Bailes, ko tu negaidi: 10 baisas filmas ārpus šausmu žanra  (5)

Šķiet tikai loģiski iesākt šo sarakstu ar režisora Deivida Linča debiju, kas šodien tiek minēta katrā sevi cienošā visu laiku labāko un obligāti skatāmo filmu sarakstā. Formāli tas ir stāsts par neparastu vīrieti un viņa sarežģītajām attiecībām ar tēvu un centieniem uzņemties rūpes par ģimeni, taču filmas personāži, darbības vide un kopējā noskaņa labākajā gadījumā raksturojama kā “dīvaina”, bet sliktākajā – kā vienkārši šausminoša. Pats režisors to dēvēja par “sapni par tumšām un nomācošām lietām”. Mikrobudžeta filma, ko Linčs vairāku gadu garumā uzņēma kopā ar draugiem mākslas studiju periodā, vēl joprojām turpina šokēt visus, kas to noskatās pirmo reizi. Savulaik filma kļuva par tā dēvēto “pusnakts seansu” hitu ASV un pavēra Linčam ceļu lielajā kino. Joprojām noslēpumā tīts ir filmā redzamā “mazuļa” lelles tapšanas stāsts, ko Linčs esot pagatavojis pats un vienkārši atnesis uz filmēšanas laukumu bez jebkādiem paskaidrojumiem.

Britu režisores Linnas Remzijas filma pirms 10 gadiem sacēla īstu vētru ar savu šokējošo saturu – stāstu par tipiskas amerikāņu vidusšķiras ģimenes atvasi, kas pakāpeniski kļūst par sociopātu un sarīko masu slaktiņu savā skolā. Filma, kurā galveno – Kevina mātes lomu – ar satriecošu spēku nospēlē Tilda Svintone, sākas kā tradicionāla psiholoģiskā drāma ar kādu traģisku noslēpumu fonā un pamazām pārvēršas emocionāli satricinošā šausmu stāstā. Filmas radīto iespaidu pastiprina režisores ārkārtīgi reālistiskā pieeja materiālam un, protams, fakts, ka atainoto notikumu pamatā ir reāls slaktiņš ASV Kolumbainas vidusskolā 1999. gadā.

Parka Čanvuka neparastais trillera, ģimenes drāmas un laikam jau arī šausmu filmas hibrīds vēsta par kādu vīru, ko nezināmi ļaundari nolaupa uz ielas un uz 15 gadiem iesloga šaurā kambarī. Viņš atgriežas reālajā pasaulē, lai atriebtos, tomēr negaidītie sižeta pavērsieni noved skatītāju līdz ar tās galveno varoni pie pavisam negaidītas un šokējošas atklāsmes. Čanvuka filma kļuva par vienu no Dienvidkorejas kino triumfa gājiena aizsācējiem, saņēma žūrijas balvu Kannās un pavēra ceļu režisora īsajai karjerai Holivudā. Filma izpelnījās arī dzīvnieku aizstāvju nosodījumu par ekrānā redzamo dzīvo astoņkāju apēšanas ainu.

Brāļu Koenu filmas nereti tiecas pārkāpt robežas un dažreiz ar mazo pirkstiņu ieslīd arī šausmu žanrā, piemēram, samērā asiņaino, taču absurdi komisko kriminālfilmu “Fargo” vai “Vienkārši asinis” gadījumā. Taču Kannu festivālā godalgotais darbs “Bārtons Finks” ir krietni vien spocīgāks un dīvaināks, atgādinot Kafkas uzburto pasauli. Džons Turturo atveido titulvaroni – dramaturgu, kurš ir ieslodzīts viesnīcā un spiests rakstīt vienu kinoscenāriju pēc otra. Drīz vien viņam apkārt sāk norisināties arvien dīvaināki un šausminošāki notikumi.

Neparasta britu animācijas filma, kuras pamatā Ričarda Adamsa pasaka par trušiem, kuri cenšas sasniegt savu “apsolīto zemi”. “Dīvaina, drūmi apokaliptiska vīzija, daudzās nāves un ceļojuma eksistenciālā bezcerība, iekšējās domstarpības un politiskās alūzijas par totalitārisma un varas struktūru pārspēku pār demokrātiju – tas viss joprojām uzdzen šermuļus, skatoties akvareļtehnikā zīmēto filmu, kurā brīžiem nav skaidrs – vai tu vēro antropomorfizētus dzīvniekus vai bestiarizētus cilvēkus,” par “Voteršipa pakalnu” žurnālā “Rīgas Laiks” reflektē publicists Ilmārs Šlāpins. Savulaik uz britu jaunajām paaudzēm “Voteršipa pakalna” radīto emocionālo iedarbību visai droši var salīdzināt ar mūsu pašu Anša Bērziņa “Bruņurupuču” atstāto traumu.

