Kapraču brigāde un aktrise – govs. Interesanti fakti par filmu 'Dvēseļu putenis'  (12)

Vēsturiskā kara drāma "Dvēseļu Putenis" pēc strēlnieka Aleksandra Grīna romāna motīviem ved 100 gadus senā pagātnē. Sešpadsmitgadīgais Artūrs dodas strēlniekos un kopā ar draugiem cīnās par brīvību – pat tad, kad neviens nezina, kurā pusē tā meklējama. Saviļņojošais stāsts ļauj skatītājam pieaugt kopā ar Artūru un jaundibināto Latvijas valsti, vērojot dzīvi ierakumos zēna acīm, pašaizliedzīgi stājoties pretī ienaidniekam, meklējot īstu mīlestību un mācoties novērtēt brīvības cenu.

Galveno varoni filmā atveido Oto Brantevics no Turlavas, kuram šī ir pirmā pieredze lielajā kino. Pārējo filmas aktieru ansambli veido Mārtiņš Vilsons, Rēzija Kalniņa, Raimonds Celms, Gatis Gāga, Jēkabs Reinis, Vilis Daudziņš, Renārs Zeltiņš, Ieva Florence, Grēta Trušiņa un daudzi citi. Kopā ar aktieriem filmā nofilmējās vairāk kā 1500 brīvprātīgie masu skatu aktieri.

Galveno lomu tēlotājiem bija svarīgi precīzi izprast savu tēlu likteni, apjaust strēlnieku ikdienu uz dzīvības un nāves robežas un apzināties, ka tas nepavisam nav noticis tik sen. Tāpēc aktieri filmas militārā konsultanta Ziedoņa Ločmeļa vadībā piedalījās kritušo karavīru mirstīgo atlieku pārapbedīšanā no līdz šim nezināmas apbedījuma vietas, kas tika atklāta meža vidū, veidojot smilšu karjeru.

Ziemassvētku kauju filmēšana norisinājās -17 grādu salā un ilga 13 stundas. No tām vairumam aktieru bija jāpavada filmēšanas laukumā vismaz astoņas stundas no vietas. Skarbie laikapstākļi izaicināja gan komandas, gan tehniskā aprīkojuma izturību. Šajā aukstumā sāka dumpoties tehnika, piemēram, pacēlājs, kas pārstāja kustēties, jo bija sasalis. Savukārt filmēšanas laukuma montāžas datoru vairs nevarēja uzlādēt. Lai piedabūtu to "pie dzīvības", nācās ņemt palīgā ķermeņa sildīšanai paredzētus spilventiņus.

Līdzīgi kā strēlnieku rindās, arī filmas tapšanā, īpaši masu skatos, iesaistījās daudz brīvprātīgo, rekordliels skaits Latvijas kino vēsturē – pavisam 2000 dalībnieku no 31 pilsētas. Vecākais dalībnieks izrādījās 90 gadus vecs kungs, bet jaunākie – četrus mēnešus veci dvīnīši. Tāpat kā strēlniekos, ar pozitīvu aizrautību brīvprātīgo masu skatu dalībnieku rindās stājās visdažādākie ļaudis: studenti, zemessargi, uzņēmēji, sportisti, juristi, finansisti. Ļoti lielu atsaucību filmēties izrādīja sievietes. Savukārt Cēsu kauju uzņemšanā piedalījās jauni puiši 12–16 gadu vecumā. Tas ir vecums, kas vēsturiski atbilst patiesajiem notikumiem – arī vēsturiskajās Cēsu kaujās brīvprātīgi piedalījās skolas vecuma puikas.

Filmā attēlotajā laikmetā tetovējumi nebija populāri un izskatījās ļoti atšķirīgi no mūsdienu tetovējumiem. Taču Renāra Zeltiņa (filmā atveido Spilvu) muguru un rokas klāj tetovējumi. Lai tos nomaskētu, grima meistaru komanda strādāja piecas stundas no vietas. Maskēšanu sāka divos naktī, lai paspētu līdz filmēšanas sākumam; Renārs procedūras laikā gulēja. Savukārt tiem puišiem, kuriem ir caurdurtas ausis, caurumus ausīs aizklāja ar grima silikonu.

Ziemassvētku kauju laikā pirms kameras ieslēgšanas "kritušajiem" tika uzpūsts mākslīgais sniegs. Lai uz siltās sejas tas nekustu, vispirms ādu noklāja ar īpašu kukurūzas pārslu maisījumu. Lai panāktu sasalušas ādas efektu kritušajiem kaujiniekiem, grima māksliniekiem vajadzēja apmēram trīs litrus olu baltuma, bet kritušo un ievainoto savainojumiem – ap 15 litriem mākslīgo asiņu. Nereti līķu tēlotāji ir jāgrimē pat ilgāk nekā "dzīvie". Katru reizi no jauna tika veidotas arī filmas varoņu rētas. Galvenajam varonim Artūram (aktieris Oto Brantevics) kaklu rotā cīņās iegūta rēta. Tā tika izgatavota no silikona atbilstoši dažādām dzīšanas stadijām un katru reizi līmēta no jauna – pavisam aptuveni 40 reižu visā filmēšanas laikā.

Ainai, kurā Miķelsons (aktieris Jēkabs Reinis) skaļi lasa priekšā uzsaukumu doties strēlniekos, visā Latvijā tika meklēta govs, kurai būtu iespējams nostāties uz muguras. 20. gadsimta sākumā Latvijas saimniecībās bija izplatītas Latvijas zilās govis, tāpēc filmas veidotāji izvēlējās tieši šo šķirni. Viena un tā pati Latvijas zilā govs notēloja vairākas lomas. Starp citu, šī pati govs ir filmējusies arī godalgotajā filmā "Bille", kur tās mugurā jāj Arturs Skrastiņš.

"Dvēseļu puteņa" vajadzībām tika izveidoti seši dažādi ierakumi, divas lauku saimniecības, bēgļu nometne un treniņnometne; filmēšana notika arī autentiskās cīņu vietās, piemēram, Ziemassvētku kauju muzejā Jelgavas novada Valgundes pagasta Mangaļos, pie Ložmetējkalna un Tīreļpurvā tieši blakus strēlnieku apbedīšanas vietai, kā arī pie Antiņu kapiem. Visvairāk filmas epizožu uzņemtas kinopilsētiņā "Cinevilla", bet kopā filmēšana notikusi vismaz 15 dažādās vietās. Ierakumi, kas izveidoti Ādažu poligonā, dažādos rakursos kalpoja vairāku kauju ainu filmēšanai. To nostiprināšanai bija vajadzīgi 1000 smilšu maisi. Taču vislielākās grūtības sagādāja bedru rakšana ziemā, lai paslēptu sniega un kūdras lielgabalus, tāpēc nācās pieaicināt profesionāļus – kapraču brigādi.

Astoņi vēsturnieki filmas tapšanas gaitā konsultēja uzņemšanas grupu par vēsturiskajiem notikumiem, tērpiem, ieročiem, rekvizītiem, armijas reglamentu, tuvcīņām un citām detaļām. Savukārt filmas sarežģītāko kaujas ainu uzņemšanā, kas saistītas ar degšanu vai īstu durkļu izmantošanu, piedalījās 10 profesionāli kaskadieri, kuri arī apmācīja aktierus un papildus sagatavoja 10 brīvprātīgos masu skatu dalībniekus. Pateicoties viņiem, kaujas ainās kustības izskatās dabiskas un reālistiskas.

Lai dzeloņdrātis izskatītos autentiski, filmas mākslinieki speciāli vecināja, dedzināja un rūsināja 11 kilometrus dzeloņdrāšu, kuru uzstādīšana ziemas apstākļos bija īpaši sarežģīta. Sākumā kaskadieri pat nevarēja pārkāpt pāri stiepļu tinumiem. Dzeloņdrāšu kopējais svars bija 2,5 tonnas. Kopumā mākslinieki filmai gatavojās aptuveni pusgadu. Piemēram, mirušo attēlošanai kara ainās vien pusotru mēnesi bez pārtraukuma tika izgatavotas 18 lelles.

Budžeta taupīšanas nolūkos filmā izmantotas tikai divu tipu šautenes: krievu armijai, to skaitā strēlniekiem – "Mosin" sistēmas, bet vāciešiem – "Mauser" tipa šautenes. Galvenā atšķirība ir četru vai divu šķautņu durklis. Pirmajiem mauzera durkļa paraugiem pie pamatnes bija robiņi. Strēlnieki, atņēmuši šīs šautenes pretiniekam, uz tām dūra pašus vāciešus, tāpēc tie drīz vien sāka robiņus novīlēt. Ar kadrā redzamajiem salūtieročiem vairs nav iespējams izšaut, tikai radīt nepieciešamo troksni, dūmus un uguni. Drošības apsvērumu dēļ tika izgatavotas arī durkļu butaforijas no plastmasas un silikona, bet tālākajiem plāniem – ieroču mulāžas no koka.