Vējš, kalnu. Dzejniece Ingmāra Balode par filmu 'Vējš. Dokumentāls trilleris'

Brāzmainais kalnu vējš, kura nosaukums poliski skan tik tuvu latviešu vārdam "kalni" – halny, halniak –, līdzīgi kā pilnmēness vai siroko, jau gadu simteņiem netiek uztverts kā neitrāla dabas parādība. Šis vējš, kas Tatros uznāk dažas reizes gadā, mēdz ne vien nopostīt ēkas un ar saknēm izraut kokus, bet arī, tā runā, paaugstināt cilvēku jutīgumu un jūtīgumu, saasināt slimības, mocīt un vārdzināt.

Es ilgi domāju, vai dažādu nebūšanu pierakstīšana vējam nav vēl viena cilvēku vājuma pazīme – apstākļus vainot mēdz būt tik ierasti un ērti. Ir dažādu jomu profesionāļi, kas sliektos apgalvot, ka mūs vada pieņēmumi un iedomas, tāpēc vēja vai mēness ietekme uz cilvēku ir vien iluzorā saistība. Bet ir ļaudis, kuri teiks, ka mēs esam dabas daļa – visi, gan tie, kuri ar dabu saplūst, gan tie, kuri dabai dara pāri vai šķietami stāv pāri, – tāpēc mūs ietekmē arī norises, ko neierindo starp dabas katastrofām. Un tāpēc "dienvidū velns pa zemi staigā" – šo rakstu svelmainā vasaras pēcpusdienā. Kā bērns nereti brīnījos — vai tiešām mana vecvecmamma tic šādām muļķībām?! Un tomēr vibrējošais, verdošais gaiss reizēm lika atgriezties mājās un nolīst vēsumā palasīt kādu grāmatu, kamēr ārpasaulē tā vien vilka uz bēdu, kašķi un splīnu. "Un vējš ir uz galvas sāpēm". Zemgales vējš, kas ieskrienas pa lauku laukiem, būtu vienīgais, ko es varu kaut uz mirkli likt pretī Zakopanes vējam.