Visi esam vienā muižā. Par seriālu jauniešiem 'Paliec negatīvs'  (12)

Kad pirmo reizi dzirdēju par "Paliec negatīvs" premisu, priecājos jau par ideju vien. Tad, protams, par šo pašmāju veikumu aizmirsu "Netflix" un jaunu grāmatu jūklī un atcerējos vien tad, kad man lūdza par to uzrakstīt.

Tātad – "+16" ir Latvijas Televīzijas radīta platforma, kuras apsveicamais mērķis ir radīt saturu auditorijai, kas tradicionālo televīzijas piedāvājumu vairs nepatērē. "Paliec negatīvs jeb filma ar laimīgām beigām" ir otrā daudzsēriju filma šajā platformā. Tās scenārija autori ir Māris Lagzdiņš, Una Rozenbauma (kuri sērijas uz maiņām arī režisējuši) un Ieva Bite.

"Paliec negatīvs" sešās sērijās stāsta par diviem jauniešu kolektīviem – meiteņu volejbola komandu un zēnu pūtēju ansambli –, kas pandēmijas laikā kopīgi spiesti ievērot karantīnu muižā, kuras īpašnieks kļūdas pēc vienlaicīgi atvēlējis sava īpašuma telpas divām nometnēm. Rezultātā puišiem un meitenēm jādala istabiņas. Lai gan savā ziņā šī situācija šķiet absurda, manā skatījumā tā ir pietuvināta realitātei divos aspektos – autori izvēlējušies pašsaprotamu, tomēr atjautīgu veidu, kā likt stāsta varoņiem satikties, izmantojot mums visiem ai kā noriebušos vīrusu, un darbība notiek vecā muižā, kur kādā nometnē vai projektā šķiet pabijis katrs otrais jaunietis Latvijā (vismaz es esmu reiz izmitināta trīs muižās).

Muiža, kas remontu nav redzējusi kopš padomju laikiem, lieliski saderas ar seriālam izraudzīto estētiku. Dzeltenīgais retro filtrs un filmēšanai izmantotie leņķi atgādina Vesa Andersona daiļradi, kā arī pašmāju "Piena kino" īsfilmas un "Kriminālās ekselences fondu". Līdzīgs Andersona filmām ir arī seriāla ievads, kurā vīrieša balss aizkadrā Artūra Skrastiņa komentēto realitātes šovu intonācijā iepazīstina skatītāju ar radušos situāciju. Šis komentārs gan parādās tikai vienreiz un galu galā kļūst tikai par vieglu un ātru dramaturģisko risinājumu, ko tikpat labi varēja iepīt scenārijā viltīgākos veidos vai izmantot katras 12–14 minūtes garās epizodes sākumā. Tas tur iederas, tomēr, parādoties tikai vienreiz, ātri tiek aizmirsts un sevi neattaisno.

Tā kā muižā mitinās daudz cilvēku, seriāla veidotāji izvēlējušies sekot dažām galvenajām sižeta līnijām. Stāsta centrā ir trīs jaunieši, kas mitinās vienā istabiņā, – Marta (Elīza Mickus), Džidži (Frīda Šulte) un Vova (Varis Vilciņš). Neizbēgami (un nedaudz paredzami, bet piedodami šādam formātam) jauno cilvēku starpā veidojas romantiskas jūtas dažādās kombinācijās. Gan Vovam, gan Džidži rodas simpātijas pret Martu. Šī trio sižeta līnijā visnotaļ apsveicams ir Džidži seksualitātes atveidojums. Lai kādas būtu viņas romantiskās preferences, pāri visam meitene ir cilvēks. Viņu neveido stereotipi, bet gan īpašību kopums, emocijas, kas raksturīgas cilvēkam, kura personība vēl ir tapšanas procesā. Latvijas seriālos un kino gandrīz nemaz nevar sastapt šādu netradicionālo seksuālo orientāciju atveidojumu.

