Marta Elīna Martinsone: Vispirms gribēju vēlreiz pateikties par šo filmu! Lasīju, ka jūs Marišu satikāt, veidojot skolas mācību darbu, un tad nolēmāt turpināt sekot viņas stāstam. Vai jums bija laiks, piemēram, palasīt par upura domāšanas specifiku u. tml., vai jūs vienkārši ļāvāties, lai stāsts jūs ved?
Bernadeta Tuza Ritere: Sveicināti! Paldies visiem, kas tik vēlu ir palikuši uz šo sarunu (saruna notiek pēc filmas seansa, kas sācies pulksten 21.00, – red.). Es sāku to kā mācību darbu un tajā laikā neko nezināju par mūsdienu verdzību. Biju iestājusies Ungārijas Filmu skolā, un man bija jāsagatavo piecu minūšu darbs par vienu dienu kāda cilvēka dzīvē. Tam bija dotas trīs nedēļas laika. Es atcerējos Marišas seju, jo biju satikusi šo ģimeni pirms vairākiem gadiem, pateicoties kādam savam draugam. Toreiz es redzēju kalpus, bet domāju, ka viņiem par šo darbu maksā. Atcerējos tieši viņu, jo Marišai tajā laikā bija tikai nedaudz pāri piecdesmit, bet viņa izskatījās krietni vecāka. Un šim mācību darbam par vienu dienu kāda cilvēka dzīvē es izvēlējos sekot ļoti vizuālam konceptam, rādot tikai viena cilvēka seju un parādot vienas dienas notikumus caur šī cilvēka emocijām. Tas tad arī bija iemesls, kāpēc piezvanīju šai ģimenei, – es gribēju vērot seju un Marišai bija ļoti interesanta seja. Viņi atļāva man filmēt, jo man nebija ne mazākās saprašanas par to, kas notiek šajā mājā. Un tieši tad, dienās, kad filmēju savu mācību darbu, Mariša man pateica, ka viņai par darbu netiek maksāts. Un piedevām vēl viņai ir arī darbs fabrikā, bet tur nopelnītā alga ir jāatdod saimniecei. Tā bija pirmā atklāsme par to, ka šis stāsts slēpj ko daudz vairāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
