Atgriešanās pie saviem smiekliem. Anna Peipiņa par filmu 'Par mīlestību'

Kad man bija mazliet pāri divdesmit, draudzene kādā dzimšanas dienā uzdāvināja apsveikuma kartīti ar melnbaltu foto. Tajā bija redzamas trīs sievietes, visām bija vismaz septiņdesmit, bet laikam jau pat vairāk. Viņas bija acīmredzami uzcirtušās kopīgai iziešanai – mazliet vecmodīgas, tomēr elegantas kleitas, sirmajām galvām glītas frizūriņas, rūpīgi iezīmētas lūpas... Un viņas visas smējās kā trakas – gluži kā trīs pusaudzes, uzzinājušas ko pikantu par glīto fizikas skolotāju. Nemaz ne piedienīgi vecumam, korektajām frizūrām un elegantajām kleitām. Viena pat bija atmetusi rokas un aizžmiegusi acis, otrai smejoties uz augšu pavilkusies brunču mala, atklājot pāris centimetrus mežģīņotas veļas (vai tādu kādreiz nesauca par kombinē?). Viņām bija tik dzirkstoši jautri, ka gribējās uz to bildi skatīties vēl un vēl. Atceros, toreiz draudzene bija uzrakstījusi apmēram tā – kaut mēs tajā vecumā varētu šādi satikties un tikpat traki smieties. Godīgi sakot, nez vai toreiz mēs ko tādu vispār attiecinājām uz sevi – divdesmit gados šķiet, ka jaunība nekad nebeigsies, tomēr šo trīs kundzīšu dzīvīgā enerģija valdzināja pat mūs.

Kad skatījos filmu "Par mīlestību", man likās, ka galvenā varone Jolanta ir izkāpusi no šīs pirms daudziem gadiem dāvinātās kartītes. Tikpat sievišķīgi uzcirtusies, tikpat rūpīgi iekrāsotām lūpām, un viņai pat ir divas draudzenes, ar ko rūgteni iesmiet par dzīvi, trijatā guļot pludmalē uz piepūšamā matrača. Tiesa, līdz patiesiem, sirsnīgiem, trakiem smiekliem viņai vēl zināms ceļš ir jānoiet. Un tieši par to arī ir režisoru Malgožatas Goliševskas un Kataržinas Matejas filma.