Seriāls "Bridžertona" (Bridgerton) man "Netflix" topā gozējās vairākas nedēļas, bet, tā kā kostīmu drāmas nav manā interešu lokā, to ignorēju. Neuzticos arī "Netflix" topam kopš reizes, kad tur trāpījos uz filmu "365 dienas", par kuru pieklājīgākais, ko varu teikt, – nekādā gadījumā neskatīties.
Tomēr vairākas draudzenes aicināja pamēģināt. Viņas teica, ka "būšot interesanti". Sāku to skatīties vairākkārt, sarunājot ar sevi, ka Šonda Raimsa taču tomēr pirms tam ir radījusi "Grejas anatomiju", un ignorējot faktu, ka viņa vainojama arī pie "Princeses dienasgrāmatām". Pirmajā reizē nevarēju pārkāpt pāri mani ne visai interesējošajam kostīmdrāmas sižetam. Otrajā reizē sapratu, ka man traucē izvēlētā "dažādības" pieeja, kurā par muižniekiem un hercogiem kļuvuši arī cilvēki, kas nav ar baltu ādas krāsu. Tas šķita nepareizi un dīvaini, jo mēs esam pieraduši, ka šāda veida filmās cilvēki ar tumšu ādas krāsu ir vergi un kalpi. Trešajā reizē noskatījos visu līdz galam un nolēmu, ka tas ir pavisam jauns žanrs seriālu industrijā un turpmāk saukšu to par smago pasaku erotiku.
Laikā, kad pa pasauli klejo Covid-19, tiek ieviesti arvien jauni ierobežojumi un esi bijis iespundēts četrās sienās ar ierobežotām iespējām uz izklaidi, nav brīnums, ka "Bridžertona" nu jau ir kļuvusi par visu laiku skatītāko seriālu Netflix vēsturē.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
