Melnās naktis Tallinā ar vilku baru. Kāda kinofestivāla dienasgrāmata  (2)

Savukārt pats festivāls, kura simbols ir vilks un kura apmeklētājus festivāla komunikācijā mīlīgi dēvē par vilkiem, kurus aicina atrast savu baru, kam piederēt, ir pārsteidzošs, atraktīvs un patīkams piedzīvojums, kas ļauj kliedēt Baltijas novembra aukstumu un drēgnumu.

Kāda mana laba kolēģe mēdz teikt, ka darbs kinofestivālā ir nebeidzams krīžu menedžments – tie ir vairāki simti cilvēku, kas vienlaikus veido pasākumus, īpašos notikumus un festivāla filmu skates, kas paralēli notiek vairākās vietās un dažādās filmu programmās. Un, tā kā pats festivāls jau ir notikums, iespēja kaut kam aiziet greizi, tā teikt, ir daudz lielāka nekā parastos, ikdienišķos seansos.

Kāpēc sākt ar tādu lirisku atkāpi? Tāpēc, ka kinofestivāli ir pilnīgi cita pasaule, tas ir ļoti īpašs notikums gan tiem, kuri tajā strādā un to veido, gan tiem, kuri to apmeklē – gan kā vienkārši skatītāji, gan kā kinoindustrijas profesionāļi. Mani pašu kinofestivālu dzīve profesionāli saista jau, liekas, vismaz septīto gadu, un katrs festivāls ir kā atsevišķs piedzīvojums, kas atklāj kaut ko jaunu, bet vienlaikus katru festivālu arī raksturo konkrēts pieredžu kopums, kas gadu no gada atkārtojas. Un šis līdzsvars starp zināmo un nezināmo ir tas, kas kinofestivālu padara par patiešām gaidītu un patīkamu notikumu.

Viena no lietām, kas sagādā izaicinājumu katrā festivālā, ir plašās izvēles iespējas. Piemēram, Tallinas Starptautiskajā kinofestivālā ir vairāk nekā 30 dažādas filmu programmas, šo programmu ietvaros ir arī dažādi īpašie notikumi, goda seansi, dažāda līmeņa pirmizrādes (Igaunijas pirmizrāde, Eiropas pirmizrāde, starptautiskā pirmizrāde, pasaules pirmizrāde) un vēl dažādi citi kritēriji, kas kādas filmas izrādīšanu padara par īpašāku nekā citreiz, – kā šajā visā viens cilvēks var orientēties? Nu, īsti nevar. Tas nudien nav iespējams: lai vai ko tu izvēlētos skatīties, ļoti iespējams, palaidīsi garām kaut ko tikpat svarīgu vai nozīmīgu. Kādā festivāla vakarā satiku igauņu kolēģus, kuri tieši šī iemesla dēļ vairs neejot uz festivālu, jo stress par to, ka kaut ko neredzi, ir lielāks par to prieku, ka esi redzējis kaut ko labu. Savukārt es pati savu festivāla pieredzi jau kādus vairākus gadus kārtoju pēc citiem principiem: paļaujoties uz to, ka laiks izšķiros graudus no pelavām, es mēdzu nesteigties uz aktuālākajām filmām, bet pirmkārt izvēlēties laikus, kuros es tieku vispār kaut kur aiziet, otrkārt, es festivālos mēdzu iet uz filmām, kuras citādi nesaņemtos noskatīties, piemēram, dokumentālās filmas par pavāriem, filmas par dejotājiem, bērnu filmas un dokumentālās filmas par mākslīgo intelektu, par kurām ikdienā man nebūtu pietiekami lielas intereses.

Mani pašu vairāk pēdējā laikā interesē plašums, nevis dziļums, tāpēc savās "Melno nakšu" festivāla gaitās izvēlējos pēc iespējas dažādākas filmas un programmas, lai gūtu labāku pārskatu par to, kas notiek un kādas ir aktualitātes. Un vēl, sniedzot neviena neprasītus padomus, gribu ieteikt kinofestivālos iet uz kino klasikas seansiem – galu galā iespēja noskatīties kino klasiku uz lielā ekrāna, it sevišķi tādu, kas ir tapusi pirms tavas dzimšanas, ir unikāla pieredze, kuru atkārtot būs grūti. Pēdējos gados kinofestivāli arvien biežāk kļūst par kino klasikas restaurēto kopiju pirmizrādes vietām, to nudien nevajadzētu palaist garām – kino klasika nereti tāpēc ir kino klasika, ka ir izturējusi laika pārbaudi un joprojām uzrunā. Savukārt visas pārējās izvēles ir jārisina katram pašam. Es jau kādu laiku paļaujos pati uz savu intuīciju, kas liek izvēlēties filmas pēc tādām detaļām kā filmas nosaukums, plakāts, īsais apraksts, labi apzinoties, ka tie var neatbilst filmas sajūtai un efektam. Tomēr kinofestivāli savu panāk tikai tad, ja skatītāji uzticas veidotāju izvēlei, tāpēc nereti atļaujos iet arī uz filmām pilnīgi bez jebkādām priekšzināšanām, kaut arī reizēm priekšzināšanas varētu noderēt.