Tiesa, tieši tāpēc vēl jo vairāk pārsteidz seriāla veidotāju izvēle kādā no citām istabiņām ielikt puisi, kurš pārstāv veselu lērumu stereotipu par homoseksuāliem vīriešiem. Apzinos, ka daļa jauno vīriešu nudien nepakļaujas dzimumnormām, atklāti interesējas par modi, kosmētiku un citām "sieviešu" lietām, un es viņus mīlu un atbalstu, tomēr televīzijas ietvaros jau gadu desmitiem šis tēls tiek kritizēts kā vienīgais geju atveidojums. Iespējams, seriāla veidotāji vēlējās veidot parodiju par parodiju, iespējams, parādīt cilvēku ar šīm rakstura iezīmēm labā gaismā, taču, ņemot vērā, ka daļa Latvijas sabiedrības joprojām nav gatava iepazīt dažādos mūsu valsts pilsoņus un viņu patieso būtību, neuzskatu to par veiksmīgu lēmumu. Gribētos, lai arī homoseksuāla vīrieša tēls televīzijā tiek pienācīgi godināts.

Citu istabiņu iemītnieki katrā sērijā parādās vien epizodiski, ko novērtēju, jo nerodas lieks apjukums, mēģinot atcerēties katra jaunieviestā tēla vārdu un raksturu. Šķiet, ka šīs muižas izolētie pagaidu iemītnieki savā ziņā atspoguļo sabiedrību šobrīd – nedzirdam, nerunājam, slēpjamies aiz aizspriedumiem, bet brīžiem tomēr uzmirdz sirsnība vai kopības sajūta un atceramies, ka, gribam to vai ne, visi esam vienā laivā (muižā).

Vēl pūtēju un volejbolistu mēģinājumiem atrast kopīgu valodu pa vidu "maisās" par viņiem atbildīgie skolotāji – volejbola komandas treneris un pūtēju ansambļa diriģente (Varis Piņķis un Alma Rix). Stingrā, saspringtā diriģente un haotiskais, atslābušais treneris veido tipāžu duetu, kas daudziem atgādinās latviešu valodas un sporta skolotāju kombinācijas pusaudžu gadu izglītības iestādēs. Šie divi varoņi vairāk kalpo kā komiska atelpa, pat tad, ja viņu starpā šķietami sāk veidoties romantiska interese.

Visu notiekošo kopā eleganti savij trenera meitas – nopietnas, nedaudz biedējošas dvīnes vēl ne gluži pusaudžu vecumā, kas filmē "ieslodzītos" jauniešus un par viņiem atbildīgos pieaugušos, veidojot dokumentālo filmu un izmantojot dzīvnieku metaforas. Šis elements piešķir "Paliec negatīvs" īpašu, neaizmirstamu noskaņu, kas lieliski saskan ar iepriekš minēto retro estētiku.

Lai gan Edgara Mākena izvēlētā mūzika rada siltas asociācijas un idejiski iederas seriālā, šur tur tās esamība kļūst pārāk uzmācīga. Brīžiem skaņdarbi skaisti akcentē notiekošo un izceļ emocijas, kuras mums vēlams just, bet nereti tā ir tik pašmērķīga vai pašpietiekama, ka nomāc uz ekrāna notiekošo.

Ļoti priecājos par to, ka šajā gadījumā seriāla veidotāji nav īpaši iespringuši uz "jauniešu leksiku". Kad pieaugušie veido saturu jaunākām auditorijām, vienmēr satraucos par to, ka tiks pārspīlēts ar žargonu, "mūsdienīgu valodu" un izdomātu jauniešiem raksturīgu attieksmi, bet šajā gadījumā teksts ir ļoti organisks un neliek kaunā novērsties.

Martas izvēle seriāla noslēgumā, protams, ir gaumes jautājums (mēs taču vienmēr izvēlamies, kam jutīsim līdzi seriālā vai filmā), un liekas, ka daļās sadalītajai stundai taču būtu jābūt garākai, bet pastāv iespēja, ka šī sajūta ir kļūdaina – gari seriāli bieži vien kļūst pārlieku "ziepīgi". Apstāšos pie tā, ka "Paliec negatīvs" ir tieši tik garš, kā tam jābūt, un cerēšu, ka "16+" kopā ar talantīgiem māksliniekiem turpinās veidot saturu mūsu nākotnei.