Skatīties aizliegts: šausmu kino un cenzūra  (15)

Runājot par aizliegumiem dažādās valstīs, būtu jākliedē mīts, ka tie attiecas tikai uz tādām valstīm, kurās Rietumu kultūras izpausmes tiek vai tikušas ierobežotas pašas par sevi, piemēram, daudzām Tuvo Austrumu valstīm, Ziemeļkoreju, bijušo Padomju Savienību un tās Austrumu bloka valstīm utt. Padomju Savienības kinoveidotāji tālajā 1967. gadā pat pamanījās radīt savu šausmu filmu "Vijs", kuru no cenzūras šķērēm glāba vien pirmavota – Nikolaja Gogoļa stāsta – kultūras "svētā grāla" statuss. Tikmēr otrpus "dzelzs priekškaram" – ASV – kino industrijas radošo brīvību ne mazāk ietekmēja tā dēvētais Heisa kodekss, kas no 1934. līdz 1968. gadam reglamentēja filmu sižetu tikumību, aizliedzot vardarbības, erotikas un amorālu motīvu izmantojumu. Viens no skandalozākajiem darbiem, kas veicināja kodeksa atcelšanu, bija Alfrēda Hičkoka šokējošais šausmu filmas un trillera hibrīds "Psiho" (1960). Hičkoka ietekme bija tik liela, ka viņam izdevās apmānīt cenzorus, piesolot izgriezt vai īsināt brutālākās ainas, taču beigās atstājot visu, kā iecerēts. Slavenā dušas aina sniedza tolaik nepieredzējušajiem kino apmeklētājiem tik spēcīgas emocijas, ka cilvēki masveidā ģība kinoseansu laikā.

Nākamo skandālu radīja Džordža Romero zombijfilmu klasika "Dzīvo miroņu nakts" 1968. gadā. Lai gan no mūsdienu viedokļa šī mazbudžeta melnbaltā filma ar nezināmiem aktieriem un primitīviem specefektiem visdrīzāk neizraisīs īpašu šoku, pirms 50 gadiem amerikāņi bija šausmās par tik atklātu vardarbības un asiņainu skatu demonstrāciju. Filmas izplatītājs pat neiesniedza to izvērtēšanai Filmu producentu un izrādītāju asociācijai (MPAA), lai iegūtu vecuma atbilstības novērtējumu (atbilstoši jaunizveidotajai reitingu sistēmai), tāpēc filmas seansos legāli varēja iekļūt arī bērni. Tieši šis apstāklis raisīja vislielāko sašutumu sabiedrībā, tomēr filma ilgi tika demonstrēta tā sauktajos "pusnakts seansos" un iebraucamajos kinoteātros.

Sekojošie 70. gadi bija laiks, kad kinomāksla ārkārtīgi strauji pārvarēja 50. un 60. gadu biklumu – neaizmirsīsim, ka tieši šajā desmitgadē kinoteātros sāka demonstrēt pornogrāfiskās filmas. Tomēr sabiedrība pat progresīvajos Rietumos bieži nebija gatava tam, ko atļāvās pārgalvīgie kino veidotāji. 1971. gadā slavenais režisors Stenlijs Kubriks pēc skandāla ap vardarbības un seksa attēlojumu filmā "Mehāniskais apelsīns" (filmas varoņu izdarības trakulīgie britu jaunieši sāka atdarināt dzīvē) un tam sekojošiem draudiem režisora ģimenei pats lika apturēt tās izrādīšanu Lielbritānijas kinoteātros. Filmu tur beidzot varēja demonstrēt tikai 2000. gadā.

Britu filmu klasificēšanas padome (BBFC) savā nostājā bieži bija kategoriskāka par amerikāņiem, kuri sliktākajā gadījumā vienkārši varēja filmai piešķirt reitingu "X" (ko saņēma pornogrāfiskās filmas). Tā briti pilnībā aizliedza izrādīt skandalozo Vesa Kreivena debiju "Pēdējā māja pa kreisi" (1972), kurā bija iekļautas ārkārtīgi nežēlīgas sadisma un izvarošanas ainas. ASV filma saņēma reitingu "R" (līdz 17 gadiem ieeja tikai ar vecākiem), tomēr pat kinoteātru īpašnieki bija tik šokēti par tajā redzamo, ka paši mēdza izgriezt nepatīkamākās ainas no saņemtās lentes.

Ne īpaši labāk klājās Toba Hūpera kulta klasikai "Motorzāģa slaktiņš Teksasā" (1974). Šodien to uzskata par vienu no visu laiku labākajām un nozīmīgākajām šausmu filmām kino vēsturē, bet tolaik ne tikai kritiķu domas dalījās (kases ieņēmumi gan bija graujoši). Britu cenzori dīvainā kārtā aizliedza filmu izrādīt pēc veselu gadu ilgas demonstrēšanas Londonas kinoteātros. Papildus tam jebkuras filmas nosaukumā tika aizliegts nosaukumā izmantot vārdu "motorzāģis", lai atturētu potenciālos atdarinātājus. Dažādos laika periodos filma bija aizliegta veselā virknē valstu – Brazīlijā, Čīlē, Somijā, Francijā, Islandē, Norvēģijā, Singapūrā, Zviedrijā, Vācijā u. c.