Pieskaroties konkrētākam filmu aprakstam, sākšu ar filmu, pirms kuras kaut ko uzzināt drusku vairāk būtu bijis labi. Vienā no festivāla konkursa programmām, kas pievēršas debijas pilnmetrāžas filmām, savu pirmizrādi piedzīvoja lietuviešu režisora Jurģa Matulēviča filma "Īzāks" ("Izaokas"/"Isaac"), un šī filma kļuva par manu "Melno nakšu" jaudīgāko kinematogrāfisko pārdzīvojumu. Filma iemet smagā tematā bez jebkādas sagatavošanas: tās pirmās sešas minūtes ir ļoti brutāls un pārsteidzošs 1941. gada jūnija beigās Kauņas garāžā "Lietūkis" notikušā ebreju slaktiņa atspoguļojums. Šis vēsturiskais notikums, par kuru līdz filmai zināju pārsteidzoši maz, ir filmas centrs, un visā pārējā filmas laikā tiek meklētas atbildes uz skaļi neuzdotajiem jautājumiem par to, kā tas vispār varēja notikt, kas notika ar cilvēkiem, kas piedalījās šajā slaktiņā, kāda bija viņu motivācija un kāds bija viņu sods, ja vispār bija, un ko tas pasaka par sabiedrību kopumā. Grūti noticēt, ka tā ir režisora debija, jo filma ir ne tikai drosmīga un pārdomāta tematiskā ziņā, bet arī mākslinieciski.

Jāsaka, ka filmas sākums arī tik ļoti izsita no līdzsvara, ka pirmo filmas pusi vienlaikus gribēju vemt, raudāt un iet ārā no zāles, lai atgūtu elpu, tomēr ekrāns tik ļoti ievilka, ka jebkādi novērsties nebija vairs iespējams. Mākslinieciskā ziņā filma arī ir pārliecinoša: stāsts ir pārlikts uz 60. gadu sākumu, kad Lietuvā atgriežas kara laikā uz ASV aizbēdzis kinorežisors, kurš vēlas uzņemt filmu par 1941. gada Kauņas slaktiņu, bet tas, cik daudz precīzu detaļu viņš par to zina, drošības institūcijas padara bažīgas. Pati filma ir pārsvarā melnbalta, taču vairākas tās daļas ir krāsainas, kas ietekmē filmas dinamiku un stāsta attīstību. Pārliecinošs ir arī filmas operatora un mākslinieka darbs, kā arī visi aktierdarbi: "Īzāks" ir kārtējais piemērs tam, ka mūsu dienvidu kaimiņvalstī top arvien spēcīgāks un jaudīgāks kino ar pamatīgu starptautisku potenciālu. Ļoti gaidu "Īzāka" seansus ar Latvijā, vienlaikus ar zināmu interesi arī sekošu līdzi, kā filmai klāsies Lietuvā, – ir pamatotas aizdomas, ka stāsts par pašu vietējo iedzīvotāju iesaisti zvērīgās ebreju slepkavībās uzjundīs pamatīgu vētru. Savukārt uz mani filma atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka pēc tās noskatīšanās aizgāju uz tuvāko kafejnīcu, kurā bija daudzas mirgojošas Ziemassvētku gaismiņas, trīcošām rokām rakstīju draugam ziņu un paņēmu sarkanvīnu un saldējumu, lai atgādinātu sev par to, ka cilvēki ir spējīgi radīt arī labas lietas, ne tikai sēt ļaunumu un iznīcību.

Starp citām filmām, ko izdevās noskatīties, īpaši gribētos izcelt vēl dažas. Īpašs fokuss šogad arī tika pievērts mākslīgā intelekta jautājumiem. Festivālos ir ne tikai filmu programmas, bet arī industrijas sadaļa filmu profesionāļiem. Viens no industrijas notikumiem šogad bija Eiropas Filmu forums, kas atsevišķā sekcijā pievērsās mākslīgā intelekta izraisītajiem izaicinājumiem kino jomai – starp citu, 2016. gadā jau tapa pirmā filma pēc mākslīgā intelekta veidota scenārija ("Sunspring", 9 minūtes gara īsfilma). Kopējā attieksme šobrīd gan ir visnotaļ pesimistiska, un tas izpaudās arī divās filmās, kas festivālā bija par šo tēmu skatāmas: "iHuman" (2019) un "Who Made You?" (2019). Šajās abās dokumentālajās filmās, kas pievēršas dažādiem mākslīgā intelekta iesaistes veidiem šodienas sabiedrībā, tika pausta visnotaļ pesimistiska attieksme un atkārtota doma, ka jautājums par tehnoloģisko attīstību un progresu ir tikpat liels kā jautājums par klimata krīzi, kurā šobrīd dzīvojam. Vienlaikus arī tika pausta cerība – ja mākslīgā intelekta programmu un produktu izstrādē tiktu iesaistīti arvien dažādāki cilvēki, morāles un ētikas problēmas, kas ir arvien biežāk sastopamas šajā jomā, tiktu labāk risinātas.

