'Krīze ir dokumentālista pļaujas laiks.' Saruna ar kinorežisoru Ivaru Zviedri

Mūsu sarunā režisors atklāj filmēšanas skarbās aizkulises, skumst par sabiedrības šķelšanos un norāda, ka dokumentālistam ne tikai jāprot izmantot krīzi spilgtu kadru ķeršanai, bet posta ainā jāspēj atrast arī komiskus akcentus.

Kā pašreiz norit darbs pie topošās filmas?

Materiāls mums top jau kopš marta, kad bija pirmais ārkārtas stāvoklis. Turpinām iesākto. Šodien filmējām Austrumu slimnīcas mobilajā morgā. Ik pēc 20 minūtēm tur piebrauc mašīnas, kas pieved mirušos. Mūsu mērķis ir radīt pandēmijas dienasgrāmatu, tikai nevis ziņu reportāžas, bet poētiskā dokumentālā kino stilistikā. Filmas galvenais varonis ir čellists Normunds, kurš pavasarī spēlēja tukšā Doma laukumā. Neviens viņam naudu par spēlēšanu nemeta, bet viņš vienalga turpināja spēlēt. Normunda sižeta līnijas atrisinājums šoreiz lai paliek kā intriga. Tādējādi filmu veidos divi paralēli stāsti – Normunda stāsts un pandēmijas dienasgrāmata, piemēram, tukšā lidosta pavasarī, kad tur viss bija aizslēgts. Nekad nebiju bijis tādā lidostā, kur viss ir ciet, pat veikali.

Jūs taču filmējat arī slimnīcā, apmeklējat Covid-19 slimnieku palātas?

Jā, tas ir pats trakākais. Šodien ar operatoru Haraldu Ozolu par to runāju – diemžēl vairāki mūsu filmētie cilvēki jau ir nomiruši. Turklāt ne tikai tie, kurus esam sastapuši palātās. Pavasarī mēs bijām aizbraukuši pie mācītāja Valda Baltruka uz dievkalpojumu Kokneses baznīcā. Tagad jau viņš no mums ir atvadījies. Tas notiek ļoti strauji, radot ārkārtīgi dīvainu sajūtu tevī. Un, protams, atstāj iespaidu arī uz filmu, jo tu nevari uzrakstīt scenāriju, nevari neko izplānot, tikai vērot un jau montāžas gaitā mēģināt saprast, ko darīt tālāk.