Daudz laimes, Federiko! Sveiciens dižā Fellīni 100 gadu jubilejā

2020. gada 20. janvārī aprit 100 gadu kopš režisora nākšanas pasaulē. Lai arī Federiko Fellīni jau daudzus gadus nav starp mums (1920–1993), viņa radītās filmas turpina dzīvot gan oriģinālajās kinolentēs, gan skatītāju atmiņās, kā arī turpina savu ceļu, aizvien iedvesmojot jaunus režisorus un radošo jomu pārstāvjus.

Fellīni divpadsmit reizes nominēts balvai "Oskars" (par filmām "Kazanova" (Il Casanova di Federico Fellini, 1976), "Amarkords" (Amarcord, 1974), "Satirikons" (Satyricon, 1970), "8 ½" (1963), "Saldā dzīve" (La Dolce Vita, 1961), "Memmesdēliņi" (I Vitelloni, 1957), "Ceļš" (La Strada, 1956), "Paisa" (Paisà, 1949), "Roma – atvērta pilsēta" (Roma città aperta, 1946)), četras reizes kā režisors, astoņas – kā scenārists. Četras viņa režisētās filmas saņēmušas "Oskara" balvu kā gada labākās filmas svešvalodā ("Ceļš", "Kabīrijas naktis" (Le notti di Cabiria, 1957), "Amarkords", "8 ½"). 1993. gadā Fellīni saņēma savu pēdējo "Oskaru" par mūža ieguldījumu kinomākslā. Par mūža ieguldījumu režisors saņēmis arī Venēcijas festivāla "Zelta lauvu" (Golden Lion).

Gan apzināti, gan neapzināti no Fellīni ietekmējušies teju visi pazīstamākie režisori, grūtāk pat būtu atrast kādu, kuram šīs ietekmes nav bijis. Uz šķietami banālo jautājumu par "mīļāko filmu" Fellīni vārds izskan tādu režisoru atbildēs kā – Mārtins Skorsēze, Paolo Sorentīno, Stenlijs Kubriks, Vudijs Allens, Kventins Tarantīno, Deivids Linčs, Stīvens Spīlbergs, Ingmars Bergmans, Terijs Giljams, Bernardo Bertoluči... sarakstu varētu turpināt un turpināt. Pedro Almodovara filmu "Sāpes un slava" ("Pain and Glory"), kas nominēta ASV Kinoakadēmijas balvai "Oskars" kategorijās "Labākā filma svešvalodā" un "Labākais aktieris" (Antonio Banderass), kopš pirmizrādes Kannu festivāla konkursa programmā 2019. gada maijā dēvē par Almodovara "8 ½", tādējādi saskatot paralēles ar Federiko Fellīni 1963. gada šedevru, kura tēma arī ir režisora radošā krīze un paša Fellīni radošo moku attēlojums.

Fellīni radošā darbība aizsākās ar neoreālismu – kinomākslas virzienu, kas attīstījās Itālijā laika posmā no 1940. gadu sākuma līdz 1950. gadu sākumam un kam raksturīga pievēršanās reālajai dzīvei un ikdienišķu notikumu atspoguļošanai, iedziļināšanās vienkāršo cilvēku dzīvē. Fellīni gan savu daiļradi nav pilnībā saistījis ar neoreālisma virzienu un ar katru nākamo filmu no neoreālisma aizvirzījās aizvien tālāk. Neoreālisma ievirzē radīta filma "Memmesdēliņi", bet Fellīni nozīmīgākos režijas darbus raksturo modernisma iezīmes un novatoriski kinovalodas meklējumi, ar kuru palīdzību tiek stāstīti autobiogrāfiski stāsti, kā arī attēlota cirka un šovbiznesa pasaule, izmantojot estētisku, izfantazētu, izsapņotu un pārveidotu realitāti, kā tas jau vērojams filmās "Ceļš" un "Kabīrijas naktis".