Kurš kuru pameta jeb zivis uz asfalta. Rudaks par filmu 'Cojs'  (16)

To atcerējos brīdī, kad Alekseja Učiteļa filmas "Cojs" nosaukuma pirmavots dažas minūtes pēc sākuma nenovaldīja sava spēkrata stūri uz tilta un saskrējās ar pretī pa ceļu Sloka–Talsi braucošo autobusu. Zilais moskvičs lupatās, vadītājs miris uz vietas, un tikai viņa nesen noķertās zivis vēl lēkā pa asfaltu. Tālākais visiem jau ir zināms, ja uz to skatās no malas.

Tolaik jau sācies grupas "Kino" līdera Viktora Coja kults ieguva vēl lielāku spēku, bet šeit tas ir kā spilgts fons, uz kura izcelts jeb piezūmots tā cilvēka tēls, kurš bija pie tā liktenīgā autobusa stūres. Filmā viņu sauc Pāvels. Iepriekš viņš nemaz nezināja tādu Coju, bet nu spiests iepazīties tik tuvu, ka tuvāk vairs nav iespējams. Iepazīties kā ar cilvēku, kurš daudziem ir nozīmīgs, bet tieši Pāvels netiešā veidā nelaimīgas nejaušības dēļ uz visu atlikušo dzīvi jutīsies līdzvainīgs viņa nāvē, kaut arī juridiski filmas beigās tiek atzīts par nevainīgu, jo avārija notikusi Coja paša vainas dēļ.

Filmas titros to personu sarakstā, kurām izteikta pateicība, kā pirmais minēts mūziķa tēvs Roberts Cojs, kurš vēl nesen esot iebildis tam, ka avārijā vainojams pats mūziķis ("Mājas Viesis", 2019. gada 24. oktobris): "Tagad Sanktpēterburgas Ceļu satiksmes drošības institūta pētnieki izvērtēja lietas materiālus un secināja, ka negadījums noticis, jo pirms bīstamā ceļa posma nebija uzstādītas ceļa zīmes, kas brīdinātu par pagriezienu un liktu samazināt ātrumu."

Atliek tikai minēt, vai tā ir tikai sakritība vai smalki izstrādāta mārketinga stratēģija, ka tieši laikā, kad notika filmas uzņemšana, parādījās šādas ziņas un nevis pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem, kad pierādījumus atrast būtu daudz vieglāk. Tāpat Roberta Coja mazdēla Aleksandra pretenzijas pret filmu un režisora atbildes viņam, kas šogad izvērtās par tādu kā cīņu, pievērš filmai uzmanību, liekot to noskatīties arī tiem, kuri ir dēla un arī slavenā kritiķa Artēmija Troicka pusē, kurš arī izsaka pārmetumus šai filmai ne mazāk kā pirms pāris gadiem Kirila Sererebreņņikova "Ļeto", kurā parādīts Coja zvaigznes ceļa pats sākums. Šajā – beigas, bet tās ir garas un turpināsies, kamēr vien cilvēki atcerēsies un klausīsies Viktora Coja un grupas "Kino" dziesmas. Ne vien klausīsies, bet pārdziedās un citēs, pakāpeniski nomainoties paaudzēm, un šodien jau Coju klausās to cilvēku bērni, kuriem bija iespēja trāpīties pirmo fanu vidū. Tieši pēc filmas "Ļeto" parādīšanās uz ekrāniem, darbojoties kā dīdžejs, esmu novērojis, ka biežāk uzlikt kaut ko no Coja lūdz paaudze, kas viņa laikā vēl nebija dzimusi.

