Kā nenovecot atbildīgi. Pārdomas pēc filmas 'Mēs gribējām izmainīt pasauli'  (57)

Sākums skanēja tā: "Ieeju gaļas kombinātā. Tur kāds vīrs atdala vienam jauneklim ekstremitātes. Kāpēc tu tā dari, es prasu. Lai neaizbēgtu, protams."

Līdzīgi kā daudzas citas darbības, arī šī izvēle balstījās vēlmē "šokēt sistēmu". Kāpēc to Sistēmu vajadzēja šokēt? Vai pie šīs Sistēmas piederētu arī es pats, tikai 30 gadus vēlāk, – priekšnieks vienā no lielākajiem valsts medijiem, tātad – Sistēmas smadzeņu skalošanas mašīnā?

Rīgas Zemgales priekšpilsētas daiļlasīšanas konkursu Olīvu ielā atcerējos, noskatoties režisores Aijas Bley filmu "Mēs gribējām izmainīt pasauli" – par trim vīriešiem un vienu suni, kuri mēģina visu laiku palikt pusaudža prātā un nenovecot. Filmēšanas laikā viņiem (nu, varbūt ne sunim) ir ap 50. Viens no viņiem ir jau minētais Rudaks.

Tiem, kas to nezina, – filma ir par to, kā ap 50 gadu vecumu klājas Latvijas slavenākās pankroka grupas "Inokentijs Mārpls" dalībniekiem Dambim (Raimondam Lagimovam) un Skripam (Ivo Stankevičam), kā arī mūzikas žurnālistam Uldim Rudakam. Pirms filmas pirmizrādes režisore skaidroja: filma esot par pieaugušiem cilvēkiem, kuri tā arī nekad nepieaug. Savukārt filmas laikā viens no varoņiem – tas pats Rudaks – saka: "Joprojām liekas, ka tu vēl kaut kam gatavojies. Kad izaugšu liels, tad darīšu lietas."

Kas tad ir nepieaugšana un nenovecošana? Vai tā ir plika dīkdienība, par ko pēc kriminālpanta Padomju Savienībā sodīja Brodski? Gadsimtu garumā nepieaugšana un dīkdienība patiešām ir cieši saistīti jēdzieni. Čehova lugās vai lielajos vācu, franču, britu romānos – ģimenes sāgās – vienmēr gadās pa kādam jau 40–50 gadus vecam tēvocim, kurš nedara īsta vīra darbus – nerauš naudu, bet tikai vēro zvaigznes teleskopā, kolekcionē kukaiņus, nedara neko, vārdu sakot, vispār izturas kā bērns, kā nepieaudzis. Nereti dzer.

(Te gan jāiestarpina, ka dzeršana, protams, vēl nav nepieaugšanas rādītājs. Mēs mūsdienu Latvijā zinām īstus večus, kas nopelnījuši miljonus naftas, gāzes biznesos, ko nekādi nevar izdarīt, ja esi bērna prātā un ar pret-sistēmas domāšanu. Un šie vīri tomēr dzer kā lopi.)

Līdz 20. gadsimta pirmajai pusei dīkdienis, protams, varēja būt tikai muižniecības vai buržuāzijas pārstāvis. Ja tu no zemākas šķiras gribēji dīkdieņoties, Sistēma tevi izspļāva – vai nu bija jāmirst, vai jākļūst par noziedznieku.

Mūsdienās tas ir citādi – iespējams nenovecot bez riska. Nu labi, kāds konservatīvāks pilsonis novaikstīsies, ka liela labuma no šādi dzīvojošiem nav. Taču pamatā cilvēki mierīgi var vadīt dienas, spēlējot pankroku un baudot privilēģiju neuzņemties atbildību par projektu termiņiem, rezultātu sasniegšanu, produktivitātes uzlabošanu, bērnu izglītību u. tml. – to, no kā cieš Sistēmas aprītie. Tie, kuriem vajag visus apzinātības treniņus, meditācijas un citus paņēmienus, kā nenojūgties visvarenā, pieprasošā ritma dēļ.

