Abpus Tbilisi iedzīvotāju durvīm. Sociologs Jānis Daugavietis par filmu 'Drīkstu ieiet?'

Filmas ideja ir lieliska un dokumentālajam kino īpaši piemērota – kinokamera seko socioloģisko aptauju lauka darba veicējai viņas ikdienas darbā, anketējot cilvēkus dzīvesvietās. Man tas ir īpaši interesanti, jo katram sociologam ir bijusi tāda darba pieredze – mācību prakses ietvaros, piepelnoties studiju gados vai jau vēlāk vadot citus (studentus vai firmas darbiniekus). Mana pēdējā anketēšana bija Kazdangā pirms padsmit gadiem kopā ar studentiem; lai atsvaidzinātu prasmes un "pietuvotos tautai", arī es pastaigāju pa pagasta daudzdzīvokļu mājām un viensētām.

Cits iemesls, kāpēc uzreiz piekritu noskatīties filmu un uzrakstīt šo recenziju, bija Gruzija – tā ir viena no manām vājībām. Viena no īpašākajām zemēm, kurās esmu bijis... un kuru nu jau pārāk sen neesmu apmeklējis. To kompensēju ar gruzīnu vīniem, kinzu un tarhūnu, Centrāltirgus lavašiem, aso Svanetijas sāli un gruzīnu garšvielu maisījumiem. Protams, der arī vecās gruzīnu filmas.

Šīs filmas varone dzīvo un strādā Tbilisi, un viņas ceļā, protams, visbiežāk gadās blokmāju dzīvokļi. Dažreiz arī pavisam cita veida mājas, dažas izskatās pēc šķūnīšiem, graustiem vai pagaidu mājiņām. Jāsaka, arī daudzas blokmājas izskatās slikti – gan no ārpuses, gan kāpņutelpās, gan arī atsevišķos dzīvokļos. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jau pieredzējušam sociologam vērts laiku pa laikam atgriezties īstā lauka darbā (kas ir smags un mazapmaksāts), personīgi anketējot vai intervējot cilvēkus, ne tikai savā kabinetā veidojot anketu jautājumus un vēlāk analizējot savāktos datus. Pētniekam personīgi, ar ausīm, acīm un degunu atkal ir jāsajūt, kā dzīvo citi – tie, kas ir mazāk vai citādāk izglītoti, trūcīgāki vai turīgāki, vai kā citādāk stipri atšķiras no tevis. Pats nesen piedzīvoju diezgan spēcīgu pieredzi, pēc vairākiem gadiem atkal nokļūstot padomju piecstāvu blokmājas kāpņutelpā un fiziski sajūtot tās mitrumu, smakas, krāsas un šaurību. Es uzaugu tieši tādā mājā (lai arī Iļģuciemā, nevis Vecmīlgrāvī), tomēr pēdējos padsmit gadus dzīvoju pavisam cita veida un kvadratūras mājoklī.

To mēs redzam arī filmā. Tiek anketēti gan tādi iedzīvotāji, kuru dzīvokļos sienas nav krāsotas 30 gadu (un tās ir viesistabas, kurās uzņem ciemiņus), gan tādi, kuru plašās istabas atbilst visiem Kaukāza vidusšķiras furnitūras un aksesuāru standartiem – dārgas servīzes ar apzeltītām maliņām, platekrāna televizori un masīva koka žurnālgaldiņi. Protams, arī viņu atbildes atšķiras.

Mēs praktiski neredzam tās Tbilisi vietas, kuras visbiežāk tiek attēlotas reklāmās un ziņās, – vecpilsētas karstā sērūdens pirtis, katedrāli, upes krastus. Tie ir dārgākie rajoni, kuros dzīvo daudz mazāk cilvēku, un (kā mums, sociologiem, sen labi zināms) elites mājokļu durvis intervētājiem gandrīz vienmēr paliek neatvērtas. Izņēmums ir īss kadrs, kurā galvenā varone paiet garām parlamenta (?) ēkai. Šķiet, vienā kadrā atpazīstu Nutsubidzes plato, kur reiz mitinājāmies – tā ir pilsētas augstienes apkaime ar daudzām 16 stāvu padomju blokmājām.

Nokļūšana līdz respondentam, kurš būtu gatavs atbildēt uz anketas jautājumiem, mūsdienās kļūst arvien problemātiskāka, un te es nerunāju par bagātniekiem vai ļoti mobiliem iedzīvotājiem – viņi vienmēr ir bijuši problēma. Aptauju neatbildētība (t.i., to respondentu īpatsvars, kas atsakās piedalīties vai netiek sastapti savos mājokļos, pat tos atkārtoti apmeklējot trīs vai četras reizes) rietumu pasaulē jau sen pārsniedz 50%, arī Latvijā. Tas ne tikai stipri sadārdzina šīs aptaujas metodes izmantošanu, bet arī pazemina datu kvalitāti un vispār raisa šaubas par šādā veidā iegūtu datu ticamību un metodes lietderību. Šo iemeslu dēļ aptaujāšana mājokļos kļūst arvien retāka, uzkrītoši pieaugot dažādu internetaptauju īpatsvaram. Pandēmijas laikā Latvijā šāda veida aptaujas vispār apstājās, un es ar interesi gaidīju, kas notiks filmā, jo filmas darbība jau bija pietuvojusies pirmajam pandēmijas pavasarim.

