Formans, Kubriks, Tarkovskis – trīs kino dižgari 'Riga IFF' filmu izlasē  (5)

Tāpat kā jebkuras citas mākslas formas pārstāvji, arī kinorežisori labprāt mīl gremdēties atmiņās un runāt par sevi un savām filmām. Visbiežāk rezultāts ir informatīvi saistošs, tomēr glorificējošs, taču gadās arī izņēmumi. Tādas filmas kā "Burden of Dreams" (1982) un "Hearts of Darkness: A Filmmaker's Apocalypse" (1991) atklāj to portretētos režisorus Verneru Hercogu un Frānsisu Fordu Kopolu uz nervu sabrukuma un prāta aptumsuma robežas. Vims Venderss aizkustinošajā filmā "Lightning Over Water" (1980) parāda ar vēzi slimā amerikāņu režisora Nikolasa Reja pēdējās dzīves dienas. Bieži šādas filmas veido tikai intervijas, un, ja režisors ir lielisks stāstnieks, tas var kļūt par aizraujošu ceļojumu kino pasaulē un noderīgu padomu rokasgrāmatu jaunajiem kino veidotājiem, piemēram, brīnišķīgā Viljama Frīdkina intervija ar Frici Langu ("Fritz Lang interviewed by William Friedkin", 1975) vai Noa Baumbaha un Džeka Paltrova saruna ar Braienu de Palmu ("De Palma", 2015).

Pieredzējusī čehu kino dokumentāliste Helena Tršestikova kopā ar savu kolēģi, montāžas režisoru Jakubu Hejnu radījusi kompaktu, 77 minūtes garu hronoloģisku ieskatu droši vien slavenākā 20. gadsimta čehu režisora Miloša Formana (1932-2018) dzīvē un daiļradē. Filmu veido intervijas ar pašu režisoru, arhīva materiāli, citu dokumentālo filmu fragmentu, bet aizkadra tekstu ierunājis Formana dēls Petrs. Formana dzīvesstāsts atgādina "amerikāņu sapni" – no ārkārtīgi smagas bērnības Čehoslovākijas bāreņu namā (vecāki gāja bojā koncentrācijas nometnē) līdz pasaules slavai un bagātībai Holivudā. Ieguvis atzinību Rietumos ar savām "čehu jaunā viļņa" filmām "Loves of a Blonde/Blondīnes mīlnieki" (1966) un "The Fireman's Ball/Ugunsdzēsēju balle" (1967, arī skatāma "Riga IFF" programmā), viņš nokļuva Kannu kinofestivālā, kur "Prāgas pavasara" laikā pieņēma lēmumu neatgriezties dzimtenē pie sievas un dēliem. Tālāk sekoja centieni iekarot ASV – komerciāli neveiksmīgā debija "Taking Off/Bēgot" (1971) par amerikāņu hipijbērnu vecākiem un dzīve Ņujorkas viesnīcā uz depresijas robežas. Formana slavas zvaigzne uzmirdzēja pēc "One Flew Over The Cuckoo's Nest/Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" (1975) sensacionālajiem panākumiem, kas atnesa viņam "Oskaru" par režiju. Par nākamo Formana daiļrades stūrakmeni kļuva Mocarta un Saljeri duelis grandiozajā vēsturiskajā drāmā "Amadeus/Amadejs" (1984), kuru Formans uzdrīkstējās filmēt Prāgā sociālistiskā režīma laikā.

Milošs Formans droši vien neiekļūs kino vēsturē kā viens no visu laiku nozīmīgākajiem kino autoriem, tomēr viņam piemita savs rokraksts un neapšaubāma profesionālā meistarība. Par savas daiļrades galveno tēmu viņš izvēlējās indivīda un varas attiecības, uzsverot cilvēka tiesības uz brīvību, kas izrietēja no viņa paša jaunības pieredzes. Formans pats radošajā ziņā sevi uzskatīja drīzāk par Saljeri, nevis Mocartu: "Es vienmēr apskaudu Bergmanu, Fellīni, Antonioni..."

"Formans pret Formanu" skatāma 18. oktobrī 18:00 kinoteātrī "Splendid Palace" un tiešsaistē programmā "In Kino Veritas".

