Pietuvināts un godīgs cilvēka dabas portretējums. Režisors Andis Mizišs par filmu 'Mājas'

Filma vēsta par pārmaiņām kādas deviņu bērnu ģimenes dzīvē, kad nekonvencionālu dzīvi dabas tuvumā Bukarestē viņi ir spiesti iemainīt pret sociālā dzīvokļa šaurību un sekošanu sabiedrības diktētiem noteikumiem. Pēc filmas būs skatāma režisora Radu Čorničuka saruna ar kinoteātra "Kino Bize" direktoru Māri Prombergu. Par filmu pēc noskatīšanās raksta latviešu režisors Andris Mizišs.

Šķietami mežonīgi ūdeņi, ko ieskauj leknām niedrēm noauguši krasti. Puskailu bērneļu bariņš lielāku puiku pavadībā dodas peldēt, viņi ūdenī ir tik droši un izveicīgi, ka sāk atgādināt klonētu mauglēnu baru no "Džungļu grāmatas". Vienā mirklī viņi sagūsta un samīļo izbiedētu gulbju jaunuli, nākamajā brīdī pusaudža zobos jau spirinās veikli notverta zivs...

Šī krāšņā filmas ievada epizode burtiski hipnotizē un ievelk bērnības prieka dzirkstošajā atmosfērā, liekot atcerēties pašam savas bērnības laimīgākos brīžus, bet tajā pašā laikā ar režisora intuīciju liek nojaust briestošo dramaturģiju – tik bezrūpīgi viņi vairs nebūs nekad...

Eksotiskā vide ir tikai filmas operatora veikli radīts apmāns; kamerai attālinoties, atklājas betona pilsētas ieskauta dabas oāze – Bukarestes delta. Šodien tā ir jau gana pazīstama un Rumānijas tūrisma ceļvežos atrodama dabas mīļotāju pieturvieta, bet filmas tapšanas laikā – cilvēku reiz sagandēts un nu dabas atgūts nostūris. Kas to sagandēja? Kā jau daudzās padomju varas satelītvalstīs, arī komunistiskajā Rumānijā bija vajadzīgi grandiozi un tautu iedvesmojoši projekti. Lai pasargātu galvaspilsētu Bukaresti no plūdiem, Čaušesku valdība pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās radīja grandiozu hidroloģisku projektu – Bukarestes delta, kas veido deviņu dabisku ezeru ķēdi, tika ieskauta betona krastos. Simtiem ģimeņu piespiedu kārtā tika pārvietotas uz jauniem mikrorajoniem, darbi ritēja pilnā sparā, līdz nāca 1989. gada revolūcija un diktatora izlolotais projekts līdz ar visu tā varu tika aizskalots, bet delta izdzīvoja un vairojās dabas varenumā kā tāds rumāņu Noasa šķirsts.

Mainījās varas, politiskie mērķi, jaunā dzīve sita augstu vilni, un par Bukarestes deltas grandiozajiem plāniem visi aizmirsa, tikai ne Māte Daba...

Taisnības labad gan jāpiemin, ka kaislības ap Bukarestes deltu uz īsu brīdi uzvirmoja tūkstošgades mijā, kad kāds Austrālijas pilsonis uzvarēja konkursā par mežonīgās teritorijas civilizēšanu, iecerot tur greznu kazino, hipodromu, viesnīcu un tā tālāk, un tā joprojām... Skaidrs, ka projekts izgāzās, un labi vien ir, jo citādi mums nebūtu iespējas baudīt tik izsmalcinātu un skaudru dokumentālā kino stāstu kā "Mājas", – un sazin kur citur savus pārdesmit laimīgākos dzīves gadus būtu vadījusi kuplā Enakes ģimene.

Filmas dramaturģija ir gaužām vienkārša un lineāra, skatītājam tiek ļauts neuzbāzīgi un tajā pašā laikā ļoti pietuvināti sekot līdzi čigānu ģimenes šķietami mežonīgajai un skaudrajai, bet, kā jau pašā sākumā minēju, šķietami laimīgajai dzīvei zaļas oāzes vidū. Ir tikai viņi un dabas diktēti noteikumi. Diezgan primitīva būda, kurai jumta vietā neskaitāmas kārtas vecu grīdsegu un vates deķu, bet no mitruma pasargā plēves klājumi. Būdas priekšā vasaras pavards, visapkārt drazu kaudzes, kurās omulīgi rušinās rukši un citi mājdzīvnieki. Filmas varoņi ir čigānu ģimene, pilnbriedu pārdzīvojis vīrs ar nopīpētām plaušām, skarbu vaibstu sieva, uz kuras pleciem gulst rūpes par bariņu dažāda gadagājuma bērnu, vecākais no tiem tuvojas pilngadības slieksnim. Cik noprotams, viens no galvenajiem iztikas avotiem ir vecāko puišeļu zivju loms, kas tiek tirgots pilsētniekiem.

