Oktobra sākumā pie skatītājiem Latvijā nokļuva Andra Gaujas filma "Nekas mūs neapturēs", un šī filma lielākoties vienu un to pašu iemeslu dēļ ir pamanījusies izraisīt jau smagas debates, galvenokārt starp filmas režisoru un kritiķiem.1 Līdz ar to rakstīt par filmu ir īpaši izaicinoši, jo atkārtoties nav vēlams, bet filmas problēmas ir tik acīmredzamas, ka arī man nāksies norādīt uz tām pašām problēmām, par kurām jau ir runājušas kolēģes.
"Nekas mūs neapturēs" ir Andra Gaujas trešā filma, un šim režisoram joprojām patīk provocēt. Joprojām, jo jāatgādina, ka Gauja skatītāju uzmanību ir piesaistījis ar tādām filmām kā "Ģimenes lietas" (2010) par brāļa un māsas incestuālajām attiecībām, kā arī "Izlaiduma gads" (2014) par skolēna attiecībām ar viņa skolotāju. Un provokācijām ir jābūt: bez apzinātas noteikumu pārkāpšanas nenoritētu progress, netiktu veicinātas diskusijas un sabiedrības robežu pārdefinēšana. Un tomēr nepamet sajūta, ka šo Gaujas filmu raksturo nu jau pašmērķīgas provokācijas ar mērķi šokēt tāpat vien. Turklāt provokācijas šīs filmas ietvaros "nolasās" kā īpaši bērnišķīga poza, lai sevi noliktu tādā pozīcijā, no kuras viegli pateikt – jūs vienkārši nesaprotat. Un nu jau šīs filmas provokācijas liekas kā tas pusaugu klasesbiedrs, kurš baksta un rausta meitenes aiz bizēm, jo citādi komunicēt nemaz neprot.
Par ko tad īsti ir stāsts? Filmas publicitātes materiālos "Nekas mūs neapturēs" tiek pieteikta kā "kaisles drāma" (ko tas vispār nozīmē?), bet vairākus gadus vecā preses relīzē izlasāms, ka Andris Gauja sācis uzņemt "attiecību trilleri".2
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!