"Latvijas kods. Latvija šodien" ir Latvijas Televīzijas ilggadējais dokumentālo filmu projekts, kas pagājušajā gadā tika rīkots jau septīto reizi. 2020. gadā skatītājiem tika piedāvātas piecas jaunas īsfilmas, kuru caurviju tēma šoreiz ir pieteikta kā "pārmaiņas". Laikā, kad "pasaule mainās, dzīve turpinās", nemitīgi ir jāmeklē jauni risinājumi ierastās lietu kārtības saglabāšanai. "Latvijas kods" laikā, kad ar likumu noteikta cilvēku fiziska distancēšanās, mums sniedz iespēju emocionālā līmenī satuvināties ar citiem, kas līdzīgi mums ir saskārušies ar šīm pārmaiņām un dzīvo tepat kaimiņos.
Pieļauju, ka neesmu vienīgā, kas kādā no filmu varoņiem spēj saskatīt līdzību ar sevi vai kādu savu ģimenes locekli. Iespējams, ka visvairāk šai sajūtai pietuvojos Viestura Meikšāna dokumentētajā stāstā "Pa vidu". Šajā īsfilmā skatītāji tiek iepazīstināti ar latviešu ģimeni, kas dzīvo Dānijā un apsver domu par atgriešanos Latvijā. Attēlotā situācija ir tipiska daudzām latviešu ģimenēm, kas emocionāli vēlas atgriezties, taču stabils darbs un atalgojums piespiež samierināties ar dzīvi svešumā. Ja ģimenes dzīve izrādās svarīgāka par karjeru, emocionālā spriedze ir neizbēgama.
Īsfilmas "Pa Vidu" galvenajam varonim Ģirtam ir izteikts darba piedāvājums Latvijā, bet ne profesionālais izaicinājums, ne atalgojums nav salīdzināms ar Dānijas sniegtajām iespējām. Šeit dzīvo arī Ģirta vecāki, un mēs varam ieskatīties viņu savstarpējās attiecībās. Kamēr vecmāmiņa ar mazmeitām pin puķu vainadziņus, Ģirts ar tēvu apspriež jautājumu par mājas jumta nomaiņu. Uz dēla satraukumu tēvs atbild: "Nav smuks, bet kalpo." Sarunas laikā salīdzinājums ar kaimiņu mājas dārgo jumtu Ģirta tēvam rada sašutumu, jo, ja nu nauda nepieciešama zālēm, "bet mēs uzliksim bleķa jumtu! Kam? Zārkam!"
Šī saruna un citi īsie, bet saturīgie dialogi rada sajūtu, ka esi ar šo ģimeni personīgi pazīstams, un, lai gan stāsts šķiet izstāstīts jau labi aprobēts mūsu kultūrvidē, tas nespēj atstāt mani vienaldzīgu un liek apzināties zaudējumu, ko Latvijas sabiedrībai rada Ģirta līmeņa speciālistu aizplūšana. Meikšāna filmā "Pa vidu" izskan arī jautājums par piederības sajūtu, un tas mūs virza tālāk pie Ivara Zviedra darba "Nesaprastie".
Kadri no 2009. gada 13. janvāra protestiem pie Saeimas ēkas mūs pārceļ atpakaļ laikā. Simtiem dažāda vecuma un tautības cilvēku tovakar apvienojās kopīgam mērķim un pieprasīja pārmaiņas, skandējot nu jau tik nodrāzto saukli "Atlaist Saeimu!" Jāatzīst, ka vakarā, kad Vecrīgas ielās tika dauzītas policijas mašīnas, es vēl nebiju pat savos tīņa gados. Redzētie grautiņa kadri bija dziļi iespiedušies manā atmiņā, taču tagad uz šo īsfilmā dokumentēto notikumu skatījos citādāk. "Ko man gribējās, lai redz filmā... Lai visi tie nesaprastie sevi ieraudzītu un paskatītos mazliet no cita rakursa uz sevi. Neviens jau mēs neesam eņģeļi, un katrs savā mūžā ir bijis kaut kur nesaprasts. Tagad man gribētos, lai tas vienai pusei un otrai pusei, un arī mums visiem pārējiem palīdz kļūt par saprotamāku, teiksim tā. Bet – kā tur būs, kā katrs filmu ieraudzīs, to es nezinu," par filmas vēstījumu izsakās Ivars Zviedris.
