Dažas piezīmes par Barbaras Pasas filmu. Viktors Freibergs par 'Babenko. Pasaki, kad es miršu'

Kinorežisora Hektora Babenko biogrāfijā neiedziļināšos, to katrs var izpētīt interneta resursos, vēl jo vairāk tāpēc, ka filma nav par viņa biogrāfiju, bet par viņu un viņa kino – gan to, ko filmēja Babenko pats, gan to, ko skatījās, lai iedvesmotos. Pieminēšu tikai dažus faktus (un patiesībā varbūt pietiktu ar manu nelielo ierakstu "Facebook", jo katrs mēs skatāmies filmas pēc savas iepriekšējās kino pieredzes, un šis ir tikai mans viedoklis).

Babenko ir dzimis Buenosairesā, bet pēc ilgiem klejojumiem pa pasauli nonāca Meksikā, kur pievērsās kino, tādējādi visdrīzāk varam viņu uzskatīt par meksikāņu režisoru. Apmēram 18 gadu vecumā Hektoru sāka interesēt bītņiku dzeja un eksistenciālisma filozofija, un 1971. gadā Meksikā aizsākās viņa kinorežisora karjera. Viņš kļuva par vienu no "jaunā kino" režisoriem, šīs grupas autori pievērsās sociāli nozīmīgām tēmām, lai piesaistītu filmām arī zemāko slāņu iedzīvotājus. Babenko vienreiz mūžā tika nominēts arī "Oskariem" – par filmu, kuras nosaukums varētu asociēties ar šausmu kino, – "Zirnekļsievietes skūpsts / Kiss of the Spider Woman" (1985) –, taču balvu ieguva tikai galvenās vīriešu lomas atveidotājs Viljams Hērts, kaut filma bija nominēta trīs kategorijās. Bet tas, starp citu, ne tuvu nav šausmu kino – filmas darbība risinās Meksikas cietumā, kad valstī valdīja militārais režīms, kas vajāja arī meksikāņu jaunā kino režisorus (kaut kā mazliet sasaucas ar mūsdienu pasaules neprātīgajiem diktatoriem). Stāsts ir par diviem vīriešiem, kuri nonākuši vienā cietuma kamerā atšķirīgu iemeslu dēļ – vienu tur noveduši viņa politiskie uzskati, otru – seksuālā orientācija.