu bērniem. Filma atsedz aso kontrastu starp mūsu klišejisko, kino iespaidā tapušo priekšstatu par spiegu dzīvi un padomju spiega drūmo un brutālo karjeru ‒ realitāti, ko uzskatāmi parādījuši arī pēdējā laika notikumi, piemēram, padomju izlūkdienesta neveiksmīgais mēģinājums noindēt krievu spiegu Sergeju Skripaļu un viņa meitu. Filmā "Spiegs, kurš mans tēvs" režisori Kilmi un Grūbe, izmantojot dokumentālus kadrus, inscenētas ainas un Ievas Lešinskas stāstījumu, parāda dzīves pusi, ko spēj iztēloties tikai retais no mums," vērtē Tomass Henriks Ilvess, bijušais Igaunijas prezidents un filmas varones kolēģis no radio "Brīvā Eiropa" laikiem.
Jau no šīs nedēļas filmu būs iespējams skatīties Rīgā, Talsos, Madonā, Cēsīs, Siguldā, Liepājā, Kuldīgā, Jēkabpilī un citviet Latvijā. 9. septembrī kinoteātrī "Splendid Palace" skatītājiem pēc filmas būs iespēja tikties ar filmas varoni, tulkotāju un literāti Ievu Lešinsku-Geiberi un vienu no filmas režisoriem Gintu Grūbi.
Režiju un scenāriju veidojuši Jāks Kilmī (Jaak Kilmi) un Gints Grūbe, filmas operators ir Aigars Sērmukšs, montāžas režisors – Armands Začs, komponisti – Janeks Murds un Jans Trojans, skaņu režisors – Lukass Ujciks. Filma veidota filmu studijā "Mistrus Media" kopprodukcijā ar Vācijas filmu kompāniju "Kick Films", Čehijas kompāniju "8 Head Productions" un Igaunijas kompāniju "Pimik".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