Japāņu animācijas ģēnija Hajao Mijadzaki filma savulaik pārsteidza pasauli un kļuva par starptautisku kases grāvēju, kā arī bija pirmā “anime” filma, kas saņēma “Oskaru” kā labākā animācijas filma. Stāsts par meiteni, kuras ģimeni ļauna ragana pārvērš par cūkām, ir vienlaikus ārkārtīgi aizkustinošs un neparasti baiss. Tā ir pasaule un lietu redzējums, kādu spēj piedāvāt tikai japāņu kultūra. Filma kino vēsturē ierakstīja arī vienu no neaizmirstamākajiem cilvēka prāta radītajiem mošķiem: vientuļo garu Bezsejaino.

Dāņu režisors Nikolass Vindings Refns kļuva populārs sinefilu aprindās ar stilīgo trilleri “Brauciens” (2011), liekot nepacietīgi gaidīt savu nākamo darbu. Taču “Piedos tikai Dievs” izrādījās tik sirreāla, groteska un brīžiem sadistiska filma, ka to bija grūti sagremot pat kvēliem režisora faniem. Pat Holivudas zvaigzne Raiens Goslings šeit iejūtas sev pilnīgi netipiskā lomā, nospēlējot antivaroni, kuram ir ļoti dīvainas attiecības ar māti un kurš pēc viņas pavēles ir spiests atriebt sava brāļa nāvi, likvidējot ietekmīgu Džakartas policijas virsnieku. Cita starpā savu nākamo darbu "Neona dēmons" režisors veltīja kanibālismam modes industrijā.

Pirms saviem lielākajiem kases grāvējiem un panākumiem “Oskaru” ceremonijās Alfonso Kuarons radīja vienu no baisākajām un vienlaikus aizkustinošākajām 21. gadsimta pirmās desmitgades filmām. Darbība norisinās Lielbritānijā 2027. gadā, kad pasauli pārņēmusi nezināma neauglības sērga, nesot sev līdzi karus, nabadzību un haosu. Klaiva Ouena atveidotais Teo ir tipisks vidusmēra ierēdnis, kurš negaidīti izrādās vienīgā iespēja izglābt no drošas nāves pasaules vienīgo grūtnieci Kī totalitārisma un terorisma šausmu pārņemtajā Lielbritānijā. Filma šokē gan ar fascinējošu horeogrāfiju spriedzes ainās, gan tās veidotāju pesimistisko, taču ārkārtīgi ticami uzburto mūsu kopīgās nākotnes redzējumu.

Kara filmās šausmas un varonība mēdz nostāties viena otrai pretī kā vienas medaļas divas puses. Taču krievu režisora Elema Kļimova ar dokumentālu pieeju fiksētajā atskatā uz Otrā pasaules kara norisēm Baltkrievijā caur pusaudža Florjas acīm no varonības nav ne vēsts. Ir tikai nāve, posts un izmisums, kas pilnībā pārņem filmas telpu, stindzinot asinis un baisākajās ainās pat neļaujot ievilkt elpu. “Kara bāreņa Florjas ceļojums caur prātu zaudējušu pasauli, kurā visi: baltkrievu mežabrāļi, vācu kareivji, lopi un pati daba ir tikai kopējas pašiznīcības ieceres posmi, iedzen skatītāju tumšākajos apziņas nostūros,” par filmu žurnālā “Rīgas Laiks” raksta režisors Dāvis Sīmanis.

Diez vai kāds varētu nosaukt pēdējos gados tapušu šausmu filmu, kas savā emocionālajā iedarbībā uz skatītāju varētu mēroties spēkiem ar šo “HBO” miniseriālu. Reālas mūsu laika apokalipses detalizēta rekonstrukcija, kuras sekas turpinām izjust vēl šobaltdien un izjutīsim vēl daudzas paaudzes nākotnē. Daudzslāņains mākslas darbs, kurā šermuļus uzdzen perfekti radītā klātbūtnes sajūta ne tikai katastrofas seku likvidēšanas darbos, bet arī valsts izveidotajā melu un neziņas pilnajā padomju cilvēka pasaulē. Kā arī drūmā apjauta, ka šis kino šodien jāuztver kā uzsaukums un brīdinājums, nevis tikai drūmas vēstures lappuses atreferējums. Starp citu, galvenais iedvesmas avots seriāla režisoram Krēgam Mazinam bijusi tieši iepriekšminētā Elema Kļimova kara filma.