Šīs būs pilnībā subjektīvas pārdomas, kurās nemēģināšu tēlot gaišreģi vai prognozēšanas lietpratēju, bet šajā brīdī, kad pasniegti "Zelta globusi" un britu BAFTA balvas, vairāku svarīgo kategoriju balvu ieguvējus iespējams prognozēt ar diezgan lielu varbūtību. Tomēr šajā rakstā vairāk vēlos pievērsties pašām filmām un tam, kādu kopējo iespaidu tās rada par aizgājušo gadu kino. Lai gan ASV Kinoakadēmijas balva joprojām tiek uzskatīta par pašu prestižāko (vai vismaz populārāko pasaulē), tās nominantu vidū visbiežāk iekļūst amerikāņu kino profesionāļu atzītās pašmāju filmas, bet ārzemju filmām tas gods parasti tiek tad, ja tās jau saņēmušas nozīmīgas balvas citos festivālos – Kannās, Venēcijā, Berlīnē... Tāpēc tīru mākslu vai nesaudzīgu sociālo kritiku "Oskaru" nominācijās ieraudzīsim reti, visbiežāk tās būs filmas, kas pakļaujas vecajām labajām Holivudas kino radīšanas "formulām". Tas nenozīmē, ka nav iespējami patīkami izņēmumi.
Un 2020. gada nominantu vidū patīkamākais izņēmums, bez šaubām, ir dienvidkorejiešu režisora Džūnho Bona filma "Parazīts" ("Parasite"), kas saņēmusi arī Kannu kinofestivāla galveno balvu. Lai arī "Parazīta" izredzes uz "Oskaru" tieši labākās filmas kategorijā ir niecīgas, visdrīzāk tas iegūs statueti kā labākā filma svešvalodā (filma nominēta abās kategorijās). Tomēr "Parazīta" iekļaušana labākās filmas nominantu sarakstā ir pozitīvi vērtējams solis no akadēmijas puses (līdzīgi kā ar Alfonso Kuarona filmu "Roma" gadu iepriekš), kas noteikti veicina filmas popularitāti pasaulē. Bons ir viens no šobrīd populārākajiem un visaugstāk novērtētajiem korejiešu režisoriem pasaulē, kura savdabīgais pasaules redzējums, straujā intonāciju maiņa un izcilā stāstītprasme tur kino cienītājus uz āķa jau kopš viņa otrās filmas "Atmiņas par slepkavību" ("Memories of Murder", 2003), kas izpelnījās starptautisku slavu.
"Parazīts" ir režisora prasmju apliecinājums un pacēlums jaunā līmenī, kurā viņš vijīgi apvieno sociāli kritiskas ievirzes ģimenes drāmu ar paranoidālu trilleri un absurda komēdiju. Filma aizslīd garām vienā elpas vilcienā, aplaimojot skatītāju ar šķietami nebeidzamu pārsteigumu lavīnu – gan filmas stāstā, gan vizuālajos risinājumos un mākslinieka darbā. Ja jūs laiku pa laikam pārņem sajūta, ka kino sevi ir izsmēlis, tad Dienvidkorejas kino, tostarp Džūnho Bona filmas, varētu būt labs līdzeklis šīs sajūtas nomākšanai. Noteikti mans favorīts starp visiem labākās filmas nominantiem.
Taču arī amerikāņu plašajā režisoru armādā joprojām ir autori, kas spējīgi pārsteigt. Viens no viņiem ir Kventins Tarantīno, kurš pagājušajā gadā nodeva skatītāju vērtējumam savu veltījumu "zelta sešdesmitajiem" – filmu "Reiz Holivudā" ("Once Upon a Time in Hollywood"), pirmo reizi uz ekrāna apvienojot kinozvaigznes Leonardo di Kaprio un Bredu Pitu. Par Tarantīno daudzējādā ziņā var teikt to pašu, ko par Bonu (kaut saprotams, ka Bons, visticamāk, mācījies no Tarantīno, nevis otrādi), – raksturīgos žanru pārlēcienus un alternatīvās vēstures radīšanu papildina iepriekš Tarantīno neraksturīga atteikšanās no sižeta par labu šķietami ikdienišķam dzīves vērojumam un brīžiem pat meditatīvam filmas plūdumam.
