Paralēli darbam no mājām un periodiskām bezmērķīgām pastaigām savā kvartālā straumēšanas servisu piedāvājuma monitoringu esmu iekļāvis ikdienas rutīnā. Tāpēc "Netflix" jaunums pagājušā gada izskaņā salīdzinoši savlaicīgi nonāca manā redzeslokā.
Kad "Death to 2020" lavīna bija nedaudz ieskrējusies, kā pārsteigums nāca neskaitāmās kritiķu nievas un naids pret filmu. Gan apskatnieki, gan viedokļu līderi sociālajos tīklos to pēla ar argumentiem, ka par kaut ko tik drausmīgu kā 2020. gads nedrīkst jokot, kur nu vēl tik prasti. Jo vairāk lasīju atsauksmes, jo vairāk manī radās sajūta, ka tās raksta tie paši ļaudis, kas mēdz iesākt teikumu ar "vispār jau man ir laba humora izjūta, bet...".
Kāpēc es saku, ka nežēlīgā kritika man bija pārsteigums? Es gluži vienkārši neizprotu, ko citu cilvēki sagaidīja no šādas filmas. Tā pretendēja uz dokumentālās parodijas žanru (mocumentary), ko ļoti muļķīgā un nesarežģītā veidā arī godam izpildīja.
Jā, "Death to 2020" formāts bija ļoti vienkāršs – nelielas intervijas ar izdomātiem 2020. gadu reprezentējošiem ļaudīm kontekstā ar skaļākajiem notikumiem pasaulē. Austrālijas ugunsgrēkiem, "Black Lives Matter" protestiem, ASV vēlēšanām un, protams, ļoti lielā mērā Covid-19. Ekspertu, politiķu un vienkāršu iedzīvotāju lomās iejutās zvaigžņu plejāde – Hjū Grānts, Līza Kudrova, Samjuels Lī Džeksons, Kumails Nandžiani, Treisija Ulmane un daudzi citi augsta līmeņa aktieri.
Filmas vienkāršo formu var viegli skaidrot ar pandēmijas ierobežojumiem arī kinoindustrijā. Veidotāji iepriekš stāstījuši, ka "Death to 2020" tapa, strikti ievērojot distancēšanās noteikumus, tāpēc individuālās intervijas tika filmētas desmit dienu garumā, katrai lomai veltot atsevišķu piegājienu. Tādā ziņā "Death to 2020" varam uzskatīt par laikmeta iezīmi ne tikai saturiski, bet arī tehniski.
Taču visa tā kritika medijos un sociālajos tīklos! Vai, neskatoties uz filmas veidotāja milzu pieredzi ar "Black Mirror" un grandiozo aktieru sarakstu, "Netflix" tiešām būs radījis kaut ko reti bezgaumīgu? Varbūt sabiedrība vēl nav gatava pajokot, piemēram, par Covid-19? Vai arī ir vēl kāds variants.
Es vēlētos te iestarpināt trāpīgu piezīmi, ko 2020. gada decembra nogalē "Delfi" intervijā pie Jāņa Dombura izteica Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks. Viņš vērtēja, ka krīzi valstī jūt visi, taču ne visi to izjūt naudas makā. Proti, daļai sabiedrības lielākie izaicinājumi šobrīd saistās ar ierobežojumiem iepirkties. Par to liecināja "piepakotie" veikali pirms Līgo svētkiem, pirms Ziemassvētkiem, pirms striktāku ierobežojumu izsludināšanas un "Melnās piektdienas" izpārdošanas laikā.
Man rodas sajūta, ka tie, kuri sūdzas par krīzi, jo nevar brīvdienas pavadīt, vazājoties pa lielveikaliem, ir tie paši cilvēki, kuri ceļas kājās un atrota piedurknes dusmīgai komentēšanai tviterī, ja kāds pajoko par Covid-19. Tāpēc aizvainojuma pilnās recenzijas par "Death to 2020" es saredzu kā "es esmu upuris, žēlojiet mani" izpausmes globālā līmenī.
Es, protams, nemetos aizstāvēt viedokli, ka Covid-19 nav milzu traģēdija. Gluži pretēji. Arī pats esmu ar to slimojis, tāpēc varu diezgan droši teikt – tā nav nekāda pastaiga parkā. Vienlaikus "Death to 2020" epizode, kurā zinātnieks stāsta, ka precīzi nezina, kā Covid-19 no sikspārņiem nonāca pie cilvēkiem, jo dzīvnieki neprot runāt, bija pirmā no vairākām vietām filmā, kura bija tieši tik muļķīga, ka sasmējos balsī.
Daudziem cilvēkiem aizraujošākais audiovizuālais saturs pandēmijas sakarā, šķiet, bija Ministru kabineta preses konferences. Ne mazāk depresīvā situācijā ir tie, kuri seko ASV politiskajiem procesiem, klimata pārmaiņām un citām pagājušā gada aktualitātēm. Tāpēc šo filmu var vērtēt kā nelielu svaiga gaisa brāzmu sasmakušā un nomācošā tēmu lokā. Nekas nopietns, nekas paliekošs, bet vienlaikus nekas kaitniecisks.
Varbūt ir tiesa, ka filmas saturs nav nolasāms vairākos līmeņos. Jā, tai nav "Black Mirror" raksturīgās apokaliptiskās noskaņas. Tie ir vienkārši rindā sakrāmēti joki par pagājušā gada aktualitātēm, kuru vienīgais mērķis ir tevi izklaidēt stundas garumā. Uz to apvainoties būtu tas pats, kas apvainoties uz siera etiķeti, jo tā literāri nešķiet pietiekami dziļa.
Vienīgais, ko man izdevās paņemt no "Death to 2020" sev līdzi, ir netiešs atgādinājums, ka patiesībā gads nav lielākā problēma, ar ko mēs saskaramies. Tā ir sabiedrība. Cilvēki, kuri balso par "putnubiedēkļiem" (ar to domāts izspūrušais Boriss Džonsons), cilvēki, kuri nejēdz ievērot vienkāršus ierobežojumus (filma atgādina Trampa preses konferenci, kurā viņš īsi pirms saslimšanas nenēsāja masku), cilvēki, kuri konsekventi zaudē cīņā ar sociālo tīklu algoritmiem, un citi ne mazāk skumji laikabiedri.
Visu iepriekš minēto neizdarīja 2020. gads viens pats. Pat jauno koronavīrusu sauc Covid-19, nevis Covid-20. Bez mūsu līdzdalības Hjū Grānta varonim nebūtu iespējas filmā rezumēt, ka šis laika posms ir tik dumjš, ka nākotnes vēstures grāmatās to pienācīgi aprakstīt varētu tikai suns ar krītiņiem.*
* Autors vēlas piebilst, ka līdz galam nepiekrīt šim salīdzinājumam, jo, piemēram, labradorus uzskata par ļoti gudriem suņiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
