Rakstīt ar kameru un pildspalvu. Par Federiko Fellīni autobiogrāfiju 'Veidot filmu'

Franču kino kritiķis un režisors Aleksandrs Astruks savā esejā "Kamera-pildspalva" (publicēta "L'Ecran français", 1948) nāca klajā ar domu, ka arī kino ir valoda, tikai, lai šo valodu būtu iespējams ietērpt lasāmā formā, režisors pildspalvas vietā izmanto filmēšanas kameru. Iespējams, prasīt abus rakstīšanas talantus no viena cilvēka, pat ja viņš ir ģēnijs, būtu par daudz. Varbūt tāpēc nemaz negadās bieži, ka labi filmu režisori ir arī labi rakstnieki. Viens ir radīt scenārijus (un Fellīni tos rakstīja gan savām, gan citu režisoru filmām), taču pavisam cita lieta – atmiņas. Ļoti aizraujoša ir režisora Luisa Bunjuela grāmata "Mana pēdējā nopūta" (nosaukumā iekļautā ironija neliek vilties), Ingmars Bergmans, skaidrs, par savu dzīvi un filmām (un sievietēm) raksta daudz smagāk ("Laterna Magica", "Intīmās grēksūdzes"), taču no lielākā vairuma režisoru kādu informāciju par viņu dzīvi kādreiz varēja izvilkt pamatā sarunu formātā. Tā nu izdevēji bija spiesti, izlaižot grāmatas par kādu filmu veidotāju (piemēram, Luiju Malu, Džonu Kasavetīsu, Mikelandželo Antonioni), tajās izlīdzēties ar dažādām intervijām. Reizēm paveicas, jo paši režisori ir rakstījuši vismaz kādas esejas vai kritikas, bet tas tomēr ir cits žanrs, turklāt tas vairāk raksturīgs pagājušā gadsimta 50. un 60. gadiem, ne mūsdienām.

Kaut ko Fellīni bija rakstījis gan. 1974. gadā Šveices izdevniecība laida klajā grāmatu par personu ar kareivīgajiem iniciāļiem FF – tajā bija gan intervijas ar režisoru, gan dažāda rakstura viņa piezīmes un komentāri. Divus gadus vēlāk tā tika pārtulkota angliski, bet itāļu versijai jau Fellīni tika pierunāts to pārrevidēt, uzraudzīt, apkopot un papildināt rakstīto. Varbūt ar šo tapšanas procesu arī saistīts grāmatas neviendabīgums. No otras puses, tieši šāds stils arī vislabāk atbilst režisoram, kurš savās filmās nav pakļāvies laikā secīgam cēloņu un seku naratīvam un kura filmās jebkurā brīdī realitāti var pārtraukt sapnis. Viņš bija brīvs, un brīvība arī ir – stils. Brīva ir arī Felllīni valoda. Tā plūst tikpat nepiespiesti, cik viņa filmu kadri. Reizēm Fellīni izsprūk kāda jautra rupjība (necitēšu), bet brīžiem teikumi ieņem barokālas pozas. Grāmatas tulkotājas (par Janas Bērziņas un Līvas Trekteres tulkošanas mocībām un priekiem var lasīt "kinoraksti.lv" ) liek Fellīni runāt latviski tik dabiski, it kā tas būtu vēl viens viņa talants. Zemsvītras piezīmes savukārt paskaidro nezināmākus vārdus, parādības un personāžus, kļūstot par interesantām ceļa zīmēm Itālijas kultūras dzīves maršrutā.

Grāmata iesākas ar ainu, kurā Fellīni atrodas slimnīcā. Apkārt ir auksta gaisma, ziedi, kas atgādina par kapiem, caurulītes, bet tas nu tā. Viņš pārsvarā domā par kino. Filmas ir Fellīni pasaule, precīzāk, dzīve. Tās abas veido vienu veselumu. Ja tā nebūtu, visticamāk, būtu daudz vairāk plaisu, pa kurām iespraukties grūtsirdībai. (Un te man jādomā arī par Viktora Freiberga grāmatu "Kinomāna slimības vēsture" (2019), kuru, starp citu, arī izdevusi izdevniecība "Aminori".)