"Reiz Holivudā" ietver tik biezu kultūrslāni (60. gadu popkultūra, hipiju kustība un Mensona kults, "spageti vesterni" utt.), ka nesagatavots skatītājs šoreiz riskē apmaldīties un pazaudēties. Šādā ziņā Tarantīno virzienā iespējams veltīt pārmetumus elitārismā (kā arī viegli kacinošā sieviešu nīšanā, kas gan šķiet apzināta pretreakcija uz pasaulē notiekošo), taču režisora fani būs patiesi laimīgi. Turklāt abu zvaigžņu saspēle ir brīnišķīga, un, šķiet, Pitam ir labas izredzes beidzot tikt pie statuetes par pretrunīgā kaskadiera Klifa Būta atveidojumu, bet pašam Tarantīno – par labāko oriģinālscenāriju.
Ja pagājušogad korporācija "Netflix" pamanījās ielauzties labāko "Oskara" filmu sarakstā ar jau pieminēto Kuarona drāmu "Roma", tad šogad tai izdevies dubultšāviens mērķa centrā, arvien spēcīgāk apliecinot straumēšanas platformu ietekmi ne tikai komercprodukcijas, bet arī "augstās mākslas" kategorijā. 2019. gadā "Netflix" dāsnais finansējums ļāva tapt ilgstošā "izstrādes ellē" (kalkējot no angļu izteiciena "development hell") iestrēgušajai vecmeistara Mārtina Skorsēzes gangsterdrāmai "Īrs" ("The Irishman"). Daudz pretrunīgu atsauksmju izpelnījies režisora lēmums ar datorgrafikas efektu palīdzību padarīt jaunāku zvaigžņu trio – Robertu De Niro, Alu Pačīno un Džo Peši, taču filma tik un tā ir brīnišķīgs apliecinājums 77 gadus vecā Skorsēzes stāstnieka talantam.
Zināma taisnība būs tiem, kas pārmet Skorsēzem atgriešanos jau labi iestaigātā teritorijā, kuru viņš daudz atraktīvāk un kinematogrāfiski spilgtāk izpētīja drāmās "Labie zēni" (1990) un "Kazino" (1995), taču "Īra" nesteidzīgais plūdums un detalizētais stāsts tiecas ieurbties dziļāk dvēseles dzīlēs, tuvāk beigām no klasiskas vēsturiskas gangsterdrāmas pārslēdzoties uz vēstījumu par dzīves laikā pastrādāto grēku nezūdamību, novecošanu un nāvi, kas atnāk nevis kā sods, bet atvieglojums. Tik intīms un melanholisks Skorsēze, iespējams, ir pirmo reizi savā filmogrāfijā.
Cits lielu atzinību izpelnījies "Netflix" produkts – amerikāņu neatkarīgā kino pārstāvja Noa Baumbaha drāma "Laulības stāsts" ("Marriage Story") – izvērš intimitātes un ģimenes attiecību tēmu pavisam citā gultnē. Baumbahs atgriežas sev tuvajā Ņujorkas intelektuāļu vidē, caur vieglu ironijas un līdzjūtības plīvuru vērojot kāda precēta pāra savienības iziršanu.