Var saprast režisores izvēli tieši ar Dambja, Skripa un Rudaka palīdzību parādīt, ka Latvijā ir iespējams nepieaugt. Noteikti daļa no mums zina vēl citus, iespējams, vēl spilgtākus piemērus, taču tam nav nozīmes – trijotne atbilst absolūtam vairumam punktu iedomātā "čeklistē" par trāpīgākajiem nenovecotājiem.

Iedomāsimies vēlreiz, lūdzu, par to, ka runa ir par piecdesmitgadniekiem. Kad Andris Šķēle kļuva par premjeru pirmo reizi, viņam bija 37. Ko nu par Šķēli. Puškins, van Gogs, Aleksandrs Lielais – vesela kaudze labi zināmu personāžu jau visu bija nodarījuši, nesagaidot 40. Bet piecdesmitgadīgais Rudaks saka: "Joprojām liekas, ka tu vēl kaut kam gatavojies. Kad izaugšu liels, tad darīšu lietas."

Vēl viena reminiscence par Rudaka lomu šo rindu autora dzīvē. Kopš daiļlasīšanas konkursa pagāja daudzi gadi. Rudaks man vairs nebija abstrakts elks no "Liesmas" lappusēm, bet viens no labākajiem draugiem. Kādā "Positivus" festivālā mēs – savos vēlīnos trīsdesmit un agros četrdesmit – Kristaps Zālītis, Rolands Ūdris, Uldis Rudaks un es – stāvējām čiekuru piebirušā kāpā, kaut kur netālu spēlēja Šineida O'Konora... Mēs bijām noreibuši no alkohola, no savas muļķīgās patmīlības sajūtas un uzvedāmies kā stulbi pamatskolēni, lai gan domājām, ka uzvedamies kā Kīts Mūns vai Igijs Pops.

Kas mūs nošķir no bezatbildīgiem alkoholiķiem, kas apkauno sevi un tuvākos un aiz kuriem pārējai Sistēmai kā lohiem jāsaslauka atstātās drumslas? Sirds dziļumos man ir skaidrs, ka kaut kas noteikti nošķir. Bet kas – to labāk lai spriež vērotājs no malas.

Ne velti Kristapa šobrīd veidotais raidījums "Zari un lapas", manuprāt, ir galvas tiesu pārāks par visu citu saturu Latvijas radiostacijās un pusmūža paaudzei tīksmi atsauc atmiņā dižos autorraidījumu laikus, kad Ainars Mielavs un Artis Volfs stāstīja par rokmūzikā notiekošo. Ne velti Rolands ir Latvijas simbols supertalantīga bohēmista liktenim. Ne velti tikko pirmizrādi piedzīvoja filma par Uldi "Mēs gribējām izmainīt pasauli".

Starp citu, Dambja dziesma, kuras nosaukums likts arī Aijas Bley filmas nosaukumā, ir pilna ar pašironiju par to, ka nekādu pasauli jau mēs nemainām.

"Mēs gribējām izmainīt pasauli
Bet pasaule izmaina mūs
Mēs dzērām un dziedājām dziesmas
Un negulējām naktis
Mēs bijām tik jauni un skaisti
Un ticējām ka iespējams ir viss
Un dūmu pilnajās istabās kalām
Savus lielos un varenos sapņus
[..]
Tagad tu skaties TV, tagad tu esi aprakts
Tagad tu esi ārzemēs, tagad tu esi priekšnieks

Brīvības garša ko dažreiz var sajust
Tā ir kā tāds sapnis ko atmiņā atsaukt"

Sistēmas mediji ir pilni ar naratīvu par to, kā "novecot skaisti", "dzīvot atbildīgi", "uzņemties pieauguša cilvēka lomu". Bet brīva gara redzējumam droši vien vajadzētu būt pretējam – kā pēc iespējas skaistāk palikt pusaudža prātā. Filma uz to atbildi nesniedz, bet iedod grūdienu padomāt – kurai izpratnei par labi nodzīvotu mūžu tu, skatītāj, gribētu pieslieties – novecotājiem vai pankiem?