Stenlijs Kubriks filmas "A Clockwork Orange" uzņemšanas laukumā
Ja jums šķiet, ka visatļautība uz lielajiem un mazajiem ekrāniem šodien pārsniedz visas robežas, iespējams, pienācis laiks atgriezties pagātnē, lai secinātu, ka varbūt šodien nemaz nav tik traki. Tieši pirms apaļa pusgadsimta, tālajā 1971. gadā, kā neapturamā konveijerā kinostudijas gan Holivudā, gan šaipus okeānam vienu pēc otras izlaida filmas, kas šķietami centās cita citu pārspēt ar iepriekš nepieredzētu brutalitāti. Tas bija laiks, ko mūsdienu sinefili un kino pētnieki labprāt piesauc kā vienu no mākslinieciski spēcīgākajiem periodiem kino vēsturē.

Kinoveidotāji un studijas nebaidījās riskēt ar naturālistiskiem, pesimisma un šokējošas vardarbības pārpildītiem darbiem, un arī skatītāji nebaidījās šādas filmas apmeklēt, bet ASV Kino akadēmija – tās nominēt un apbalvot. Par būtisku pavērsiena punktu bieži tiek saukta 1967. gadā tapusī gangsterfilma "Bonija un Klaids", kuras režisors Arturs Penns ļoti iedvesmojās no franču "jaunā viļņa" kino gan vizualitātē, gan montāžā. Taču visvairāk amerikāņus šokēja nepieredzēti reālistiskā vardarbība, īpaši jau no atmiņas neizdzēšamā fināla aina, kurā policisti burtiski sacaurumo lupatu lēveros jaunos un skaistos Vorena Bītija un Fejas Danavejas ķermeņus. Amerikāņu un britu kino centās neatpalikt no Francijas radikālākajiem paraugiem, un 1971. gads kļuva par apogeju šo centienu izpausmēs.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Abonē un lasi vairāk:

Delfi Plus

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit