Dažas piezīmes par Barbaras Pasas filmu. Viktors Freibergs par 'Babenko. Pasaki, kad es miršu'

Kinorežisora Hektora Babenko biogrāfijā neiedziļināšos, to katrs var izpētīt interneta resursos, vēl jo vairāk tāpēc, ka filma nav par viņa biogrāfiju, bet par viņu un viņa kino – gan to, ko filmēja Babenko pats, gan to, ko skatījās, lai iedvesmotos. Pieminēšu tikai dažus faktus (un patiesībā varbūt pietiktu ar manu nelielo ierakstu "Facebook", jo katrs mēs skatāmies filmas pēc savas iepriekšējās kino pieredzes, un šis ir tikai mans viedoklis).

Babenko ir dzimis Buenosairesā, bet pēc ilgiem klejojumiem pa pasauli nonāca Meksikā, kur pievērsās kino, tādējādi visdrīzāk varam viņu uzskatīt par meksikāņu režisoru. Apmēram 18 gadu vecumā Hektoru sāka interesēt bītņiku dzeja un eksistenciālisma filozofija, un 1971. gadā Meksikā aizsākās viņa kinorežisora karjera. Viņš kļuva par vienu no "jaunā kino" režisoriem, šīs grupas autori pievērsās sociāli nozīmīgām tēmām, lai piesaistītu filmām arī zemāko slāņu iedzīvotājus. Babenko vienreiz mūžā tika nominēts arī "Oskariem" – par filmu, kuras nosaukums varētu asociēties ar šausmu kino, – "Zirnekļsievietes skūpsts / Kiss of the Spider Woman" (1985) –, taču balvu ieguva tikai galvenās vīriešu lomas atveidotājs Viljams Hērts, kaut filma bija nominēta trīs kategorijās. Bet tas, starp citu, ne tuvu nav šausmu kino – filmas darbība risinās Meksikas cietumā, kad valstī valdīja militārais režīms, kas vajāja arī meksikāņu jaunā kino režisorus (kaut kā mazliet sasaucas ar mūsdienu pasaules neprātīgajiem diktatoriem). Stāsts ir par diviem vīriešiem, kuri nonākuši vienā cietuma kamerā atšķirīgu iemeslu dēļ – vienu tur noveduši viņa politiskie uzskati, otru – seksuālā orientācija.

Bet tagad par filmu "Babenko. Pasaki, kad es miršu". Tās vēstījums veidots kā reizēm asociatīva tēlu plūsma, dažkārt Babenko tiek intervēts, šajās ainās bieži izmantoti supertuvplāni, galvenokārt acis. Filma iesākas ar Babenko slaveno frāzi "Es jau esmu pārdzīvojis savu nāvi, un vienīgais, kas tagad atliek, ir uzņemt par to filmu". To viņš saka savai sievai Barbarai Pasai, kura ir arī šīs filmas režisore, – tajā brīdī, kad saprot, ka daudz laika vairs nav atlicis. Šāds apgalvojums var likties savāds, ja mēs filmas gaitā neuzzinātu faktu, ka 38 gadu vecumā Hektoram tika diagnosticēta limfoma, kas uz ilgāku laiku viņam liedza strādāt un uzņemt filmas. Tajā pašā laikā nāves tuvuma apjēgsme, lai cik paradoksāli tas izklausītos, spēcina radošo impulsu, tāpēc aizkadrā Babenko saka: "Filma var piedzimt no nāves sprieduma, ko tev pasludina ārsts."

No kurienes rodas radošais impulss? Kas dzen režisoru, dzejnieku un jebkuru citu mākslinieku nonākt gandrīz līdz nervu sabrukumam, cenšoties radīt vēl vienu mākslas darbu, "...iekams Lētas aukstie ūdeņi apskalo tavas kājas..."? (Te es atsaucos uz Gētes "Romas elēģijām", ko savā filmā "Tu, kas dzīvo" citē Rojs Andersons.)

Sākuma kadros redzama sistēma, kurā pa pilienam pil kāds šķīdums, kas tiek ievadīts Hektora Babenko organismā, un šis ir fons viņa sarunai ar sievu. Nevis otrādi, jo man negribas saukt dialogu par aizkadra vēstījumu – tā vienkārši ir saruna, kas mums nav jāredz, tomēr atrodas epizodes neredzamā priekšplānā. Ciešanas ir intīms un vientuļš process, tāpēc klasiskas slimnīcas ainas vietā mēs skatāmies uz sistēmu, kas domāta ciešanu atvieglošanai.

Kad parādās filmas pirmie titri, atskan bezgala skaistā un melanholiskā "Radiohead" dziesma "Exit Music (for a Film)". Tad tā apraujas, un mēs to atkal dzirdam filmas noslēgumā – Hektors Babenko aiziet no kino ar filmu par savu nāvi. Lai cik drūmi ir komentāri šajā impresiju pieblīvētajā tekstā, filma nav nomācoša, gluži pretēji, tā izstaro neizskaidrojamu spēku, kas ļāva Babenko kopš vēža diagnozes uzzināšanas nodzīvot līdz 70 gadu vecumam. Nāve stāv kaut kur upes otrā krastā, kamēr māksla, šajā gadījumā kino, ir kā aizsargs pret nebūtību. Ne velti franču kritiķis Andrē Bazēns apgalvoja, ka jebkura māksla radusies no iebalzamēšanas mākslas, jo tas ir veids, kā pārvarēt nāvi.

Protams, šī ir dokumentālā filma, bet man negribētos to uztvert kā tīru žanru, jo režisore (un grūti pateikt, cik daudz filmēšanas gaitā noteica pats Babenko) veido kadrus, kas ir kā tēli no mākslas filmas, tēli, kas eksistē bez vārdiem, bet iedarbojas uz skatītāja izjūtām vizuāli. Piemēram, aina postindustriālā vidē, kur mēs redzam kāda vīrieša kājas (tas visdrīzāk ir Babenko, bet, ja arī nav, es gribu, lai tas būtu viņš). Vīrietis brien pāri peļķei, un tad mēs ūdens atspulgā ieraugām viņa stāvu visā pilnībā.

Ik pa laikam uz ekrāna pavīd kāda epizode no citas filmas – iespējams, no paša Babenko darbiem arī, bet man tās bieži izskatās kā epizodes no filmām, kas bijušas svarīgas viņa kā autora tapšanas procesā. Kaut vai Fransuā Trifo ģeniālās filmas "Žils un Džims" epizode – tur filmas noslēgumā Ketrīna pieiet pie Žila un Džima, kuri abi malko vīnu, palūdz Džimu iekāpt mašīnā, bet Žilu palikt un uz visu noskatīties, un tad neprātīgā ātrumā traucas pa sabombardētu tiltu, iegāžas ar auto upē un paliek kopā ar Džimu uz visiem laikiem. Gluži tāpat, kā mums vienmēr paliks Babenko filmas.

Viens no fināla kadriem ļauj vairākas sekundes raudzīties uz glīti saklātu gultu, kurā neviena nav, tikai gultas pārklājs un divi spilveni. Tas rada tukšuma sajūtu, bet ne uz ilgu laiku – tukšumu aizpilda Pasas un Babenko radošā dueta radītais estētiskais gandarījums.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 100 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad tas notiek no 1. līdz 6. septembrim. Plašāk par seansiem un filmām – Nacionālā kino centra mājaslapā.