Filmas 'Kalpone gūstā' režisore: Mūsdienu verdzība pastāv ikvienā valstī  (14)

Marta Elīna Martinsone: Vispirms gribēju vēlreiz pateikties par šo filmu! Lasīju, ka jūs Marišu satikāt, veidojot skolas mācību darbu, un tad nolēmāt turpināt sekot viņas stāstam. Vai jums bija laiks, piemēram, palasīt par upura domāšanas specifiku u. tml., vai jūs vienkārši ļāvāties, lai stāsts jūs ved?

Bernadeta Tuza Ritere: Sveicināti! Paldies visiem, kas tik vēlu ir palikuši uz šo sarunu (saruna notiek pēc filmas seansa, kas sācies pulksten 21.00, – red.). Es sāku to kā mācību darbu un tajā laikā neko nezināju par mūsdienu verdzību. Biju iestājusies Ungārijas Filmu skolā, un man bija jāsagatavo piecu minūšu darbs par vienu dienu kāda cilvēka dzīvē. Tam bija dotas trīs nedēļas laika. Es atcerējos Marišas seju, jo biju satikusi šo ģimeni pirms vairākiem gadiem, pateicoties kādam savam draugam. Toreiz es redzēju kalpus, bet domāju, ka viņiem par šo darbu maksā. Atcerējos tieši viņu, jo Marišai tajā laikā bija tikai nedaudz pāri piecdesmit, bet viņa izskatījās krietni vecāka. Un šim mācību darbam par vienu dienu kāda cilvēka dzīvē es izvēlējos sekot ļoti vizuālam konceptam, rādot tikai viena cilvēka seju un parādot vienas dienas notikumus caur šī cilvēka emocijām. Tas tad arī bija iemesls, kāpēc piezvanīju šai ģimenei, – es gribēju vērot seju un Marišai bija ļoti interesanta seja. Viņi atļāva man filmēt, jo man nebija ne mazākās saprašanas par to, kas notiek šajā mājā. Un tieši tad, dienās, kad filmēju savu mācību darbu, Mariša man pateica, ka viņai par darbu netiek maksāts. Un piedevām vēl viņai ir arī darbs fabrikā, bet tur nopelnītā alga ir jāatdod saimniecei. Tā bija pirmā atklāsme par to, ka šis stāsts slēpj ko daudz vairāk.

Cik ilgi jūs viņai sekojāt, filmējāt viņu?

Šajā mājā es viņu filmēju pusotru gadu un vēl pusotru gadu pēc tam, kad viņas tur vairs nebija. Protams, pēc kāda laika man bija kaut kas jāsaka ģimenei, jo sākumā taču es filmēju piecu minūšu īsfilmu. Teicu, ka man skolā ir uzdoti jauni mācību darbi un es gribētu turpināt filmēt Marišu. Protams, es neteicu neko par noslēpumiem, kurus atklāju. Tā nu viņi to pusotru gadu domāja, ka es filmēju kaut ko skolai, ka tikai vēroju Marišas seju – un tas arī viss.

Filmā nepārtraukti jūtamas bailes un spriedze. Vai jūs arī jutāties apdraudēta, kamēr uzņēmāt šo filmu?

Jā, protams, dažkārt es tā jutos, man bija bail, jo puse no ģimenes nemitīgi bija cietumā. Viņi gan nāca ārā, gan atkal tur atgriezās. Mariša teica, ka tad, ja viņa aizbēgtu, šī ģimene viņu meklētu, un viņi mēdza būt ļoti agresīvi. Atklāti sakot, dažreiz pagāja pāris dienu, pirms es sadūšojos viņiem piezvanīt. Un pēc tam, kad Mariša izbēga, mums kādu laiku tiešām bija jāslēpjas, jo dzirdējām, ka šī ģimene viņu meklē. Patiesībā viņi Marišu meklēja divus mēnešus.

Vai šī ģimene ir redzējusi filmu, vai viņi par to kaut ko uzzināja, un vai esat ar viņiem sazinājusies, varbūt viņi ir mēģinājuši ar jums sazināties pēc filmas pirmizrādes?

