Bēgt, lai mīlētu. Žurnāliste Zane Ozoliņa par filmu 'Aizliegtais bērns'  (3)

Eva ir gargabalniece – filma "Aizliegtais bērns" tapusi sešus gadus. Precīzāk – sešus gadus filmēta šī ģimene, taču tādu stāstu nav iespējams uziet vienkārši tāpat, meklējot "bēgļus, ko portretēt". Galveno varoni jau ilgus gadus pazina režisores kolēģis, kurš bija iepazinies ar Sahandu Irānā un jau iesāka filmēt stāstu, taču bija pazaudējis pavedienu un lūdza Evai to turpināt. (Šis, manuprāt, ir brīnišķīgs sadarbības piemērs, atlaižot savu stāstu, lai kāds cits tam palīdzētu notikt.)

Producēšanas ziņā šī nav vienkārša filma. Pirmkārt, filmēšanas posma noslēgums nebija zināms, jo ģimene un līdz ar to filma ir atkarīga no ANO ierēdņu lēmumu pieņemšanas tempa. Režisore bija nolēmusi, ka finiša taisne būs tad, kad Sahands saņems atbildi uz lūgumu piešķirt viņam bēgļa statusu. No ģimenes ierašanās Turcijā līdz šim lēmumam pagāja seši gadi.

Filmā skatītājs ir tik tuvu ģimenei, ka brīžiem kļūst neērti – filmas veidotāji parāda šo skarbo mīlestības stāstu, savērpjot kopā cīņu ar birokrātisko imigrācijas likumdošanu, ikdienas ģimeniskus svētkus un arī pāra attiecību krīzes brīžus. Daži strīdi ir tik asi, ka filmas sižets risinās kā nospriegots trilleris un, jūtot pārim līdzi, gaidu salabšanas brīdi. Skatītājs redz, kā spalvas iet pa gaisu, kad kāds no pāra ir aizvainojis vai aizkaitinājis otru – tādi strīdi gadās katrā normālā ģimenē, bet te tie notiek paaugstināta stresa apstākļos, jo galu galā, lai būtu kopā, abi ir atstājuši savas ģimenes, draugus, visu dzīvi. Man pašai šī ģimene kļuva par ekrāna radītiem draugiem ainā, kad Sahands uzdāvina Leilai divriteni. Pagalam nepraktiski laikā, kad ģimene dzīvo sev nepierasti trūcīgos apstākļos, bet šis mirklis ir tik ļoti vajadzīgs, lai aizgaiņātu ikdienas neskaidrību par nākotni.

Attiecības ir dokumentētas ārkārtīgi atklāti, jo operatori strādājuši kā "muša uz sienas", satuvinoties ar ģimeni tik ļoti, lai filmētu to bez cenzūras un pašcenzūras. Tiesa, arī pati režisore atzīst – viņai paveicies ar varoņu vēlēšanos sadarboties un viņu interesi izstāstīt savu stāstu. Viņi ne tikai neiedomājās lūgt izslēgt kameru strīdu laikā, bet paši darbojās kā producenti, zvanot un brīdinot, kad tuvojas kādas filmējamas darbības, bet citā laikā paši ar mobilajiem telefoniem fiksējot atslēgas brīžus. Savukārt filmas komanda – trīs dažādi operatori/līdzrežisori, pašu galveno režisori ieskaitot – uz maiņām bija kaujas gatavībā jebkurā mirklī sēsties lidmašīnā Kopenhāgena-Stambula. Filmēšanas komandas šajā filmā nav – operatora, skaņu operatora, gaismotāja un režisora darbu veic viens cilvēks.

Filma "Aizliegtais bērns" piešķir cilvēcīgu seju vārdam "bēgļi" – vārdam, kas daudziem asociējas ar nekontrolējamu, draudīgu cilvēku plūsmu, kas tūlīt izjauks eiropiešu rāmo ikdienu. Nē, bēgļi ir arī pavisam parasta, inteliģenta un izglītota vidusšķiras ģimene, kas savā dzimtenē nevarētu īstenot elementāras cilvēktiesības – iespēju pašiem izvēlēties savu dzīves partneri, izvēli kļūdīties, izvēli šķirties, izvēli audzināt savu bērnu.

Filmā ir kāda aina, kuru skatoties, nevarēju novaldīt asaras, un arī režisore atzīst, ka tā ir viņai mīļākā epizode stāstā. (Spoiler alert!) Filmas varoņi nolemj apprecēties, lai "papīri būtu kārtībā". "Tagad mēs esam kaut ko nelegālu padarījuši par legālu," pēc tam saka Leila. Lai apliecinājumu par šo juridisko niansi iesniegtu ANO birokrātiskajam aparātam, vilcināties nevar, un pāris izlūdzas ierēdnei, lai viņus salaulā, negaidot nepieciešamo ārsta izziņu. Līgava un līgavainis tiek salaulāti turpat pie biroja galda, par svinīgumu liecina vienīgi Leilas gaišais tērps un steidzīgi uzkrāsotās lūpas. Taču ir kāda būtiska nianse – ierēdnes attieksme. Lai palīdzētu irāņu bēgļiem, viņa ne tikai pārkāpj noteikumus, bet paliek darbā pēc darbalaika un palūdz kaimiņiem, lai ieslēdz gaismu mājās – tas tāpēc, ka viņu gaida slims vīrs, kurš ļoti uztrauktos, ja sajustu, ka sieva nav mājās ierastajā laikā. Mani fascinēja šīs sievietes lēmums apgrūtināt savu jau tā sarežģīto ikdienu, lai izpalīdzētu nepazīstamiem cilvēkiem, – īpaši tāpēc, ka filmas gaitā no ANO ierēdņiem jūtams tikai vienaldzīgs aukstums, turklāt pasaules ziņu konteksts arī atgādina vispārējo attieksmi pret bēgļiem. Aiz katra ziņu virsraksta ir cilvēku likteņi, un filma Aizliegtais bērns ļauj līdzpārdzīvot trim no tiem.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 100 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad tas notiek no 1. līdz 6. septembrim. Plašāk par seansiem un filmām – Nacionālā kino centra mājaslapā.