Birokrātiskais totalitārisms un citas 21. gadsimta traģēdijas. Viegli melna saruna ar Viktoru Freibergu

Jāatzīst, ka uz tikšanos ar Viktoru Freibergu dodos ja ne gluži ar trīcošām/svīstošām rokām, tad ar zināmu satraukumu pakrūtē gan, jo pirms 10 gadiem, kad vēl tikai apguvu savu nākotnes profesiju, proti, žurnālistiku, viņa lekcijas klausījos teju ar atvērtu muti, kā rezultātā arī par sava bakalaura darba vadītāju izvēlējos tieši viņu. Absolūti nepiespiestā manierē viņš toreiz panāca, ka noformēju savu apšaubāmas kvalitātes pētījumu par Vudija Alena postmodernajiem vēstījumiem atbilstoši akadēmiskajām prasībām, lai es varētu tikt pie kārotā diploma un doties lielajā dzīvē. Kā atklājas šīs sarunas gaitā – "Kinomāna slimības vēsturē" aprakstītie notikumi aizsākušies jau toreiz. Man par to, protams, nebija ne jausmas, jo viņam piemīt absolūti apburoša spēja noslēpties aiz sava viegli melnā, lipīgā un atbruņojošā humora un tur arī palikt. Tāda ir arī šī saruna – viegli melna.

Programmai "In Techno Veritas" esat izvēlējies četras filmas – Stenlija Kubrika "2001: Kosmosa odiseju", Deivida Kronenberga "Videodromu", Roberta Vaisa "Dienu, kad apstājās Zeme" un Terija Giljama "Brazīliju". Kāpēc tieši šie režisori un tieši šīs filmas?

Savā ziņā "Riga IFF" turpina "Arsenāla" tradīciju – izvēlēties filmas, kas ir visai... tas, ko angliski sauc par "art cinema". Man nebija nekādu šaubu, ka ir jāiekļauj Kubrika 1968. gada filma "2001: Kosmosa odiseja", jo, pirmkārt, tas ir izcils mākslas darbs, kas ir novatorisks no diviem aspektiem. Kubriks pirmais praktiski izmantoja datortehnoloģiju. Tiesa, tikai vienā epizodē, jo datori tolaik bija milzīgi, un tad, kad cilvēki skatīsies, es domāju, ka viegli varēs to pamanīt. Otrkārt, šajā filmā jau 1968. gadā ir runa par mākslīgo intelektu, kas kontrolē cilvēku. Tā ir tēma, ko mēs arvien biežāk tagad pieminam, tāpēc man šķita, ka tas būtu ļoti noderīgi. Par laimi, festivāla organizētāji dabūja atjaunoto kopiju, kas bija arī Kannās.

Līdzīgi ir ar Kronenberga "Videodromu", kas tematiski sasaucas arī ar viņa vēlāko filmu "Eksistence" – tas ir stāsts par to, kā datorspēles ietekmē cilvēkus. Savukārt "Videodromā" ir runa par to, kā mediji kontrolē cilvēku prātus. Viss, ko mēs redzam, zinām un sajūtam, patiesībā ir jau pastarpināts no realitātes. Te, protams, var atsaukties uz Bodrijāru, bet šoreiz liksim viņu mierā (smejas).

Savulaik ārkārtīgi populārā "Diena, kad apstājās Zeme", manuprāt, ir viena no ļoti retajām bezgala eleganti uzņemtajām filmām par to, kā kosmosa iemītnieki ir nobažījušies par Zemes likteni. Tas bija Aukstā kara laiks, un viņi ierodas, lai mēģinātu saglābt pasauli. Parasti citplanētieši tiek portretēti kā ļaunie, kas grib iekarot, bet te viņi vēlas mums palīdzēt.

Savukārt Terija Giljama "Brazīlija" man vienmēr ir ļoti patikusi ar savu izteikto telpas izmantojumu un apzināti veidotajiem mākslīgajiem rekvizītiem. Šeit vadmotīvs, manuprāt, ir visai būtisks arī mūsdienās, proti, tas, ko mēs varētu saukt par vispārēju kontroli pār cilvēku. Pār to, ko mēs darām, kā mēs pavadām laiku utt. Skaidrs, ka te var vilkt paralēles arī ar Džordža Orvela romānu "1984", bet, ja Orvelam šis totalitārisms – Lielā Brāļa arhetips – drīzāk bija politiskā sistēma, kas kontrolē sabiedrību, tad Terijam Giljamam šī kontrole izpaužas ne tikai caur politiskās varas struktūru, bet arī tajā, ko kādā seminārā reiz mana studente nosauca par birokrātisko totalitārismu. Proti, ka birokrātija kontrolē visu – mēs nevaram rīkoties, kā vēlamies, jo mums viss ar kādu ir jāsaskaņo. Es saprotu, ka ir vajadzīga sistēma, bet reizēm man šķiet, ka birokrātija ignorē cilvēku kā indivīdu, viņa konkrētās vajadzības un visus vienādo.

Ķersimies klāt grāmatai? Tā šoreiz nav kino teorija vai kritika, bet gan kas krietni vien personiskāks. Neprasīšu banālo – kur radāt iedvesmu, bet kaut kāds sākuma punkts teksta radīšanai parasti taču ir.

Es nesāku rakstīt ar domu, ka pabeigšu kaut kādu konkrētu tekstu un skraidīšu apkārt pa apgādiem, mēģinot pierunāt, lai mani publicē. Tas viss notika diezgan nejauši. Sāku rakstīt, kad man tiešām gāja grūti, un nekas nav īsti beidzies – tas viss notiek un turpinās jau ilgus gadus. Sākuma punkts rakstīšanai bija reize, kad es noģību vilcienā un mani "aizrāva" uz Stradiņiem. Pēc pāris dienām es sapratu, ka man ir nepieciešams kaut kā tikt vaļā no šīm bailēm – norakstīt nost, kā saka, pārvēršot to savā ziņā diezgan fiktīvā tekstā. Tā gan nav, ka es šajā grāmatā visu laiku melotu, bet nav arī tā, ka pa datumiem rakstu visu, kā bija.