Es nezinu, vai viņi ir redzējuši filmu. Bet, saprotams, viņi sazinājās ar mani. Pagājušajā gadā mums Ungārijā bija preses seanss žurnālistiem, un tūlīt pēc tam viņi man zvanīja, jo bija televīzijā redzējuši policijas ziņas par mūsdienu verdzības fenomenu Ungārijā un filmas treileri. Mēs par to neko nezinājām. Eta redzēja sevi TV kā mūsdienu vergturi. Un tikai tad viņa saprata, ko es patiesībā filmēju, kāda bija šī projekta tēma. Tā nu viņa man zvanīja un draudēja iznīcināt manu dzīvi. Tas, protams, bija diezgan liels murgs. Es tajā laikā biju ASV, Sandensas filmu festivālā. Gribēju parādīt viņai filmu, bet neilgi pirms norunātās tikšanās viņa pazuda un uzradās tikai pēc gada, kad mēs filmu sākām demonstrēt Ungārijas kinoteātros. Viņa teica, ka ies pie sava jurista un iesūdzēs mani tiesā. Bet tad, kad es pie viņiem filmēju, jau pēc samērā neilga laika Eta man lika par to maksāt. Šajā laikā es jau zināju, ka Mariša grib tikt no turienes projām, un tas bija vienīgais veids, kā es varu palikt viņas tuvumā. Un es teicu – jā, labi, bet, ja tu gribi saņemt naudu, tad mums ir jāparaksta līgums. Tā nu es Etai lūdzu parakstīt līgumu, ar kuru viņa man nodod visas tiesības izmantot uzņemto materiālu. Tātad, ja viņa tiešām ietu pie sava jurista, tas man neradītu īpašas problēmas. Kamēr filmēju Marišu, es Etai biju samaksājusi ap 1000 eiro par tiesībām to darīt.

Pastāstiet mazliet vairāk par Marišu – filmā tas ir nedaudz ieskicēts, bet mēs neko daudz neuzzinām. Viņa šķiet tik patīkams cilvēks, ka gribētos uzzināt ko vairāk.

Viņai ir seši bērni un vīrs. Mariša strādāja, bet vīrs palika mājās ar bērniem, kamēr viņi bija mazi. Tāpēc viņa vienmēr daudz strādāja bērnu dēļ. Un tieši tāpēc Mariša nokļuva gūstā pirmo reizi. Viņa satika ģimeni, kas teica – jā, tu vari nākt pie mums strādāt un mēs par to maksāsim. Un tā nu viņa sāka tur strādāt, un sākumā viņai tiešām par to maksāja. Bet tad Marišai uz turieni bija jāiet aizvien biežāk, bet naudas kļuva aizvien mazāk. Kad viņa gribēja iet no turienes projām, viņai neļāva. Viņa aizbrauca atpakaļ pie sava vīra, bet viņi ar varu atveda viņu atpakaļ un draudēja vīram spīdzināt bērnus, ja viņš ietu uz policiju. Vīrs tiešām nobijās un neko nedarīja, bet šī ģimene Marišu ieslēdza. Viņa tika turēta gūstā un ļaunprātīgi izmantota divus gadus. Vienu dienu viņai tika izsisti zobi, tāpēc Mariša nokļuva slimnīcā, bet viņas bērni tika paņemti valsts apgādībā, jo viņa vairs nebija spējīga tos apgādāt un nosūtīt naudu. Slimnīcā viņa nokļuva vienā istabā ar Etu, kurai izstāstīja savu stāstu. Eta teica: "Zvani man, ja tev gadās kādas nepatikšanas!" Pēc tam, kad Marišai izdevās vēlreiz aizbēgt, viņa piezvanīja Etai... Un, protams, tas nav tā, ka šie cilvēki, kas "iekrīt", būtu dumji. Tā nav, jo ar viņiem manipulē. Sākumā viņiem tiek piedāvāts kaut kas pozitīvs, "aizbildņi" piedāvā labāku dzīvi – darbu, vietu, kur dzīvot, vēl kādus labumus. Bet pēc brīža viņiem dod aizvien mazāk, un tas pārtop par vienu lielu manipulāciju, pārvēršas par ļaunumu.

Kā jums izdevās iegūt Marišas uzticību? Tieši šī epizode filmas beigās, kur viņa saka: "Es baidos, ka tu mani nodosi", bija viens no iespaidīgākajiem filmas momentiem. Kā jums izdevās Marišu pārliecināt, ka neesat viena no tiem cilvēkiem, kas viņu izmanto?