Alekseja Učiteļa filma nav par pašu Coju, bet viņš tur neiztrūkstoši ir. Kā gadu desmitiem neaizkrāsots uzraksts uz sienas, ko redzi pa logu un pie kura esi jau pieradis. Cojs nav tikai cilvēks ar miesu un asinīm, kas nodzīvojis sev atvēlēto laiku šeit, bet parādība, un tādas nevar ne prognozēt, ne kā citādi grozīt, balstoties uz radurakstiem. Tiešajiem mantiniekiem var piederēt viņa atstātās materiālās un intelektuālās vērtības, bet ne leģenda par Coju. Pavasarī "Delfi", atsaucoties uz ārvalstu medijiem, jau rakstīja, ka Aleksandrs Cojs vēlas reģistrēt zīmolu "Kino". Tālāk ziņā minēts, ka tas ļautu tā īpašniekam izveidot aģentūru, kas drīkst veikt sekojošas darbības – izdot grāmatas, rīkot diskotēkas, atvērt naktsklubus, rīkot fitnesa treniņus, meistarklases un koncertus, ierakstīt mūziku, uzņemt filmas un rakstīt scenārijus. Iespējams, tas nozīmē, ka turpmākajos gados mūs gaida vērienīgas aktivitātes, kas atgādinās par Coju, arī "pareizās" filmas, bet pagaidām skatīsimies "nepareizās", kaut tikko uz ekrāniem nonākusī nemaz nepretendē uz precīzu patieso notikumu atainojumu, uzsverot, ka tie ir izdomāti. Pat Coja dēlu filmā nesauc par Sašu, kas būtu vārda Aleksandrs saīsinājums, bet par Žeņu, kas pilnā vārdā būtu Jevgēņijs. Jau zinot Coja dēla pretenzijas, vērojot mazākā filmas varoņa darbības, pievēršu uzmanību detaļām – iesākumā viņš ir kaprīzs bērns, kurš spļaudās pa logu, sašmucējot menedžera Razina mersedesa stiklu, bet notikumu gaitā Žeņa arvien ciešāk sadraudzējas ar šoferi Pāvelu, kuram dots uzdevums ar autobusu vest Coja zārku kopā ar viņa tuviniekiem uz Ļeņingradu, ceļā sastopoties ar trakojošiem faniem.

Skatītājs filmas laikā iemīl šo Pāvelu, kura prombūtnes laikā tiek vispirms fanu apmētāta ar akmeņiem, bet pēc tam menedžera Razina rokaspuišu izvandīta viņa māja, meklējot kaseti ar vērtīgu ierakstu, kas bija Coja mašīnā. Arī latviešu aktrises Ingas Tropas atveidotā milicijā strādājošā draudzene, kura iesaistīta izmeklēšanā, no viņa aiziet. Pāvels kā īsts vecis tiek galā ar visu – atrod īsas, bet trāpīgas un pat asprātīgas frāzes, lai atbildētu uz jebkuru jautājumu, pēdējiem spēkiem ierāpo autobusā un gatavs turpināt ceļu uzreiz pēc tam, kad viņu smagi piekāvuši menedžera rokaspuiši, turpinot meklēt kaseti arī autobusā. Pamazām atklājoties, ka Pāvels ir visgodīgākais cilvēks šajā braucēju kompānijā, viņš izpelnās arī visu Coja līdzgaitnieku cieņu un simpātijas, kas nav mazsvarīgi, lai bojāgājušās rokzvaigznes sieva neizvirzītu pretenzijas un beigās viņš tiktu attaisnots. Izveidojas pat romantiskas attiecības ar vienu no autobusa pasažierēm – fanātisku Coja fani un fotogrāfi, jo līdzšinējā draudzene, ar kuru bija iespēja pamīlēties, atpogājot milicijas darbinieces formastērpa podziņas, pati viņu ir pametusi, nevis Pāvels viņu. Pēdējā frāze par to, kurš kuru pameta, filmā gandrīz viens pret vienu izskan arī brīdī, kad Coja sieva pamato, kāpēc viņa neraud: "Tas bija viņš, kurš mani pameta. Es viņu ne."

Pēdējais atvieglojuma sajūtas piliens, kad Pāvels jau attaisnots juridiski un iegūta Coja kvēlās fanes mīlestība (arī draudzeni nekrāpjot, jo viņš var justies kā brīvs vīrietis), ir kasete. Izrādās, tā tomēr slēpjas pie viņa, bet neskan – tātad ne tikai pašu talantīgo mūziķi, bet arī vērtīgo ierakstu viņš cilvēkiem nav atņēmis. Učiteļs parūpējas arī par spilgtu fināla kadru, kad kāds Coja līdzinieks tumsā palūdz Pāvelam piesmēķēt, stipri satver viņa roku un, zvērīgi acīs skatoties, nelaiž to vaļā, liekot iztēloties, kādas gan tagad domas izskrien caur šofera smadzenēm, – tās varētu būt arī bailes, ka tas ir Coja gars, kurš tagad viņam atnācis atriebties –, bet tomēr pārdomā un dodas tālāk pa Ļeņingradas ielu, kliedzot: "Coj živ! Coj živ!" Lieliska un pārdomas rosinoša, dramaturģiski piesātināta un godīga filma par godīgu cilvēku vārdā Pāvels. Paldies par to. Brauciet lēnām pār tiltu, draugi!