Kad realitāte apsteidz iztēli: kā atspoguļot pandēmijas pieredzi kino?

Jautājums, protams, ir retorisks, jo, kā liecina vēsturiskā pieredze, par tādu civilizācijas katastrofu kā karš izklaides industrijai patīk reflektēt bez mitas. Un laiku pa laikam atgriezties pie jau sen šķietami iztirzātām tēmām, lai sniegtu jaunu skatījumu, ko piedāvā mūsdienu kino iespējas, kā to izdarīja, teiksim, Stīvens Spīlbergs ar 2. pasaules kara grāvēju "Glābjot ierindnieku Raienu". Turklāt, kā apliecina pagājušogad tapušais Čikāgas universitātes pētnieka Koltana Šrivnera pētījums, tad dažādu šausmu un pandēmijas filmu skatīšanās mūs padara emocionāli izturīgākus pret šādām kataklizmām reālajā dzīvē.

Aptaujājot plašu šausmu un katastrofu žanra kino cienītāju loku, pētnieks atklāja, ka šie cilvēki ne tikai izjuta mazāku stresu, sākoties Covid-19 pandēmijai, bet arī jutās labāk sagatavojušies šādam scenārijam. "Šie stāsti ļauj skatītājiem piedzīvot iztēlotas briesmas un iegūt dažāda rakstura zināšanas par risku pārvaldību. Cilvēki uzzina, kā izbēgt no bīstamiem plēsējiem, kā rīkoties sociālu kataklizmu brīžos un izdzīvot pēc dabas katastrofām."

Tomēr kino nav realitāte, un ekrānā redzamās situācijas visbiežāk tikai attāli atgādina to, kas jau ir noticis vai hipotētiski varētu notikt. Šobrīd mēs visi zinām, kā izpaužas reāla pandēmija, un tās saikne ar kino pieredzēto ir visai relatīva, jo ielās nesoļo zombiju armādas, pa kokiem nelēkā inficēti pērtiķi un Bredam Pitam nav jālavās uz pirkstgaliem cauri zombiju pilnai laboratorijai, lai sagādātu mums vakcīnu. Te nu jājautā – vai mēs gribētu skatīties kino par pandēmiju, kurā cilvēki vienkārši sēž mājās, skatās televizoru, cīnās par pabalstiem un jūk prātā aiz neziņas un apnikuma?