Šogad kinofestivāla "Riga IFF" programmā skatāmas trīs dokumentālās filmas, kas veltītas trīs nozīmīgu kinorežisoru dzīvei un daiļradei – "Formans pret Formanu", "Kubriks par Kubriku" un "Andrejs Tarkovskis. Kino lūgsna". Filmas par izciliem režisoriem vienmēr ir bijis sinefilu saldais ēdiens – veicinot gan nekritisku pielūgsmi, gan – īpašos gadījumos – arī mainot attieksmi pret apbrīnoto mākslinieku. Lai arī neviena no minētajām filmām visdrīzāk nekļūs par pārsteidzošu atklāsmju avotu šo autoru cienītājiem, tās sniedz respektējamu un visnotaļ iedvesmojošu ieskatu viņu personībās caur meistaru radīto kinodarbu prizmu, ko papildina viņu pašu komentāri un pārdomas.
Tāpat kā jebkuras citas mākslas formas pārstāvji, arī kinorežisori labprāt mīl gremdēties atmiņās un runāt par sevi un savām filmām. Visbiežāk rezultāts ir informatīvi saistošs, tomēr glorificējošs, taču gadās arī izņēmumi. Tādas filmas kā "Burden of Dreams" (1982) un "Hearts of Darkness: A Filmmaker's Apocalypse" (1991) atklāj to portretētos režisorus Verneru Hercogu un Frānsisu Fordu Kopolu uz nervu sabrukuma un prāta aptumsuma robežas. Vims Venderss aizkustinošajā filmā "Lightning Over Water" (1980) parāda ar vēzi slimā amerikāņu režisora Nikolasa Reja pēdējās dzīves dienas. Bieži šādas filmas veido tikai intervijas, un, ja režisors ir lielisks stāstnieks, tas var kļūt par aizraujošu ceļojumu kino pasaulē un noderīgu padomu rokasgrāmatu jaunajiem kino veidotājiem, piemēram, brīnišķīgā Viljama Frīdkina intervija ar Frici Langu ("Fritz Lang interviewed by William Friedkin", 1975) vai Noa Baumbaha un Džeka Paltrova saruna ar Braienu de Palmu ("De Palma", 2015).