Fellīni raksta, ka viņš vienmēr domā par filmu, kas jāuzņem (un tās viņš arī uzņēma līdz pat dzīves beigām). Idejas scenārijam, kolorītus tipāžus, neparastus notikumus acīmredzot var saskatīt vienmēr. Galu galā – vienmēr var arī vienkārši atcerēties. Kaut vai bērnību un skolas gadus dzimtajā Rimini. Taču Fellīni roku nevada atmiņas, bet iztēle. Pateicoties tam, viņa rakstītais ir nevis nostalģiska retrospekcija, bet dzīvi apliecinoša introspekcija. Viņš novēro sevi, spējot šajā novērojumā nebūt egoistisks. Fellīni "es" vienmēr nozīmē kaut ko vairāk par sevi pašu. "Godīgi sakot, stāstīšana man šķiet vienīgā spēle, kurā ir vērts iesaistīties," viņš raksta, un varbūt tas arī paskaidro personības pievilcību – viņa "es" vienmēr ir stāsts, un šis stāsts netiek paturēts sev.

Īpaši šobrīd, kad kino pievēršas pārsvarā realitātei, it kā ar to jau nepietiktu, vēl fascinējošāki šķiet Fellīni filmu tēli: visas milzīgās sievietes, krāšņās prostitūtas, trauslā Dželsomīna, laiskie memmesdēliņi, ambivalentie klauni, gaisā lidojošs, ar radošām mokām pārņemts režisors, nez no kurienes krītošs sniegs, nez no kurienes uznākusi migla, degunradzis laivā... no kurienes tas viss? Daļa tēlu režisoram ir vēlāk iekustināti nospiedumi no Rimini laika. Despotisks skolotājs, liekulīgs priesteris, atraktīva prostitūta (viņa būs prototips jūras malā dejojošajai Saraginai filmā "8 ½"), ūsainas sportistes (varam atcerēties formīgās sievietes aprises uz velosipēda "Amarkordā"), tolaik kautrīgais (un neveselīgi kārnais) Federiko bija iespaidu pilns. Fellīni ir intuitīvs, ne intelektuāls režisors (viņš atzīstas, ka nav redzējis klasiķu Mūrnava, Dreijera vai Eizenšteina darbus). Skaidrojumu un shēmu vietā ir tikai nojausma un varbūtības. Par savu filmu "Ceļš" viņš raksta, ka "personāži uzradās spontāni, un pārējie sekoja, it kā filma jau sen būtu bijusi gatava un tikai gaidīja, kad tiks atkal atklāta". Citviet viņš joko, ka filmu uzņemt palīdz noslēgtais līgums, bet pats galvenais: "Es cenšos to uzņemt tā, kā, manuprāt, filma vēlētos būt uzņemta." Lai kas arī notiktu ar Fellīni, ir sajūta, ka viņš vienmēr spējis sev apkārt saskatīt interesanto, kā apliecinot, ka tikai garlaicīgiem cilvēkiem mēdz būt garlaicīgi.

