Savulaik Normunds Naumanis viņu nodēvēja par "Kopolu klana neglīto pīlēnu", no kura izaugusi princese. Režisores Sofijas Kopolas, kura 14. maijā svin 50 gadu jubileju, radošie sasniegumi joprojām tiek vērtēti pretrunīgi, un, šķiet, viņa mūžīgi atradīsies sava tēva – Holivudas leģendas Frānsisa Forda Kopolas – ēnā, tomēr gūtā atzinība runā pati par sevi. "Oskara" balva par labāko scenāriju un nominācija par režiju, "Zelta lauva" Venēcijas kinofestivālā un pirms dažiem gadiem Kannu festivāla balva kā labākajai režisorei – Kopola var lepoties ar iespaidīgu trofeju sienu. Un to viņa ir panākusi, allaž paliekot uzticīga sev un savai kino izjūtai, spītīgi pretojoties Holivudas kino radīšanas klišeju diktātam.
Pēdējo dažu gadu laikā Holivuda ir spērusi milzu soļus pretī sieviešu vēlmei radīt kino un tikt novērtētām, kas tikai pirms dažiem desmitiem gadu šķita vien bezcerīga fantāzija. Šogad uz labākās režisores titulu pretendēja divas režisores, un viena no viņām – Hloja Žao – balvu arī saņēma (tāpat kā daudzus citus nozīmīgus apbalvojumus). Taču laikā, kad Sofija Kopola spēra pirmos soļus kino, neviens par sieviešu diskrimināciju kino vienkārši nerunāja, un Kopola kļuva par celmlauzi 21. gadsimta sākumā, kas atgādināja un apliecināja pasaulei, ka sievietes arī ir tiesīgas uzņemt filmas un viņām tas ļoti labi izdodas. Sofija Kopola 2004. gadā bija tikai trešā sieviete ASV kino vēsturē, kas nominēta "Oskaram" par labāko režiju (par filmu "Pazudis tulkojumā"). Bet nozīmīgo balvu pirmoreiz saņēma Ketrīna Bigelova sešus gadus vēlāk – turklāt par izteikti maskulīnu kara drāmu labākajās Holivudas tradīcijās.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