Es vienkārši biju pacietīga un neko nedarīju, vienkārši mēģināju sniegt viņai mīlestību, atgādināt par dzīvi brīvībā. Teicu, ka viņa ir dzimusi, lai būtu brīva, ka viņa ir brīnišķīga sieviete un ka es ticu – viņa joprojām ir stipra, ka es viņu nepametīšu vienu. Es nevarēju dot viņai naudu, bet es varēju būt līdzās. Man šķiet, ka sākumā Marišai bija ļoti neērti stāstīt par sevi. Es viņai nekad nejautāju, bet gaidīju, kad viņa pamazām atvērsies un sāks runāt pati savā tempā. Vienkārši mēģināju būt iejūtīga. Bet tajā pašā laikā viņa, protams, nezināja, kam var uzticēties. Pat tad, kad es jau biju kļuvusi par viņas draugu, viņa reizēm baidījās. Kad Mariša bija izbēgusi un mēs slēpāmies kādā motelī, es teicu, ka noiešu lejā un dabūšu ko ēdamu, bet Mariša man atbildēja: "Tikai, lūdzu, nezvani Etai un nesaki, ka mēs esam te." Viņa vienmēr šaubījās. Es domāju, ka Mariša pirmo reizi sajuta atvieglojumu un guva pārliecību, ka nu beidzot viss mainīsies uz labo pusi, bija tad, kad viņa nokļuva savā drošajā slēptuvē.

Es varu tikai iztēloties, cik emocionāli smagi jums bija stāstīt Marišas stāstu. Kā jūs kā filmas veidotāja tikāt galā ar šo situāciju? Kā tas ir – atnākt mājās pēc filmēšanas un pēc tam atkal tur atgriezties?

Es vairākas reizes gribēju pārtraukt filmēšanu. Man tas tiešām emocionālā ziņā bija ļoti smagi. Taču jau neilgi pēc filmēšanas sākuma es pret Marišu sajutu lielu atbildību. Tāpēc es nevarēju pārtraukt filmēšanu, jo es nevarēju viņu pamest, man vajadzēja kaut ko darīt. Pēc tam, kad biju pavadījusi murgainu filmēšanas dienu, es braucu mājās, klausīdamās operu, lai varētu pārslēgties, lai nenestu mājās šo emocionālo šļuru.

Dažkārt no citām sev zināmām filmu režisorēm sievietēm esmu dzirdējusi, ka dažkārt viņu dzimums ir priekšrocība, uzņemot dokumentālo kino, ka cilvēki sievieti ar kameru neuztver pārāk nopietni, tāpēc viņai tiek atļauts filmēt vairāk nekā vīrietim. Vai jūs arī to izjutāt? Jūs arī kādā savā intervijā teicāt, ka Etai likās – jūs esat tikai tāda dumja filmu studente. Vai jums izdevās šo faktu izmantot savā labā?

Jā, tas bija ļoti labi, ka viņai likās, ka es esmu dumja. Es vienmēr biju vienu soli priekšā, jo viņa domāja, ka ir ļoti gudra un slīpēta. Patiesībā šī iemesla dēļ es pati varēju ar viņu manipulēt.

Runājot par filmas vizuālo stilu, jūs lietojat ļoti daudz tuvplānu, un tieši caur tiem mēs patiesībā varam sekot Marišas stāstam. Tas bija apzināts konceptuāls lēmums vai notika tāpēc, ka jūs nevarējāt filmēt vidi, kurā viņa dzīvoja, un cilvēkus, ar kuriem viņa kontaktējās?

Tas bija mans sākotnējais vizuālais koncepts – filmā vērot tikai vienu seju. Mani nekad neinteresēja Etas seja. Protams, es arī laiku pa laikam pārbaudīju, vai mans koncepts tiešām darbojas. Piemēram, es skatījos animācijas filmas. Ir viena ungāru animācijas filma, kur mēs nekad neredzam slikto varoņu sejas. Un es mēģināju darīt kaut ko līdzīgu. Vēl es skatījos "Pelnrušķīti" un mēģināju konstruēt attiecības starp kalpu un saimnieku. Bet šajā filmā izmantotais mākslinieciskais paņēmiens ir manis radīts oriģinālais koncepts, un es priecājos, ka man bija iespējams to izmēģināt. Man blakus nebija producenta un nebija arī neviena cita, tā ka es varēju brīvi eksperimentēt, vai tas varētu strādāt vai ne. Un man patīk riskēt!

Vai jūs vēl joprojām kontaktējaties ar Marišu?

