Apņemšanās uz ekrāna atdzīvināt klasikas vai kulta statusu ieguvušas grāmatas prasa lielu drosmi, jo uzreiz jārēķinās ar nikno lasītāju uzbrukumiem par to, ka filma nepavisam nelīdzinās tam, ko viņi iztēlojušies lasot un cerējuši ieraudzīt uz ekrāna. Tomēr jaunais režisors Jānis Ābele ir nolēmis mest izaicinājumu Jāņa Joņeva romānam "Jelgava 94", lai piedāvātu savu redzējumu par to, kā tad smagās mūzikas popularitātes vilnis izmainīja jauniešu dzīvi pagājuša gadsimta 90. gadu Latvijas "mežonīgā kapitālisma" pārdzīvošanas periodā.
Labi, protams, ka ievads par riskanto kulta grāmatu ekranizēšanu ir recenziju klišeja, jo kāpēc gan neķerties pie populāru un atzītu darbu ekranizēšanas, it īpaši jau Latvijā, kur situāciju ar labiem oriģinālscenārijiem varētu raksturot ar frāzi no klasikas: "Nav stāsta skumjāka..." Jau kopš latviešu kino pirmsākumiem tautā atzītu literāru darbu ekranizācijas ir kalpojušas par izejmateriālu mūsu labākajām filmām, sākot ar Pumpura epu "Lāčplēsis" un Viļa Lāča "Zvejnieka dēlu" un turpinot ar Blaumani, brāļiem Kaudzītēm, Raini, Andreju Upīti utt. Tā ir lieliska ideja, kas turpina tradīciju un vienlaikus – beidzot aktualizē arī ko laikmetīgāku par literatūras klasiķiem. Joņeva romānu gan droši varam dēvēt par jauno laiku klasiku, kurai viens solis līdz iekļaušanai skolas mācību programmā (bet varbūt jau iekļauts – atvainojiet, ja kļūdos). Ābeles vēlme to ekranizēt šķiet tikai pašsaprotama, jo tā ir iespēja ne tikai runāt par jaunības izbaudīšanu, pieaugšanu un nobriešanu – tēmām, kas režisoru interesē jau kopš diplomfilmas "Augstāk par zemi" –, bet arī izmantot romāna popularitāti kā filmas atpazīstamību veicinošu faktoru. Neredzu tajā neko sliktu, jo būtu muļķīgi domāt, ka filmas vajadzētu taisīt tikai savam priekam, nedomājot par to, kā pievilināt skatītāju. It sevišķi, ja pievilināmais objekts ir latviešu skatītāji, kuru mums ir tik, cik ir. "Homo Novus" un "Bille" apliecināja, ka vēlme skatīties latviešu literatūras ekranizācijas nekur nav pazudusi, un arī Ābeles filma pēc pirmās nedēļas ir skatītāko filmu topa augšgalā.
Runājot par "Jelgavu 94", nevajadzētu aizmirst arī par citu šogad iznākušu jaunībai un nobriešanai veltītu pašmāju kinodarbu – Alises Zariņas "Blakus". Zariņa piedāvāja mazliet ironisku, taču godīgu skatījumu uz savu laikabiedru – mūsdienu divdesmitgadnieku – meklējumiem un centieniem izprast, ko nozīmē doties "pieaugušo dzīvē". Tikmēr Ābele atskatās pagātnē un vēlas iedziļināties subkultūru nozīmē jaunieša piederības meklējumos. Abas filmas tiecas uzrunāt skatītāju ar atklātību pret saviem varoņiem un viņu izjūtām konkrētajā laikā un vietā, lai radītu klātbūtnes efektu, tomēr Zariņa vairāk paļaujas uz scenāriju, tikmēr Ābeles filmā stāstījumu drīzāk veido kinematogrāfiski paņēmieni, nevis teksts (kaut arī teksta tur netrūkst, bet par to vēlāk). Tas iezīmē zināmu paradoksu – filma, kuras pamatā ir oriģinālscenārijs ("Blakus"), ir tekstuāli bagātāka par literāra darba ekranizāciju. Ja atceramies seno klišeju, ka kino tomēr ir audiovizuāla māksla, šāda teksta mazasinība, ar ko slimo "Jelgava 94", vēl nebūtu uzskatāma par problēmu, tomēr filmas skatīšanās laikā scenārija trūkumus nevarēju ignorēt. Un tieši scenārijs, manuprāt, arī ir filmas lielākā problēma. Nevis neprofesionālie aktieri, jaunais režisors vai tehniskas nepilnības (Parasti izvēlos uz tām pievērt acis cerībā, ka kaut kad tās tomēr tiks novērstas, jo tai pašā "Blakus" atsevišķās ainās situācija ar skaņu bija katastrofāla, bet vai tāpēc uzreiz visa filma jāizmet mēslainē?).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
