Kā Šagāla glezna. Stāsti un fakti par filmu 'Piļsāta pi upis'  (82)

Filmā divās stundās atainots viens no sarežģītākajiem laika posmiem Latvijas vēsturē, kad 20. gadsimta 30. un 40. gados īsā laika posmā nomainījās trīs varas: Ulmaņlaiku vietā nāca padomju vara, tad savukārt nacistu režīms. Filmā atspoguļoti vēsturiski fakti, kas šajā laika posmā skāra visu Latviju: holokausts, deportācija, emigrācija, iesaukšana leģionā.

Romānā aprakstīta Jēkabpils — pilsēta pie upes, kurā vairākus gadus rakstnieks dzīvojis, strādājot par tulku. Tiesa, romānā pilsēta netiek nosaukta vārdā. Tā kā Jēkabpils neatbilda filmēšanas vajadzībām, režisors Viesturs Kairišs filmas pilsētu "izveidoja" no vairākām Latgales vietām: Krāslavas, Rēzeknes, Piedrujas, Ludzas, Varakļāniem, Viļāniem, kā arī filmēts Subatē, Jēkabpilī, Lielupē un Rīgā.

Filma tapusi piecus gadus, un tās uzņemšanā piedalījās vairāk nekā 2000 cilvēku. Īpaša loma filmā ir Latgales vietējiem iedzīvotājiem, kuri ar lielu entuziasmu piedalījās filmēšanā gan plus 30 grādu karstumā, gan mīnus 30 grādu aukstumā.

Galvenajā — māldera Anša lomā filmā ir neprofesionāls aktieris, 25 gadus vecais Dāvis Suharevskis, kurš pats ir no Gaigalavas. Viesturs Kairišs Dāvi izvēlējās, jo viņš ir "pilnīgs tīrradnis". Ikdienā Dāvis studē Rīgā ķīmiju un strādā uzņēmumā Madara Cosmetics. Filmēšanas procesu viņš salīdzina ar amalgāciju. Uz alumīnija plāksnes uzpilinot dzīvsudraba sāļu šķīdumu, rodas ļoti interesanti veidojumi. "Apmēram tā arī jutos — aktieriem, režisoram, videi uz mani iedarbojoties, radās Anša loma," stāsta Dāvis.

Filmas pamatvaloda ir latgaliešu, un tā ir reta parādība latviešu kinematogrāfā. Režisoram un filmas veidotājiem nolemjot, ka jāfilmē latgaliski un Latgalē, viss nostājies savās vietās: bijis skaidrs, ka filmai jābūt nepieradinātai, mazliet trakai, draiskai un ar Latgalei raksturīgu humoru. Tiesa, tā kā notikumi ataino laiku, kurā mainījās politiskās varas un bija multikulturālā sabiedrība, tajā dzirdamas arī daudzas citas valodas: krievu, vācu, idišs un, protams, latviešu.

Viena no galvenajām lomā filmā ir kuģim. Kā jauns režīms, tā Ansim darbs, jo jāmaina nosaukumi ne tikai ielām un uzrakstiem pie kabinetiem, bet arī kuģim. Sākumā tas ir "Boltais guļbs", kā jau latgaliski pienākas, Ulmaņlaikā kuģis jāpārdēvē literāri pareizi — par "Balto gulbi", pie sarkanajiem kuģis kļūst par "Krasnaja Avrora", bet, ienākot nacistiem, "Weisser Schwan".

Ar operatoru Gintu Bērziņu Viesturs Kairišs bija sadarbojies jau iepriekš, piemēram, filmā "Melānijas hronika". Slīpais horizonts "Piļsāta pi upis" ir māksliniecisks paņēmiens, kas raksturo nestabilo un sašķobīto laiku, gan atsauce uz reiz netālu Vitebskā dzīvojošo mākslinieku Marku Šagālu.

Filmas māksliniece Ieva Jurjāne uzskata — kad apkārt ir īsti priekšmeti un radīta autentiska vide, arī aktieros notiek vajadzīgā transformācija. Gan Bernšteina veikals, gan Naigas ģimenes aptieka bija iekārtoti līdz pēdējam sīkumam ar dažādām autentiskām vai vēsturiskam izskatam maksimāli pietuvinātām lietām — bundžām, pudelītēm, kārbiņām, visu. Aptiekas, vitrīnā bija ieliktas arī, piemēram... porcelāna acis, un nekas, ka filmā tās nav redzamas. Kā stāsta Dāvis Suharevskis, viņa varonis zina, ka tās tur ir, un tas, iejūtoties lomā, ir cīši svarīgi.

Filmas galvenais varonis Ansis ir mālderis, taču ambīcijas Ansim ir daudz lielākas – viņš grib būt mākslinieks. Anša gleznu un zīmējumu — šie darbi redzami viņa mājās — patiesais autors ir mākslinieks Reinis Pētersons. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem filmā ir vecā ebreju tirgotāja Bernšteina (lomā Gundars Āboliņš) portretam, jo tā radīšanā Ansis ierauga sev māksliniecisku virsuzdevumu. Bernšteina sievai Ciļai par moderno mākslu, kā redzam kādā komiskā epizodē filmā, būs ļoti īss komentārs.

Filmā izmantotā mūzika ir tikpat daudzveidīga, cik tālaika multikulturālā vide. Tajā dzirdamas gan lietuviešu mūsdienu komponistes Justes Janulītes kompozīcijas, gan Tālis Matīss, Jānis Ivanovs, latgaliešu mūzika, klezmers — Juris Vaivods paveica milzīgu darbu, piemeklējot skaņdarbus un tos aranžējot.