Kad viņi vēl bija pusaudži. Nils Sakss Konstantinovs par filmu 'Nomales putni'

Pusaugu meitene, mugurā treniņtērps, sejā apņēmība un drusku arī apjukums – viņa skrien pa asfaltētu piepilsētas ceļu. Tas varētu būt treniņš vai rīta kross. Sportiska meitene, tīrais malacis. Bet tad – lūpu kaktiņā cigarete. Un skatītājs samulst pretrunā, prātā konfliktē divi pretēji tēli un vēstījumi – skrienošais, veselīgais pret smēķējošo, dumpiniecisko. Kā, nu kā ir iespējams vienlaikus apvienot divas tik pretējas, neapvienojamas lietas?

Šī disonanse, dzīve pretējos polos, ir pusaudžu vecuma drāmas pamatā. Vēlme būt uzkrītoši atšķirīgam – un vienlaikus izmisīgi mēģināt būt tādam pašam kā visi citi. Izaicinoša uzvedība, pat nežēlība, kam pēc sekundes var sekot mīļums un bērnišķīgs maigums. Pārdroša seksualitāte un nomācoša nedrošība. Ķermenī jau pieaudzis, pēc dokumentiem vēl tīrais bērns, bet iekšēji – vispār kaut kāda jūtu un emociju dūmaka. Būt par cilvēku pusaugu vecumā nozīmē nemitīgi izdzīvot pretējas, reizēm līdz absurdam nesavienojamas dzīves pieredzes, līdz izdosies atrast pašam savējo. Vai arī neizdosies.

Režisoru Ellenas Fiskes un Elinoras Hallinas kinodarbs "Nomales putni" (2019) ir par pusaudžiem un jauniešiem, kuriem, visticamāk, neizdosies. Savus iekšējos pretpolus viņi izdzīvo uz lielākas sociāla līmeņa pretrunas fona – paši vēl bērni, bet daži jau vecāki, kā filmas galvenā varone Džemma. Šie nomales jaunieši dzīvo vienā no Rietumeiropas turīgākajām valstīm – Lielbritānijā –, bet vienlaikus ir baisi nabadzīgi, ar mazākām iespējām un atbalstu nekā vidējais lauku jaunietis kaut kur Austrumeiropas nomalē. Filmas galvenajai varonei ir tikai viena iespēja aizvadīt brīvo laiku citādi (nevis dzerot un lietojot narkotikas blokmājas dzīvoklī), un tie ir boksa treniņi apbružātā sporta klubā, kur strādā viņas vectēvs (viņš uzņēmies audzināšanu pēc tam, kad meitenes māte, aizrāvusies ar narkotikām, pameta meitu likteņa un sociālo dienestu varā, – parasts scenārijs šajā apkaimē). Arī puišiem ir tikai dažas lietas, ko darīt, – piedzerties un maigoties ar meitenēm vai piedzerties un iet kauties ar citiem puišiem. Tā ir vide, kur cilvēka divas spējākās dziņas – agresija un seksualitāte – izlaužas civilizācijas un kultūras īpaši neatšķaidītā veidā.

Neapvaldītas dziņas bieži mēdz pārvērsties liktenī. Nomales putnu dzīves ceļi pārsvarā tiek izlemti vai nu ar neplānotu grūtniecību un tikpat neplānotām jaunās ģimenes saitēm, vai ar kriminālpārkāpumu un cietumu. Un ar ļoti mazām iespējām kaut kam pa vidu. Tas filmas varoņus pielīdzina sengrieķu mītu personāžiem, kuru likteņi bieži tiek izlemti piedzimšanas brīdī un nav īsti maināmi, gluži kā Edipam viņa neizbēgamajā tēva galēšanas un mātes precēšanas drāmā. To apzinās arī filmas tēli – dzīve nomalē, liekas, norit pēc kāda nesalaužama likuma, ko nosaka pats nomalē piedzimšanas fakts. Katra jaunā paaudze mēģina to salauzt, bet ātri vien tiek salauzta pati. Tāpēc viņi savu rajonu sauc par "shēmu", te viss norit pēc tik nemainīgām shēmām, ka to deterministiskā kārtība var likties gluži vai kosmiska – piedzimt un augt disfunkcionālā ģimenē, slikti mācīties sliktā skolā, sākt pīpēt, dzert un lietot vielas, palikt stāvoklī, dabūt sliktu darbu par sliktu algu, iekrist kādās attiecībās, piedzemdēt kādus bērnus un sākt visu no sākuma.