"Nesaprastie" patiešām mums parāda gan skaļākos kliedzējus, gan tos, kuriem veltīti šie kliedzieni. Izmisums, dusmas, cerības un "tie veči, kuru vietā bišķi runā šņabis", citējot vienu no filmā redzamajiem policistiem. 24 minūšu filmā risinās netiešs dialogs starp Saeimas deputātiem un tautu, atklājot gan patiesas cilvēciskas emocijas, gan uzspēlētu attieksmi. Operatoru Ivara Zviedra un Haralda Ozola tvertie kadri ar atklātajām sadursmēm un uzbrukumiem brīžiem "uzdzen skudriņas". Ivars Zviedris arī šoreiz spējis panākt cilvēku uzticēšanos. Viņš ne tikai uzklausa protestētāju teikto, bet arī papildina filmu ar ainām no Saeimas ēkas.
Mežs ir vieta, kur nereti meklējam patvērumu no citiem. Tur arī uzturas režisora Māra Maskalāna filmas galvenie varoņi – melnais stārķis un melnā stārķa kungs, ornitologs Māris Strazds. Viņš ir atzītākais šo putnu pētnieks pasaulē, un tas, kā viņš runā par šo putnu, asociējas ar mīlestības aizgrābta jaunekļa glaimiem, ko vēlētos dzirdēt ikviena sieviete. "Tanī brīdī, kad tu ar kaut ko esi kopā 40 gadus, atbildēt uz jautājumu, ko tas tev nozīmē, ir ļoti grūti. Man nav tā, ka man rokas sāk trīcēt tanī brīdī, kad es viņu ieraugu, tāpēc, ka es esmu viņu redzējis tūkstošiem reižu. Viņu ir patīkami redzēt arī tad, kad esmu redzējis tūkstošiem reižu," savās izjūtās godīgi dalās ornitologs.
Cilvēks ar atdevi un mīlestību kā pret darbu, tā arī dzīvi ir arī Mārtiņa Grauda īsfilmas varonis, sirsnīgais mūziķis Dinārs. Viņš šajā filmu ciklā reprezentē tos, kurus pandēmijas laiks piespiedis ieviest pārmaiņas profesionālajā jomā, pārkvalificējoties par taksometra vadītāju. Jāatzīst, ka filma atstāj zināmu tukšuma sajūtu, jo aiz Dināra krāšņajiem matiem un amizantajām dziesmām noteikti slēpjas, kas tāds, ko īsā metrāža mums nespēj atklāt. Filmai piemeklēts brīnišķīgs noslēgums, kur Dinārs kā pasakā traucas balta zirga mugurā, matiem vējā plīvojot.
Visbeidzot Paula Ķestera īsfilma "Pārceltuve" skatītājus aizved vizuālā ceļojumā uz Līgatnes pārceltuvi. Tā darbojas visu gadu, un, kā apliecina filmas režisors, nav mainījusies pēdējo 30 gadu laikā. Filmā tie, kas tver un novēro pārmaiņas, ir "pārcēlāji". Vietējās ģimenes, tūristi, kāzinieki. Šo prāmi varētu salīdzināt ar braucienu taksometrā un tā pasažieru raibo buķeti – ir klusētāji un ir tie, kas brauciena laikā labprāt padalās ar kādu stāstu. Ķestera filma darbojas kā rāma meditācija par laika bezgalīgo, ciklisko plūdumu, kas atgādina, ka dinamiskas pārmaiņas patiesībā ir tikai ilūzija – viss atkarīgs no skatpunkta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