Arī mākslinieciski svarīgs virsmērķis ne vienmēr cenzoru acīs attaisnoja rezultātu. Augsti atzītā itāļu režisora Pjēra Paolo Pazolīni filmu "Salo jeb 120 Sodomas dienas" (1975) vēl šodien uzskata par vienu no baismīgākajām lietām, kas iemūžināta kinolentē. Filma ir Marķīza de Sada darba ekranizācija, kura darbība pārcelta uz Musolīni laika Itāliju, detalizēti, taču visnotaļ atsvešināti atspoguļojot ellišķīgas mocības, kurām nevainīgu jauniešu grupu pakļauj necilvēcīgu fašistu kolektīvs. Tas ietver sevī dažāda veida spīdzināšanu, izvarošanu, piespiedu koprofāgiju un brutālas slepkavības. Filma vairākas desmitgades bija aizliegta Lielbritānijā un Jaunzēlandē, kā arī Austrālijā.

70. gados dažādās valstīs tika aizliegtas arī tādas skandalozu slavu ieguvušas šausmu filmas kā "Es uzspļauju tavam kapam" (1978) un dokumentālā stilistikā tapusī "Nāves sejas" (1978) un tās turpinājumi, kuros redzamas arī reālas nāves ainas no kinohronikām. Vēlāk šīs un arī iepriekšminētās filmas briti iekļāva tā dēvētajā "video neķītreļu" (video nasties) sarakstā, aizliedzot tās arī izplatīšanai video formātā. Turpat nokļuva arī Viljama Frīdkina kases grāvējs "Sātana izdzinējs" (1973) – un nevienu neinteresēja, ka filma, kurā dēmona apsēstā Rīgana masturbēja ar krucifiksu un nešpetni lamājās, bija nominēta 10 "Oskara" balvām (pirmā šausmu filma, kas izpelnījās "labākās filmas" nomināciju).

1980. gadā mākslas un dzīves robeža tika nojaukta pēc filmas "Kanibālu holokausts" pirmizrādes, kad Itālijas policija apcietināja tās režisoru Rudžero Deodato, apsūdzot filmas aktieru noslepkavošanā, kas tikusi atainota filmā. Režisors bija izspēlējis mārketinga triku, liekot aktieriem nozust no publikas acīm, lai viņu nāves šķistu patiesas, taču joks negaidīti atspēlējās pret viņu pašu. Lai gan Deodato sevi attaisnoja, filmā redzamās cietsirdīgās cilvēku un dzīvnieku nāves ainas kļuva par pamatu tās aizliegšanai ne tikai Itālijā, bet arī Austrālijā, Norvēģijā, Somijā un Jaunzēlandē. Briti atļāva filmu izrādīt tikai 2001. gadā, cenzētā versijā.

80. gadi, protams, nepalika atbildi parādā iepriekšējai desmitgadei, turpinot kino pieļaujamo pretīguma un šokēšanas robežu paplašināšanu. Vācu režisora Jorga Butgereita nekrofilijai un citām līdzvērtīgām tabu tēmām veltītā mazbudžeta filmu diloģija "Nekromantik" tika aizliegta dažādās pasaules valstīs. Ironiski, ka pirmo filmu tās dzimtenē varēja izrādīt bez problēmām, taču turpinājuma kopijas no kinoteātriem konfiscēja policija. Tomēr cenzūra un sabiedrības nopēlums piemeklēja arī šķietami daudz rāmākas filmas kā amerikāņu "Klusa nakts, nāvējoša nakts" (1984), kurā problēmu radīja bērnu pielūgsmes objekta – Ziemassvētku vecīša tēla – padarīšana par sērijveida slepkavu.

Arī mūsdienās situācija nav īpaši mainījusies. Saprotamu iemeslu dēļ tiek aizliegtas vai rūpīgi cenzētas tādas ekstrēmas šausmu filmas kā "Hostelis" (2005-2007), "Groteska" (2009), "Cilvēku simtkājis" (2006-2009) un "Serbu filma" (2010) (kaut arī pēdējās gadījumā tās veidotāji uzstāj, ka filmā redzamās perversijas ir alegorisks skatījums uz mūsdienu Serbiju). Taču neiztiek arī bez dīvainībām. Džordža Romero zombiju sāgas filma "Miroņu zeme" (2005) negaidīti tika aizliegta Ukrainā – jo radās pieņēmums, ka ukraiņiem tā izraisīs asociācijas ar golodomoru. Tikpat negaidīti Spānijā tika īslaicīgi aizliegta "Zāģa" sērijas sestā filma, bet Vācijā tika pilnībā aizliegts "Zāģis 3D". Kāpēc tieši šīs filmas, kas ne ar ko īpaši neatšķīrās no iepriekšējām daļām – tas droši vien paliks noslēpums.

Noslēgumā vēl kāds kuriozs fakts. 2016. gadā Francija piepeši aizliedza pretrunīgā, taču kopumā augsti vērtētā dāņu režisora Larsa fon Trīra filmu "Antikrists" (2009) – septiņus gadus pēc filmas izrādīšanas un plašas pieejamības video formātā. Tiesas spriedumā, cita starpā, tika norādīts, ka savulaik Francijas Kultūras ministrija pieļāvusi rupju kļūdu, atļaujot filmas izrādīšanu. Laikam jau jāatminas senais sakāmvārds - labāk vēlu, nekā nekad.