Tomēr tie nav ne kosmosa likumi, ne grieķu dievu panteons, kas uztur šo karmisko riteni. Tie drīzāk ir visparastākie pieaugušie – viņu dzīves zaudējušas virzību pēc tam, kad pilsētā tika slēgtas rūpnīcas, kas bija nodrošinājušas ko daudz vairāk par darbvietām. Līdz ar rūpnīcām aizgāja viss, kas padara cilvēka dzīvi izturamu un cieņpilnu. Darbs. Piederība. Pašvērtības sajūta. Tie ir salauzti pieaugušie, kas radījuši vidi, kurā izaugt salauztajiem nomales putniem. Taču filma nav par viņiem, bet gan par jauniešiem. Un tas ienes gluži citu toņkārtu pat bezcerīgākajā vidē.

Pusaudzībai piemīt tas šarms, kas ļauj diezgan atbaidošām lietām izskatīties pievilcīgām. Nevienā citā vecumā dzerstiņš pamestā stāvlaukumā un sīkais huligānisms neliktos nekas skaists, bet pusaudzībā tas ir pat romantiski. Gadus starp bērnību un pieaugušā dzīvi ietin piedodamas neprātības, nepiespiestas erotikas un sulojoša dzīvīguma mijkrēslis. Tas ir brīdis pirms dzīves, īsais maģiskais mirklis, pirms saslēgsies visas ierastās shēmas, tādēļ tik pilns cerīguma pat šķietami bezcerīgākajā vietā.

Šī pusaudzības estētika padara to arī par pateicīgu mākslas objektu. Tā fascinējusi daudzus kinomākslas klasiķus – Trifo "400 sitieni" dokumentālajā ielas estētikā vai Bergmana incestiozā neprāta drāma "Mīklaini kā spogulī", šķiet, ir starp klasiskākajiem darbiem, tāpat kā Bertoluči "Mēness" (kuru gan Tarkovskis uzskatīja par briesmīgi vulgāru, sliktāko filmu režisora mūžā, kā apstiprinādams, ka pusaudzība var sastāvēt no grūti apvienojamiem kontrastiem).

Fiskes un Hallinas filma nav šāda mēroga meistardarbs, taču tā brīžiem ir gluži tikpat skaista un cerīgas noskaņas piepildīta. Kā poētiskajā ainā ar piedzērušiem jauniešiem un lāpugunīm vai apcerīgajā brīdī, kur gluži vēl pusaudze mamma gādīgi apmīļo savu zīdainīti, kamēr gluži vēl pusaudzis vīrs virtuvē ar draugiem pīpē zālīti. Šī filma ienes skatītāju pieaugšanas drāmā un ļauj brīdi no tās apreibt, kamēr pusaugu varoņi reibst no visa kā cita, lēnām piepildot savas likteņa un apstākļu paredzētās shēmas. Taču šai filmai līdzās estētiskajai ir arī cita pārdomu vērta dimensija. Tā liek uzdot jautājumu par vides ietekmi uz to, ko mitoloģijā dēvē par likteni, bet psiholoģijā par dzīves iznākumiem. Un to, vai tiešām nav nevienas lietas, kas varētu izsist shēmu no tās iepriekšnoteiktā, nežēlīgā mehānisma. Jo, liekas, kad viņi vēl bija pusaudži, pasaules pārtapšanai būtu pieticis ar pavisam nedaudz...

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 100 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad tas notiek no 1. līdz 6. septembrim. Plašāk par seansiem un filmām – Nacionālā kino centra mājaslapā.