Vida Press
Foto: Vida Press
Vārda brīvība, kā zināms, ir ārkārtīgi svarīgs aspekts ne tikai sabiedriskajā dzīvē, bet arī mākslas pasaulē. Vienlaikus mākslinieki ir nemitīgi saskārušies ar dažāda veida cenzūru – gan ētisku un morālu iemeslu, gan sociopolitiskās situācijas diktētu. 20. un 21. gadsimts iezīmē daudzu iepriekšējo aizliegumu pārkāpšanu un pieņemšanu, mākslinieciskās brīvības robežām arvien paplašinoties. Tas gan nenozīmē, ka būtu atļauts viss, kas vien ienāk prātā – un šausmu filmas jau kopš pagājušā gadsimta vidus ir kalpojušas par lakmusa papīrīti, kas uzrāda, ko attiecīgajā laika periodā un attiecīgajā valstī drīkst padarīt pieejamu publikai un ko ir stingri jāaizliedz, neraugoties uz visiem brīvības postulātiem.

Runājot par aizliegumiem dažādās valstīs, būtu jākliedē mīts, ka tie attiecas tikai uz tādām valstīm, kurās Rietumu kultūras izpausmes tiek vai tikušas ierobežotas pašas par sevi, piemēram, daudzām Tuvo Austrumu valstīm, Ziemeļkoreju, bijušo Padomju Savienību un tās Austrumu bloka valstīm utt. Padomju Savienības kinoveidotāji tālajā 1967. gadā pat pamanījās radīt savu šausmu filmu "Vijs", kuru no cenzūras šķērēm glāba vien pirmavota – Nikolaja Gogoļa stāsta – kultūras "svētā grāla" statuss. Tikmēr otrpus "dzelzs priekškaram" – ASV – kino industrijas radošo brīvību ne mazāk ietekmēja tā dēvētais Heisa kodekss, kas no 1934. līdz 1968. gadam reglamentēja filmu sižetu tikumību, aizliedzot vardarbības, erotikas un amorālu motīvu izmantojumu. Viens no skandalozākajiem darbiem, kas veicināja kodeksa atcelšanu, bija Alfrēda Hičkoka šokējošais šausmu filmas un trillera hibrīds "Psiho" (1960). Hičkoka ietekme bija tik liela, ka viņam izdevās apmānīt cenzorus, piesolot izgriezt vai īsināt brutālākās ainas, taču beigās atstājot visu, kā iecerēts. Slavenā dušas aina sniedza tolaik nepieredzējušajiem kino apmeklētājiem tik spēcīgas emocijas, ka cilvēki masveidā ģība kinoseansu laikā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!