Šoreiz režisoram un scenāristam Baumbaham raksturīgo tieksmi uz pārlieku ekscentriskumu aizēno psiholoģiski niansēta un precīza abu galveno varoņu atveidotāju Ādama Draivera un Skārletas Johansones saspēle (abi arī nominēti "Oskaram" par šīm lomām) un reālistiskas, kaut brīžiem viegli kariķētas sadzīves situācijas, kurās izvēršas abu vecāku cīņa par tiesībām uz dēlu. Baumbaha filma atrodas uz tā paša intonatīvā viļņa, kur Vudija Alena labākie 1970. gadu darbi, un veikli atrod līdzsvaru starp komisko un traģisko, vienlaikus visai nesaudzīgi kritizējot arī ASV tiesu sistēmas necilvēcīgo, atsvešināto pieeju.
Ja "Īrs" jums tomēr nespēja sniegt pietiekami daudz Skorsēzes gara, iespējams, to daudz spēcīgāk sajutīsiet plūstam no "Paģiru" režisora Toda Filipsa radītās "Džokera" ("Joker") versijas, kas kļuva par vienu no aizgājušā gada negaidītākajiem kases grāvējiem. Nekādu šaubu, ka Hoakina Fīniksa iemiesošanās garīgi slimā komiķa Artūra Fleka tēlā atnesīs aktierim zeltīto statueti, tomēr pati filma, manuprāt, ir gana pretrunīga, lai nepiebalsotu vispārējai sajūsmai.
Skorsēzes "Taksists" ("Taxi Driver", 1976) un "Komēdijas karalis" ("The King of Comedy", 1982), ko arī pats Filipss atzīst par saviem iedvesmas avotiem, ir lieliskas filmas, taču, skatoties "Džokeru", man bija grūti saprast, kur beidzas iedvesmošanās un citēšana un kur sākas vienkārši plaģiāts un oriģinālu ideju trūkums. Mulsināja arī filmas ārkārtīgi mizantropiskais vēstījums – tas šķiet tik ļoti sakāpināts, ka beigās riskē kļūt par pašparodiju. Tomēr nav iespējams noliegt filmas augstvērtīgo tehnisko līmeni, un islandiešu čellistes Hilduras Gudnadotiras mūzika, kā vienmēr, ir vērtība pati par sevi (arī viņai "Oskars" ir visai reāls). Vēl maza piebilde: lai gan studijas izvēlētā radikālā pieeja supervaroņu žanram izrādījās necerēti veiksmīga, es tomēr ceru, ka gaidāmajā Betmena filmā mums nebūs divas stundas jāvēro, kā Brūss Veins apmeklē psihoterapeitu un sēro par mirušajiem vecākiem.
Ar neierastu pieeju savām tēmām pagājušajā gadā pārsteidza arī jaunzēlandiešu režisors Taika Vaititi ar komēdiju "Trusis Džodžo" ("Jojo Rabbit"), kurā meklētas iespējas ar humoru paraudzīties uz holokaustu un nacismu. Daudziem droši vien atmiņā ir itāļu komiķa Roberto Benīni triumfs 1998. gada "Oskaru" ceremonijā ar filmu "Dzīve ir skaista" ("Life Is Beautiful", 1997), tāpēc Vaititi šajā ziņā nebūt nav pirmais drosminieks kino vēsturē. Lai arī jauno aktieru darbi ir lieliski, filma tomēr nespēj apiet tos acīmredzamos riskus un problēmas, ko rada centieni atrast smieklīgo un sirsnīgo tik grandioza mēroga traģēdijā. Nenoliedzama ir Vaititi spēja konstruēt absurdi smieklīgas un aizkustinošas ainas, tomēr tās nespēj gana sekmīgi saslēgties ar traģiskajiem motīviem, un rezultāts ir stipri vien neviendabīgs. Šķiet, ka "Trusis Džodžo" vislabāk funkcionē kā atsevišķu skeču izlase, nevis vienots vēstījums. Tomēr akadēmijas atzinība ar vairākām nominācijām ir vērā ņemama, kaut neesmu drošs, cik lielā mērā tas ir filmas māksliniecisko vērtību nopelns.