Pagrieziena punkts ģimenes rimtajā idillē ir valdības plāns pārvērst viņu nelegālo dzīvesvietu aizsargājamā dabas parkā. Visai komiskas skatītājam, bet traģiskas ģimenei izvēršas epizodes, kad aizmirstajā dabas paradīzē ierodas vides draugi un sāk ieviest jaunus noteikumus. Enakes ģimenei šeit vairs nav vietas, jo viņi nav daļa no dabas, bet viņiem nav vietas arī pilsētā, no kuras ģimenes galva pirms teju divdesmit gadiem aizbēdzis dabā, viņi ir tikai čigāni...

Starp citu, Rumānijā mīt lielākā romu kopiena Eiropā, lai gan nevienam tā arī nav izdevies tikt pie ticamas statistikas – oficiālā tautas skaitīšanā fiksēts skaitlis 535 140, bet neoficiāli romu skaits šajā valstī tiek lēsts līdz pat diviem miljoniem. Pilnīgi oficiāls gan ir fakts, ka romi ir visvairāk noslēgtā un diskriminētā kopiena mūsdienu Eiropā, bet tas jau ir cits stāsts, lai gan atbalsojas arī šajā filmā.

Filma ir naratīva ziņā pieticīga – tikai paši nepieciešamākie dialogi, sarunas tikai tik daudz, lai nekaitinātu ar neatbildētiem jautājumiem, tik daudz, lai uzturētu spriedzi un sižeta līniju. Nekā lieka, runāts tiek tikai kinovalodā, visu pasaka operatora precīzi portretētie varoņi, daba un tās pretstats – pilsēta. Varoņu dzīvei sekots līdzi prāvā laika posmā, atlasot un lineāri virknējot būtiskāko. Filma rada apbrīnojamu klātesamības sajūtu, un tas panākts, pateicoties operatora neuzkrītošai klātesamībai – šķiet, viņš iejuties ģimenē kā savējais. Te nevaru nepieminēt pāragri aizgājušā operatora Agra Birzuļa virtuozo darbu manā dokumentālajā filmā "Tārps" (2005), kas, līdzīgi kā šajā stāstā, seko līdzi vienas ģimenes ikdienas drāmai. Dažbrīd apstākļi bija tik šauri, ka operatoram nācās izmantot akrobāta cienīgus trikus, citkārt varoņi bija tik jutīgi, ka nācās būt to ēnai. Operatoram nācās būt par varoņu acīm un ausīm, kļūt par vienu no savējiem.

Filmas režisors Radu Čorničuks nebaksta ar pirkstu acī skatītājam, viņš nemoralizē un neuzspiež savu skatījumu, bet mērķtiecīgi un ar kairinošu interesi ved līdzi varoņu gaitām. Nezinu, apzināti vai ne, bet filmā tiek atstāti neatbildēti daudzi sadzīviski un faktoloģiski jautājumi, kas moka ziņkāri vēl ilgi pēc filmas noskatīšanās. Pirmajā mirklī tie kaitina, bet vēlāk viss, līdzīgi kā filmas varoņu saduļķotais ūdens, nosēžas un tiek "klārs". Atbildes uz jautājumiem kļūst nebūtiskas, jo filma nerisina sociālas vai politiskas problēmas, te nav moralizēšanas par romu diskrimināciju vai kādu citu sociālo tēmu prioritātes – visas šīs garšvielas ir pievienotas, bet tas, kura dominēs katra skatītāja garšu kārpiņās, ir mūsu pašu ziņā, tas izriet no individuālās pieredzes un pasaules skatījuma.

Viens no manas dzīves lielākajiem piedzīvojumiem bija filmai "Jaguāra kakts" (2010) nepieciešamās vairākkārtējās ekspedīcijas uz attālu Bolīvijas nostūri, kur latviešu baptistu misionāri no amerikāņu kolēģiem bija pārņēmuši rūpes par vietējo "mežoņu cilti" (kā to sauca vietējie bolīvieši), kas pirms teju 50 gadiem bija izvilināta no mūžamežiem. Izslimojuši balto cilvēku atnestās slimības, apguvuši jaunus netikumus, viņi dzīvoja mūsu uztverē neapskaužamā civilizēšanās stadijā. Mūsu pasaules likumi viņiem bija pārāk sarežģīti un sveši, bet meža dzīves iemaņas bija daļēji zaudētas un aizmirstas. Tā nu viņi mita, pazuduši ceļā starp pagātni un tagadni. No mūsu skatpunkta nožēlojami – netīri, utaini, humpalās ietērpti –, bet tajā pašā laikā ar apbrīnojamu dzīvesprieku, ziņkāri un kādu mums netveramu laimes gēnu. Kurš var pateikt, kā ir labāk – iet atpakaļ mežā vai civilizēties līdz galam?

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 100 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad tas notiek no 1. līdz 6. septembrim. Plašāk par seansiem un filmām – Nacionālā kino centra mājaslapā.