Vējš, kalnu. Dzejniece Ingmāra Balode par filmu 'Vējš. Dokumentāls trilleris'

Brāzmainais kalnu vējš, kura nosaukums poliski skan tik tuvu latviešu vārdam "kalni" – halny, halniak –, līdzīgi kā pilnmēness vai siroko, jau gadu simteņiem netiek uztverts kā neitrāla dabas parādība. Šis vējš, kas Tatros uznāk dažas reizes gadā, mēdz ne vien nopostīt ēkas un ar saknēm izraut kokus, bet arī, tā runā, paaugstināt cilvēku jutīgumu un jūtīgumu, saasināt slimības, mocīt un vārdzināt.

Es ilgi domāju, vai dažādu nebūšanu pierakstīšana vējam nav vēl viena cilvēku vājuma pazīme – apstākļus vainot mēdz būt tik ierasti un ērti. Ir dažādu jomu profesionāļi, kas sliektos apgalvot, ka mūs vada pieņēmumi un iedomas, tāpēc vēja vai mēness ietekme uz cilvēku ir vien iluzorā saistība. Bet ir ļaudis, kuri teiks, ka mēs esam dabas daļa – visi, gan tie, kuri ar dabu saplūst, gan tie, kuri dabai dara pāri vai šķietami stāv pāri, – tāpēc mūs ietekmē arī norises, ko neierindo starp dabas katastrofām. Un tāpēc "dienvidū velns pa zemi staigā" – šo rakstu svelmainā vasaras pēcpusdienā. Kā bērns nereti brīnījos — vai tiešām mana vecvecmamma tic šādām muļķībām?! Un tomēr vibrējošais, verdošais gaiss reizēm lika atgriezties mājās un nolīst vēsumā palasīt kādu grāmatu, kamēr ārpasaulē tā vien vilka uz bēdu, kašķi un splīnu. "Un vējš ir uz galvas sāpēm". Zemgales vējš, kas ieskrienas pa lauku laukiem, būtu vienīgais, ko es varu kaut uz mirkli likt pretī Zakopanes vējam.

Mihala Belavska filma ļauj mums pabūt kopā ar dažiem Polijas kalnu ciematiņu un pilsētu iedzīvotājiem ap kokgrebumos ņirbošo Zakopani, ieskatīties viņu dzīvēs un rūpēs. Dzīve kā no skatu kartītes šajā apvidū iespējama tikai tūristiem, un arī tikai tad, ja tie nenomaldās no takām. Dokumentālists, kurš piedalās vairāku ģimeņu dzīves fragmentos, ir reizē iejūtīgs un distancēts, taču ir mirkļi, kas pārsniedz vērojuma un vēstījuma robežas. Kameras acs un skatītājs, kadra vērotājs tik dziļi iekļūst citu dzīvēs un nonāk arī tādā iemiesošanās stadijā, kas padara ikdienības fiksējumus ne vien par iedarbīgiem emocionāliem vēstījumiem, bet arī par mākslu ar neizbēgamu katarses klātbūtni.

Uzrakstīju vārdu "ģimene" un sapratu vēl vienu filmas devumu: lai cik liels uzsvars Polijā būtu likts uz ģimeni kā vērtību, lai cik nozīmīgas būtu ģimenes kā institūcijas sargātās tradīcijas (amatnieku ģimenes, dziedošās ģimenes, ģimeņu krodziņi, kas apliecina piederību kādai vietai un simtiem gadu to uztur spēkā), Belavska filmā cilvēks, arī "ģimenes cilvēks", ir viens. Un šo vienatnību tiklab Zemgalē kā Zakopanes apkaimē atgādina ne vien plašums, bet vējš. Tu esi viens, kad tevi noplēš pliku, tu esi viens, kad ej apskaut kokus, kam velti savus dzejoļus, ko citkārt klausās cilvēku bari; šo skarbo vienumu ar vējā sasārtušām rokām ap spītīga koka stumbru redzam arī vienā no filmas titulkadriem. Tu esi viens, pat ja tevi vēro operatora acs vai kaimiņu bērns. Tu esi viens, jo viens ir vējš.

Un meitene no ātrās palīdzības brigādes glābj cilvēkus, kas uz dzīvību un nāvi cīnās pret to, ka ir vieni. Kā vēsta filmas informatīvie materiāli un kopējais stāstījuma konteksts, šī cīņa saasinās tikai tad, kad kalnu vējš parāda visu mūsu, visu viņu (pat koku!) niecību.

Protams, es nevarēju neievērot kalniešu dzejnieces tēlu; tā vien gribējās domās tulkot viņas skandētos darbus no Dienvidaustrumpolijas dialekta. Dzejnieces vīrs kādā epizodē viņu izrāj par neprasmi pieregulēt auto sēdekli, taču apstākļos, kuros zemi griež ar debesīm kopā un virpuļa centrā ir tikai ass sniegs, kas brāzmās grib visu ieraut sevī, sieviete aiziet kalnos un stāsta vējam, ka nebaidās. Nākamajā epizodē viņa jau tver rokās motorzāģi un atbrīvo ceļu no sagāztiem kokiem, lai cilvēki varētu atgriezties mājās. Sastapusi ugunsdzēsējus, viņa pati lūdz iespēju kopā ar tiem aizbraukt mājās, kur gaida ģimene, bet saņem atteikumu – glābēju mašīnai ir jādežurē savā vietā. Un viņa atkal dodas vējā viena.

Rītā pēc vētras viņa aprauga savu īpašumu Tatru Nacionālajā parkā – jāredz, kā viņas priedes izturējušas brāzmas. Šoreiz, nesolot viena visu paciest un nedraudot padoties, viņa bez vārda runas atkal ņem motorzāģi rokās. Iesākumā jāattīra zeme. Paies vairāki desmiti gadu, iekams tajā kalnu pleķītī atkal būs viņas koki.

Šī filma, sākusies uz traģiskas nots un atklādama daudz rūgtu patiesību, atstāj vairāk apņēmības, nekā padošanās iespaidu. Filma ir laba arī tajos brīžos, kad konfrontē mūs ar eksistenciālu grūtumu. Dzejnieks, kurš lūdza sevi apglabāt kalniešu tērpā, brīnišķais starpkaru perioda un pēckara laika Polijas dzejas milzis Jaroslavs Ivaškevičs savos "Tatru albumos" (1976) raksta:

"Nomirt vajag — bet labāk un grūtāk
Ir dzīvot, sevis un citu dēļ būt,
Un kalnu dienvidū lūkoties,
Kā gubas debesīs irst un zūd.
Sevī lūkoties? Bet kālabad? Tur labā līdzsvarā
Dienas un naktis guļ kā jēriņi kautri.
Apsēsties ceļā pie svaigi sakrauta zārda
Un lūkoties, kā man garām iet vienkārši ļaudis.[..]"

Skatoties dokumentālo filmu "Vējš", man bija nojausma, ka šāds dzejolis ar skatu uz kalniem kaut kur pastāv. Izmeklējusies visā internetā un atradusi dažādus jūsmīgus vai bijības pilnus darbus, Ivaškeviču atradu savā grāmatplauktā.

Dzīvot ir grūtāk, taču vējš, lai ko vēl tas spētu nest līdzi, reizēm palīdz uzturēt cilvēkos dzīvotgribu – kaut vai par spīti. Ar šo apliecinājumu Mihala Belavska ekoloģiskais trilleris paliks man atmiņā. Arī kalnos to noteikti iedomāšos ne reizi vien.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 100 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad tas notiek no 1. līdz 6. septembrim. Plašāk par seansiem un filmām – Nacionālā kino centra mājaslapā.