Atgriešanās pie saviem smiekliem. Anna Peipiņa par filmu 'Par mīlestību'

Kad man bija mazliet pāri divdesmit, draudzene kādā dzimšanas dienā uzdāvināja apsveikuma kartīti ar melnbaltu foto. Tajā bija redzamas trīs sievietes, visām bija vismaz septiņdesmit, bet laikam jau pat vairāk. Viņas bija acīmredzami uzcirtušās kopīgai iziešanai – mazliet vecmodīgas, tomēr elegantas kleitas, sirmajām galvām glītas frizūriņas, rūpīgi iezīmētas lūpas... Un viņas visas smējās kā trakas – gluži kā trīs pusaudzes, uzzinājušas ko pikantu par glīto fizikas skolotāju. Nemaz ne piedienīgi vecumam, korektajām frizūrām un elegantajām kleitām. Viena pat bija atmetusi rokas un aizžmiegusi acis, otrai smejoties uz augšu pavilkusies brunču mala, atklājot pāris centimetrus mežģīņotas veļas (vai tādu kādreiz nesauca par kombinē?). Viņām bija tik dzirkstoši jautri, ka gribējās uz to bildi skatīties vēl un vēl. Atceros, toreiz draudzene bija uzrakstījusi apmēram tā – kaut mēs tajā vecumā varētu šādi satikties un tikpat traki smieties. Godīgi sakot, nez vai toreiz mēs ko tādu vispār attiecinājām uz sevi – divdesmit gados šķiet, ka jaunība nekad nebeigsies, tomēr šo trīs kundzīšu dzīvīgā enerģija valdzināja pat mūs.

Kad skatījos filmu "Par mīlestību", man likās, ka galvenā varone Jolanta ir izkāpusi no šīs pirms daudziem gadiem dāvinātās kartītes. Tikpat sievišķīgi uzcirtusies, tikpat rūpīgi iekrāsotām lūpām, un viņai pat ir divas draudzenes, ar ko rūgteni iesmiet par dzīvi, trijatā guļot pludmalē uz piepūšamā matrača. Tiesa, līdz patiesiem, sirsnīgiem, trakiem smiekliem viņai vēl zināms ceļš ir jānoiet. Un tieši par to arī ir režisoru Malgožatas Goliševskas un Kataržinas Matejas filma.

Šajā vietā man cits skatītājs var iebilst, ka stāsts jau nu gan nav par to. Stāsts ir par to, kā sieviete, kura savu mūžu nodzīvojusi ar vardarbīgu, nejauku, pazemot un iedzert mīlošu vīrieti, 69 gadu vecumā beidzot nolemj no viņa šķirties un atgriezties no Itālijas mazpilsētas dzimtajā Polijā, lai sāktu jaunu dzīvi. Tas viss ir tiesa, taču vismaz manās acīs šis vairāk ir stāsts nevis par bēgšanu no vīra, bet gan par atgriešanos pie sevis. Pie savas būtības, sava īstuma. Pie savas sirdsbalss. Pie saviem smiekliem.

Filma ir kā no mirdzošām pērlītēm savērpta no sīkām, bet ļoti precīzām detaļām. Tas, cik pārdomāti galvenā varone ikreiz izvēlas rotaslietas... It kā no tā būtu atkarīgs miljonu vērts biznesa darījums, nevis vienkāršs randiņš. Tas, cik teatrāli rūpīga ir viņas frizūra Merilinas Monro stilā. Tas, ka viņa allaž ir redzama tikai augstpapēžu kurpēs, turklāt – diezgan izaicinošās kurpēs. Un – ak, jā! – viņas zilā nagu laka! Tas nekas, ka pirksti jau mazliet vecuma ielocīti, toties nagi – koši zili!

Man šķiet, visai šai sievišķīgi valšķīgajai anturāžai viņas dzīvē patiesībā bijusi ļoti dziļa un būtiska nozīme. Pie pērlītēm un rišiņām viņa pieturējusies kā pie trauslām margām, lai garajos nemīlestības, pienākuma un ikdienības gados saglabātu sevī ne tikai sievieti, bet vispirms jau cilvēku. Viņa gan meitai (kura izskatās pavisam pretēji) aizrāda, ka sieviete treniņbiksēs nepatiks nevienam vīrietim, tāpēc lai taču saņemas un kaut cik sapošas... Taču, iespējams, tā ir tikai atruna. Patiesībā viņa vienmēr pucējusies sev pašai. Vienīgi – kā tad tu teiksi, ka to dari par prieku pati sev? Tā jau būs tāda kā izlaidība, un viņas paaudzes sievietēm izlaidība ir pārmesta trakāk par zagšanu.

Filmā ir kāda epizode, ko varētu rādīt kā daiļrunīgu piemēru visādos praktiskās psiholoģijas kursos pašapziņas celšanai. Jolanta grib mācīties dziedāt. Redzams, ka balss viņai ir, taču ļoti grūti to atvērt. Bet dziesmas par mīlestību nav iespējams izdziedāt ar balsi, kura emocionāli ir ciet, pat ja tehniski kaut kā skan. Tāpēc mūzikas pasniedzēja viņu vedina uz pārdomām par to, ko tad īsti nozīmē mīlēt, kas vispār ir mīlestība. Pret citiem, pret sevi. Kādā brīdī Jolanta atbild, ka tas nu gan ir egoisms – mīlēt tikai sevi. Bet pasniedzēja iebilst – vajag bez "tikai"! Vajag vienkārši mīlēt. Sevi.

Un Jolanta nolemj kardināli mainīt dzīvi.

Kad viņa beidzot sastop citu vīrieti (detaļās neieslīgšu, lai nenokautu skatīšanās prieku), to var uzskatīt gan par priecīgu, gan par skumju stāstu. Kāpēc priecīgu, skaidrs. Bet arī skumju, jo varētu domāt – ak, cik tas bijis veltīgi nodzīvots mūžs, četrdesmit pieci gadi, pavadīti pie vardarbīga vīra sāniem... Bet – ne mums par svešu dzīvi spriest, kas tajā ir bijis vērtīgs, kas ne. Kad alpīnists kāpj kalnā, tas nozīmē vairākas dienas un dažkārt pat nedēļas sviedru un baiļu pret desmit, piecpadsmit minūtēm kalna virsotnē. Un pat tās ne vienmēr esot tik saldas, kā varētu domāt. Tomēr alpīnists kāpj. Jo tā ir esence, līdz kurai viņš sevī ir aizracies, – kāpt. Kādai citai esence ir būt sievietei. Un iemācīties mīlēt. Pat ja tas prasa veselu mūžu. Nu, vismaz garus 69 gadus.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 100 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad tas notiek no 1. līdz 6. septembrim. Plašāk par seansiem un filmām – Nacionālā kino centra mājaslapā.