Tikmēr amerikānis Stenlijs Kubriks (1928-1999) jau ir cita mēroga kino režijas leģenda, kurš allaž tiek minēts kā viens no visu laiku nozīmīgākajiem kino autoriem. Droši vien būtu lieki uzskaitīt Kubrika filmogrāfiju, jo kosmosa kuģu balets no "2001: A Space Odyssey/2001: Kosmiskā odiseja" (1968), 1. Pasaules kara bezgalīgās tranšejas no "Paths of Glory/Slavas ceļi" (1957) vai aptrakušā Džeka Nikolsona centieni noslaktēt ar cirvi savu ģimeni no "The Shining/Mirdzums" (1980) ir kadri, kas sen iecementēti pasaules kultūrā un mūsu kolektīvajā apziņā, pat ja nezinām, kas ir to autors. Kubriku raksturo absolūts perfekcionisms, kas robežojas ar neveselīgu fanātismu, un tieksme uz tehniskām inovācijām, tikmēr saturiski režisoru interesēja cilvēka duālā daba, attiecības ar tehnokrātisko pasauli un varu. Viņa filmām bieži pārmesta emocionāla sterilitāte un vēsums, kaut arī kinematogrāfiski tās vienmēr bijušas pirmšķirīgas un brīžiem pat pārpasaulīgi skaistas, kā, piemēram, 18. gadsimta britu glezniecības vecmeistaru darbu iedvesmotā vēsturiskā drāma "Barry Lyndon/Berijs Lindons" (1975).

Franču režisora Gregorija Monro nelielā filma papildina jau tā bagātīgo Kubrika dzīves un daiļrades izpētei veltīto kinodarbu kopumu (nozīmīgāka un visaptverošākā no tām droši vien ir "Stanley Kubrick: A Life in Pictures" (2001)). Tās kodols ir audiointerviju ieraksti, kuros franču kinokritiķis Mišels Simāns sarunājas ar pašu Kubriku par viņa filmām vairāk nekā 20 gadu periodā. Kubriks praktiski nesniedza intervijas, tomēr ar Simānu uzturēja ilgstošas attiecības un atklāja savu redzējumu par paša radītajām filmām un režisora darbu. Monro iekļāvis filmā arī senākas intervijas ar Kubrika filmu aktieriem un līdzgaitniekiem, kas papildina paša Kubrika stāstīto, sniedzot ieskatu, piemēram, viņa pieejā filmēt ārkārtīgi lielu dubļu skaitu (Šelliju Divālu "Mirdzuma" tapšanas laikā viņš noveda līdz bezsamaņai). Filma zināmā mērā tiecas demitoloģizēt Kubrika bezmaz dievišķoto noslēpumaino personību, kā arī atklāj paša autora galveno māksliniecisko uzstādījumu: aprobēt klasiskos stāstniecības mehānismus, lai ar jaunu tehnoloģisko paņēmienu palīdzību atrastu kino patieso dabu. Kubriks šķietami spēja ietekmēt katru filmas tehnisko aspektu, taču viņa vara tomēr nesniedzās līdz skatītājiem – mums katram pašam joprojām ir ļauts interpretēt viņa kino pēc saviem ieskatiem.

"Kubriks par Kubriku" skatāma 19. oktobrī 21:30 kinoteātrī "Splendid Palace" un tiešsaistē programmā "Festival Selection".

Režisoru trio noslēdz krievu režijas ģēnijs Andrejs Tarkovskis (1932-1986), kuru kinomīļi, starp citu, ļoti bieži mēdz salīdzināt ar Kubriku, meklējot kopīgo un atšķirīgo. Zināms, ka Kubriks savu mīļāko filmu sarakstā bija iekļāvis Tarkovska "Solaris" (1972) un "Upurēšanu" (1986), tikmēr Tarkovskis atļāvās visnotaļ nicīgi izteikties par Kubrika meistardarbu "2001", pārmetot tehnoloģiju uzvaru pār cilvēciskumu. Vēlāk viņš radīja krietni intīmāko un tehniski piezemētāko "Solaris" kā atbildi amerikāņu gigantomānijai. Rezultātā pasaule ieguva divus kino šedevrus, kas viens otru interesanti papildina un savstarpēji mijiedarbojas, radot jaunus nozīmes slāņus.

Režisora dēla Andreja Tarkovska jaunākā dokumentālā filma tiecas imitēt viņa tēva kino un stāstīt par režisoru viņa paša valodā – gan ar pieskaņotu kinematogrāfiju, gan viņa filmu fragmentiem un arhīva materiāliem, kuros Tarkovskis komentē savas filmas un dzīves pavērsienus. Papildu dimensiju, kas sasaucas ar Tarkovska, iespējams, nozīmīgāko darbu "Spogulis" (1975), piešķir viņa tēva Arsēnija Tarkovska dzejoļu lasījumi. "Kino lūgsna" pēc savas formas un noskaņas patiesi atgādina garu un elēģisku, Tarkovska iecienīto motīvu piesātinātu grēksūdzi, sākot no agrīnās īsfilmas "Ceļa rullis un vijole" (1960) līdz pat pravietiskajai "Upurēšanai", kas kļuva par izcilā režisora pēdējo darbu.

"Andrejs Tarkovskis. Kino lūgsna" skatāma 24. oktobrī 18:00 kinoteātrī "Splendid Palace" galvenajā festivāla konkursa programmā.