Ar sen neredzētu vērienu 8. novembrī uz daudziem ekrāniem vienlaikus pirmizrādi piedzīvoja ilgi gaidītā, lolotā un visnotaļ skandālu vēsturē ietērptā filma "Dvēseļu putenis" Dzintara Dreiberga režijā. Filmas tapšana ir bijusi sabiedrības uzmanības lokā jau kopš 2012. gada – pārsvarā saistībā arī finansējuma piešķiršanas peripetijām, kā arī filmas komandas nomaiņu procesa laikā, tāpēc nav brīnums, ka, ejot uz filmu, ir jau zināmas priekšnojautas. Taču bažām nav pamata: sarežģītais un līkumainais ceļš uz šī svarīgā Aleksandra Grīna romāna "Dvēseļu putenis" ekranizāciju ir rezultējies augstvērtīgā, mākslinieciski kvalitatīvā un pārdomas rosinošā filmā.
Filma seko 16 gadus vecā Artūra Vanaga pieredzei kara laikā – "Dvēseļu puteni" varētu arī mierīgi saukt par pieaugšanas stāstu. Artūrs ir arī filmas kodols, filmas emocionālais centrs, un tā ir viņa pieredze, kuru mēs redzam dažādos griezumos un vēsturiskos brīžos. Kaut arī ir pagājuši aptuveni 100 gadi kopš filmā attēlotajiem notikumiem (filma aptver 1915.–1921. gadu), skatītājs lielāko daļu laika pavada aptuveni tādā pašā neziņā kā pats Artūrs. Runājot par šo filmu, īpaši lielas cerības tiek liktas uz filmas izglītojošo potenciālu.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