Fellīni jau bērnībā bija teātra un cirka apburts. Uz kino gan viņš gājis reti. "Visbiežāk nebija naudas – man to nedeva. Un Rimini "Fulgor" kinoteātrī, kuru apmeklēju es, varēja dabūt pa muti." Apskaidrība par to, ka Fellīni savu dzīvi grib saistīt ar kino, radusies, kad viņš kā laikraksta reportieris nonācis filmu uzņemšanas citadelē Romā – "Cinecittà". Rakstītajā režisors ir atklāts, pat ja tas viss nav patiesība (viņš bieži min, ka neatceras faktus un gadskaitļus). Sameloties tāpat iespējams tikai savas izdomas robežās, bet izdoma – tas taču pieder pie personības. Atbruņojošas ir Fellīni aprakstītās šaubas, ar kādām viņam nācās saskarties, uzņemot pašam savu pirmo filmu "Baltais šeihs". Režisoriem nepieciešamo īpašību – spējas dot pavēles, kontrolēt un, galvenais, būt autoritātei – tā visa viņam totāli pietrūcis. Taču, jau strādājot pie Roberto Roselīni, Fellīni atklājis, ka "kino var veidot ar tādu pašu brīvību, tādu pašu vieglumu, ar kādu zīmē vai raksta, izbaudot un izciešot to dienu pa dienai, stundu pa stundai, pārāk neuztraucoties par gala rezultātu".

Fellīni grāmata nav režisora filmu satura vai to tapšanas pārstāsts, tā ir kas daudz vairāk. Veidot filmu ir rakstisks apliecinājums tam, ko nozīmē būt dzīvam (un arī talantīgam). Ja cilvēks ir atvērts un aizrautīgs, ja viņš sevī ieklausās, bet vienlaikus ir spējīgs paskatīties uz sevi no malas (bet neuztverot pārāk nopietni), dzīve var izvērsties par interesantu un arī prieka pilnu ceļu. Grāmatas nosaukums, varētu likties, ir par filmu uzņemšanu, taču tās saturs ir vairāk par dzīvi. Jo dzīvot dzīvi – tas arī ir veidot filmu, vismaz Fellīni gadījumā. Un vēl. Fellīni ar savu grāmatu ir izdarījis to, ko viņš ir spējis panākt ar savām filmām. Tas ir, viņš ir iemiesojis noteikta laika un vietu atmosfēru: tā ir pirmskara Rimini (vēlāk tā būs tūristu iekāres objekts un pārvērsta līdz nepazīšanai), arī pagājušā gadsimta otrās puses Roma ("ar savu placentas piepildīto vēderu un mātišķajām iezīmēm tā izbēg no neirozēm, bet arī aizkavē attīstību, īstu briedumu").

Grāmatas ievadā lasāma itāļu rakstnieka Italo Kalvīno eleganti uzrakstīta eseja par savu bērnišķīgi atkailināto kino skatīšanās pieredzi ("Es ātri vien neskaidri sajutu, ka savas vecās mīlestības pret kino vārdā man jāsaglabā nevainīgā skatītāja redzesloks."), un tā tur ļoti iederas, un citādi jau nedrīkstēja būt – Fellīni pats esot lūdzis tieši viņam uzrakstīt ievadu. Latviešu izdevumā pievienoti arī režisoru Viestura Kairiša un Ilonas Brūveres komentāri, tā sniedzot vēl papildu apliecinājumu, cik paliekošu iespaidu spēj atstāt reiz redzētās šī režisora filmas. Kairišs groteski fantasmagoriskos Fellīni tēlus saskata arī savā "katoliski kolhoziskajā Latgalē", bet Brūvere iesāk bez aplinkiem: "Bez viņa nebūtu nekā. Gaišās skumjas, migla pilsētā, fantāzija kā īstenība un tās trauslā līnija uz realitāti." Par laimi, nav nepieciešams iedomāties, kāda būtu pasaule bez Fellīni, jo viņš mums ir. Un tagad arī grāmatas latviešu valodā formā. Vēl tikai jāpiebilst, ka ne vien grāmatas atvēršana un lasīšana, bet arī tās aizvēršana, izrādās, var sagādāt prieku. Uz tās pēdējā vāka (mākslinieks Artis Rutks) ir redzama filma ar diviem kadriem. Tajos attēlots vīrietis no mugurpuses mētelī mazliet ieskrāpētā miglā. Pirmajā kadrā viņš ir lielāks, bet otrajā jau attālinās.