Sociāli aktuālas tēmas iztirzā režisore Grēta Gerviga laikmeta/pieaugšanas drāmā "Mazās sievietes" ("Little Women"). Akadēmija jau saņēmusi pārmetumu vilni par to, ka Gerviga (vienīgā sieviete, kuras filma ir nominēta "Oskaram") pati nav nominēta balvai par režiju. Tas ir mulsinoši, tomēr neslēpšu, ka Gervigas veidotā slavenā Luīzes Alkotas romāna kārtējā ekranizācija manā skatījumā līdz galam nepārvar korekti veidotas laikmeta drāmas robežas, neraugoties uz filmas brīnišķīgo aktrišu ansambļa sniegumu (kuru vidū, protams, izceļas Gervigas iecienītā aktrise/alterego Sērša Runena) un centieniem meklēt paralēles starp sieviešu lomu sabiedrībā 19. gs. beigās un mūsdienās, kā arī iepludināt filmā pašas romāna autores biogrāfijas elementus. Apjukumu radīja arī režisores savdabīgā pieeja filmas hronoloģijai, montējot pagātnes un tagadnes notikumus pamīšus, kas šoreiz šķita drīzāk defekts, nevis cerētais efekts.
Iespējams, mazliet kā pārpratums uz kopējā fona šķiet Džeimsa Mengolda vienkāršā "veču filma" "Lemāna-'66: Lielais izaicinājums" ("Ford vs Ferrari"). Droši vien no visām deviņām nominētajām filmām šai patiesi ir vispieticīgākās mākslinieciskās ambīcijas, taču tas ir tiešām rafinēti nostrādāts izklaides kino, kurā pieklājīgā līmenī darbojas Kristians Beils un Mets Deimons sacīkšu braucēju Kena Mailza un Kerola Šelbija lomās. Mengolds atkal apliecina savu mīlestību pret klasiskajām Holivudas kino tradīcijām, un tas varētu būt galvenais iemesls akadēmijas pretimnākšanai. Ja vēlaties patiešām kvalitatīvu atpūtu un asas emocijas ar viegli skumju pēcgaršu, šī ir lieliska izvēle.
Visbeidzot nonākam pie Britu kino balvas un "Zelta globusa" ieguvējas režisora Sema Mendesa vēsturiskās kara drāmas "1917", kurai, kā jau noprotat, visticamāk, pēc pāris dienām būs tas gods saņemt arī zeltītās statuetes Losandželosā – par labāko filmu un režiju. Vislielākais varonis gan ir operators Rodžers Dīkinss, kura titāniskā darba rezultātā filma ir ne vien vizuāli iespaidīga, bet arī samontēta tā, lai atgādinātu vienu nepārtrauktu kadru (protams, ar dažādu datorefektu palīdzību).
Holivudai šie triki patīk, un šādas filmas apliecina tradīciju dzīvotspēju mūsdienu mainīgajā pasaulē. "1917" ir kā stabilitātes garants nezūdošajām, tradicionālajām vērtībām, taču jāsaprot, ka tā nekādā veidā nav filma, kas censtos mainīt mūsu priekšstatus par kino, paplašināt kino valodas iespējas u. tml. "1917" ir kārtējais tehnoloģisku perfekcionismu apliecinošais simulakrs, kam nav tieša sakara ar realitāti (pat ar vēsturisko realitāti, un to es nesaistu ar filmas mākslas departamenta izcilo darbu), tas necenšas pateikt neko jaunu vai zināmu par karu un iedziļināties personāžos, taču to nevar uzskatīt arī par "tīrā kino" (cinema pur) paraugu, kurā vēstījumu pārvar kinovalodas maģija. Citiem vārdiem sakot, šī filma ir tieši tāda viduvējība vai norma, kāda ir pelnījusi saņemt "Oskaru", jo izvairās no riskiem un kopumā visiem ir pieņemama, gluži kā pati balva un tās pasniegšanas ceremonija.
Ar šo skumjo atziņu arī atļaušos aizslīdēt aiz priekškara.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
