Foto: Aron Urb
Kosovas karš, Kihnu salas iedzīvotāju skaits, Kauņas ebreju zvērīgais slaktiņš "Lietukis" kooperatīvā 1941. gada jūnijā, Edvarda Snoudena pārdomas par mākslīgā intelekta nākotni, ielu deju stils Memfisā un dejotājs Lil Buck, attālums starp kinoteātriem "Soprus", "Apollo Solaris", "Artis" un "Coca Cola Plaza" – tie ir tikai daži no atslēgvārdiem, ko pēdējo dienu laikā esmu meklējusi internetā, meklējot atbildes uz POFF jeb Tallinas starptautiskā kinofestivāla "Melnās naktis" filmu un pieredžu uzdotajiem jautājumiem. Apmeklējot festivālu kopumā piecas dienas, atkal un atkal esmu pārliecinājusies par to, ka kino ir milzīgs potenciāls paplašināt mūsu zināšanas un atvērt jaunus apvāršņus, ja vien mēs tam ļaujamies un ja vien kino veidotāji to neizmanto apšaubāmos nolūkos.

Savukārt pats festivāls, kura simbols ir vilks un kura apmeklētājus festivāla komunikācijā mīlīgi dēvē par vilkiem, kurus aicina atrast savu baru, kam piederēt, ir pārsteidzošs, atraktīvs un patīkams piedzīvojums, kas ļauj kliedēt Baltijas novembra aukstumu un drēgnumu.

Kāda mana laba kolēģe mēdz teikt, ka darbs kinofestivālā ir nebeidzams krīžu menedžments – tie ir vairāki simti cilvēku, kas vienlaikus veido pasākumus, īpašos notikumus un festivāla filmu skates, kas paralēli notiek vairākās vietās un dažādās filmu programmās. Un, tā kā pats festivāls jau ir notikums, iespēja kaut kam aiziet greizi, tā teikt, ir daudz lielāka nekā parastos, ikdienišķos seansos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!