Deportācija 1949. gada 25. martā bija daļa no liela plāna, kura mērķis bija mūsu nācijas intelektuālās, politiskās un saimnieciskās elites iznīcināšana. Tas bija plāns, kā tautu padarīt vieglāk kontrolējamu – nocērtot tai galvu. Otra plāna daļa bija cilvēku iebaidīšana, lai varētu veikt kolektivizāciju. Vienmēr varēja piedraudēt: "Vai tu vēlies nokļūt Sibīrijā?" Pēc 1949. gada deportācijas daudzi bija pārliecināti, ka uz Sibīriju izvedīs visus latviešus un šai akcijai sekos citas.
Šīs sajūtas līdz galam nepameta Padomju Latvijā dzīvojošo apziņu vēl ilgi. Uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 43 tūkstoši cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un zīdaiņu, vecu un pat no nāves gultas pieceltu cilvēku. Daudzi no deportētajiem mira, citi pavadīja garus un mokošus gadus Sibīrijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos, cīnoties par savu un bērnu dzīvību. 1949. gada deportācijas savā ziņā bija pat nežēlīgākas par 1941. gada deportācijām, jo katrs ceturtais uz mūžu deportētais bija bērns, bet katrs sestais – vecāks par 60 gadiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