"iHuman" pievērsās vairāk politiskajiem jautājumiem, ieskicējot veidus, kā mākslīgais intelekts var tikt izmantots, lai izveidotu negāžamas diktatūras, kurām tiek doti instrumenti, lai izskaustu pretestības veidošanos, apslāpējot disidentiskas tendences, pirms tās vispār ir sākušas izpausties. Savukārt "Who Made You?" vairāk pievērsās veidiem, kā roboti ietekmē cilvēku komunikāciju un sabiedrību kopumā. Secinājumi ir skaudri: ētiskās robežas un morāles jautājumus risina daži cilvēki privātās kompānijās, kurus nereti neinteresē, kā viņu veiktās izvēles ietekmēs citus cilvēkus. Tāpēc industrijas sekcija par mākslīgā intelekta jautājumiem un kino noslēdzās ar aicinājumu īpaši sieviešu virzienā apgūt programmēšanu, lai papildinātu publisko telpu ar mākslīgā intelekta risinājumiem, kas ir iekļaujošāki un ētiskāki.

Starp citām filmām, kas īpaši uzrunāja, gribētos izcelt dokumentālo filmu "Lil Buck: Real Swan" (2019), kas ir nepretenciozs stāsts par dejotāju Lil Buck, kurš savā profesionālajā darbībā apkopo Memfisas nabadzīgo rajonu ielu dejas veidus ar baletu, savukārt pati filma ir iedvesmojošs un patīkams darbs, pēc kura teju visa zāle izgāja ārā ar smaidu uz sejas. Starp filmām, kas tika apbalvotas, īpaši gribētos uzsvērt filmu "Golden Voices" (2019), kas ir sirsnīgs stāsts par pāri gados, kas 90. gadu sākumā pārceļas no PSRS uz Izraēlu. Raja un Viktors PSRS ir strādājuši kā balss aktieri, dublējot ārzemju kino krieviski, un, pārceļoties uz ārzemēm, skaidrs, ka viņu profesija ir grūti pārtulkojama citā vidē. Šī filma ir ļoti pamatīgs un skaidri izstāstīts stāsts par cilvēku spēju pielāgoties un mainīties, kas ir pietiekami tradicionāls, lai uzrunātu plašas skatītāju masas, bet vienlaikus pietiekami svaigs, lai būtu interesanti un pārsteidzoši skatīties.

Šajā festivālā ir arī plaša īsfilmu programma "POFF Shorts", no kuras gan redzēju tikai dažas filmas, kas atkal un atkal atgādināja – īsfilmas ir īpašs mākslas formāts, kas ļauj izstāstīt stāstus citādi, it sevišķi zīmētās animācijas mākslas formātā. Un festivāls ir arī tikšanās iespējas – ballītes, ekskursijas, sarunas pirms un pēc filmām, pusdienu pauzes, kafijas pauzes, projektu prezentācijas un tā tālāk – festivāls ir iespēja satikties gan ar filmām, gan ar cilvēkiem, kas tās veido un kas tās izplata, analizē, vērtē, turklāt konkrētā specifiskā kontekstā. Un reizēm festivāls ir iespēja arī satikt draugus, arī latviešu kolēģus, kuri, tāpat kā tu, ir aizbraukuši patverties Tallinas kinoteātros.

Starp diviem seansiem kādā kinoteātra gaitenī satiku kādu latviešu draudzeni, kolēģi. Aprunājāmies par redzēto, par plāniem un par to, kādi iespaidi, un tad turpat pie popkorna stenda viņa man prasa: "Bet tev neliekas, ka laiks kaut kā pēdējā laikā rit ātrāk?" Pēkšņi likās – pašas esam savādā Eiropas neatkarīgā kino darbā, tādā tipiskā festivāla filmā. Un ir jau arī skaidrs, ko viņa ar to jautājumu domāja, jo festivālos laiks tiešām rit ja ne ātrāk, tad noteikti citādi. Ja dienā skaties 3–5 pilnmetrāžas filmas, runā ar vairākiem desmitiem cilvēku no dažādām pasaules vietām, satiec senus draugus un veido jaunas draudzības, festivāla laiks iegūst pavisam citas dimensijas, kuras grūti izskaidrot cilvēkiem, kuri šo maģiju nekad paši nav piedzīvojuši. Bet viens ir skaidrs – kino ir brīnišķīgs veids, kā kliedēt ziemas tumsu šajā reģionā, tas ir fantastisks veids, kā uzzināt ko jaunu par pasauli mums līdzās, un līdz nākamā gada Tallinas Starptautiskajam kinofestivālam palicis pavisam maz laika.