Tikmēr es domāju – par ko tad īsti ir filma? It kā par galveno varoni, bijušo skolotāju pirmspensijas vecumā, kas dzīvo viena. Tomēr no viņas personīgās dzīves neko daudz vairāk neuzzinām, tāpēc drīzāk tā ir filma par tā laika Gruziju (2018. gada beigas un 2019. gada sākums). Pilsētas ēkas, pagalmi, mājokļu durvis (kas bieži paliek neatvērtas) un dzīvokļu iekārtojums, respondentu atbildes uz aptauju jautājumiem un virtuves radioaparātā dzirdamās ziņas, kas skan galvenās varones dzīvoklī, ir tie filmas kadri, pēc kuriem varam spriest par šo valsti.

Kāda ir Gruzija šodien? Tie, kas apmeklējuši šo valsti ne tikai ziedonī vai vasarā un puslīdz seko notikumiem šajā reģionā, zina, ka ekonomiski (un līdz ar to arī sociāli) situācija ilgstoši ir diezgan slikta. Pēc PSRS sabrukuma Gruziju stipri ietekmēja pilsoņu karš, nošķīrusies Abhāzija un no tās atnākušais milzīgais bēgļu skaits. Katrs varam mēģināt iedomāties, kā būtu, ja Latvijā pēkšņi sāktu dzīvot apmēram 200 tūkstoši jaunpienācēju (Gruzija teritorijas un iedzīvotāju skaita ziņā ir līdzīgos mērogos ar Latviju). Cita liela nācijas politiskā, ekonomiskā un emocionālā trauma ir 2008. gada Krievijas-Gruzijas karā zaudētās Dienvidosetijas teritorijas. Tas jūtams arī filmēto respondentu atbildēs uz jautājumu, kas viņiem rūp visvairāk, – valsts teritoriālā integritāte, ekonomiskie jautājumi. "Neesmu dolāru rokā turējusi... Ar pensiju nevar izdzīvot pat vienu nedēļu."

Spriežot ne tikai pēc filmas, Gruzija joprojām stagnē, un man ir tāda sajūta, ka šī valsts ir salīdzināma ar 90. gadu beigu Latviju – it kā jau kaut kas sāk manāmi mainīties, bet joprojām tomēr vēl ir "īsti deviņdesmitie". Tikai joprojām nav sajūtas, ka Gruzijā atkārtosies salīdzinoši veiksmīgais Baltijas stāsts.

Diezgan bieži kadros iekļuvuši jautājumi par kultūru un tradīcijām, arī par perspektīvām, kādas pavērtos, ja valstij izdotos pievienoties Eiropas Savienībai un NATO. Šī tēma gan iekļauta anketas jautājumos, gan to izvērš arī paši respondenti – lai arī tas ir vēlamākais scenārijs, tomēr raisa arī bažas. Eiropas vērtības ir drauds viņu tradicionālajam dzīvesveidam, kurā svarīgākā vērtība ir māte, bet kopumā tā ir izteikti maskulīna vai pat mačo kultūra, ar stipru reliģijas ietekmi. Starp riskantajiem jautājumiem ir LGTB tiesības ("uzspiedīs viņu parādes"), vardarbība pret sievietēm ("šiem jautājumiem ir jāpaliek ģimenē"), dzimumu lomu pārvērtējums ("drīzāk mantojums jāatstāj dēlam nevis meitai"). Zīmīga ir vienas respondentes atbilde uz jautājumu par atbalstu marihuānas legalizācijai: "Nē, tas sagraus Gruziju. Gruzīni nezina mēru." Nu, nezinu, profesors Tabuns savulaik stāstīja, ka vīna dzimtenē Gruzijā vienīgās atskurbtuves esot stacijās un domātas iebraucējiem…

Kā visus mākslas darbus, arī šo es spēju uztvert tikai caur savu zināšanu un pieredzes prizmu, varu izprast, lietojot tikai tās atslēgas, kas nu man ir. Tādējādi arī šajā filmā es redzu sevi, savu apkārtni, savu sabiedrību, savu valsti. Tā ir 90. gadu beigu vai tūkstošgades sākuma Rīga, diezgan kontrastaina. Bezcerīga, norūpējusies, bet dažreiz arī dzīvespriecīga.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad foruma filmu programmas seansi notiek no 7. līdz 12. septembrim kinoteātrī "K Suns" Rīgā un tiešsaistē www.filmas.lv. Plašāk par programmu – Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma mājaslapā.