Jā. Viņa bija pirmā, kurai es parādīju filmu, jo man bija svarīgi, lai viņa visu akceptē. Kad Mariša to noskatījās, viņa raudāja, bet teica, ka filma ir brīnišķīga un tā ir patiesība. Un tad es viņu aizvedu uz Amsterdamu, uz filmas pasaules pirmizrādi. Un visu viņas ģimeni arī. Tas bija maģisks brīdis, kad viņa uzkāpa uz skatuves. Viņa bija tik skaista! Mēs bijām viņai palīdzējuši tikt pie jauniem zobiem, un viņa bija tiešām jauka un lepna par to, ko ir paveikusi. Es viņu aizvedu uz vēl dažiem citiem festivāliem. Bet pēc kāda brīža likās, ka nu jau gan ir gana un ir jāiet tālāk. Viņa ir bijusi daļa no panākumiem, bet ir laiks no tā atvadīties. Šobrīd viņa joprojām dzīvo kopā ar meitu un mazbērnu, atkal ir uzradies viņas bijušais vīrs, un tā nu viņi visi dzīvo kopā. Mariša joprojām daudz strādā, bet tagad viņa to dara savas ģimenes labā.

Tās patiešām ir labas ziņas! Jūs teicāt, ka pēc šīs filmas parādīšanās policija ir uzsākusi kampaņu, brīdinot par mūsdienu verdzību. Kā jums šķiet, cik lielā mērā filma var ietekmēt šādus politiskus vai sociālus jautājumus un vai filmām to vajadzētu darīt?

Atklāti sakot, es domāju, ka dokumentālā filma var izdarīt ļoti daudz. Šo filmu ir redzējuši televīzijas pārstāvji un filmu pircēji no visas pasaules, no Ungārijas līdz Briselei, tas ir vienreizēji, un tas ir neticami. Kopš filmas parādīšanās es nemitīgi sazinos gan ar televīzijas kanālu pārstāvjiem, gan dažādām organizācijām, jo šī filma kaut ko izkustināja tieši emocionālā ziņā. Cilvēki sāka kaut ko darīt. Protams, paies daudz vairāk laika, lai redzētu rezultātu. Es domāju, ka mēs tiešām varam izcelt un padarīt redzamas atsevišķas problēmas, ja uzņemam filmu, kas spēj uzrunāt emocionāli un tādējādi likt cilvēkiem rīkoties.

Vai jūs jau strādājat pie kāda jauna projekta, kuru mēs drīzumā varētu ieraudzīt?

Jā, es esmu uzsākusi jaunu projektu, bet tas ir ļoti agrā attīstības posmā, tāpēc par to vēl negribētu runāt.

Varbūt es vēl varētu mazliet pastāstīt par mūsdienu verdzību. Tāda pastāv visur, katrā valstī. Kopš šo filmu parādījām Ungārijā, statistikas dati ir auguši. Šobrīd varam teikt, ka Ungārijā patlaban aptuveni 36 000 cilvēku dzīvo mūsdienu verdzības apstākļos. Un šeit, šajā zemē, tādu ir aptuveni 8000. Šie ir mūsdienu verdzības indeksa dati, kas katru gadu tiek atjaunoti. Saprotams, ir ļoti grūti noteikt precīzo šādu cilvēku skaitu, bet šie ir aptuvenie skaitļi. Par mūsdienu verdzību tiek uzskatītas dažāda veida gūsta formas – seksuālā verdzība, piespiedu darbs, piespiedu laulības. Tie ir cilvēki, kas nonākuši šādā piespiedu situācijā kādu manipulāciju rezultātā.

Vai filmējot jūs identificējāt kādas īpašas pazīmes, kuras mums visiem būtu jāiemācās atpazīt?

Es domāju, ka mums vienkārši jābūt uzmanīgākiem un jātur acis vaļā. Protams, mēs nevaram redzēt, kas notiek mājās aiz slēgtām durvīm, bet, ejot pa ielu, piemēram, varam pamanīt, ka kāds piespiedu kārtā ubago. Kamēr strādāju pie filmas, bija diezgan daudz cilvēku, kuri teica: "Ak, pareizi, tagad es atceros, ka bērnībā mums kaimiņos bija kāds, kurš..." Un es domāju, ka mums ir jāizglīto cilvēki par to, ka šāda parādība tiešām eksistē, un tad viņi var mācīties to atpazīt savā tuvumā.

(jautājums no publikas) Es sapratu, ka šajā mājā bija arī citi vergi. Vīrietis, kurš tur bija kalps? Vai tā bija?

Jā, mājā bija arī divi jaunieši, bet man neizdevās iekarot viņu uzticību, jo tur neviens nevienam neuzticējās. Cik man zināms, viņu tur vairāk nav. Reiz es ar vienu no viņiem runāju, un šis puisis man teica, ka kādam piederēt ir labāk, nekā būt vientuļam... Bet nu viņi ir devušies projām.