Astoņi mati uz zoda. Uldis Rudaks par filmu 'Septiņi gadi ar Lukasu Greiemu'

"Šī ir viena no labākajām dziesmām, ko es jebkad esmu dzirdējis!" – šādi vārdi varbūt izklausās pārāk skaļi, bet, ja cilvēks tā domā vismaz tajā brīdī, kad šo dziesmu dzird pirmo reizi, tad kaut kas tajā ir. Un to filmas "Septiņi gadi" varoņiem – dāņu grupai "Lukas Graham" – studijā saka amerikāņu producents, pie kura viņi atbraukuši uz Losandželosu. Šis cilvēks ir dzirdējis daudz – un tik turpina: "Šī dziesma dzīvos mūžīgi, kā "Thriller!"" (Acīmredzot ar to domājot slaveno Maikla Džeksona dziesmu no tāda paša nosaukuma albuma (1982), kas ilgus gadus bijis pārdošanas apjomu līderis.) Protams, mēs esam pieraduši, ka Rietumu pasaules cilvēki (iespējams, savas labās audzināšanas dēļ) mēdz pārāk dāsni bārstīt komplimentus mazo valstu mūziķiem – arī slavenās amerikāņu grupas "R.E.M." solists Maikls Staips reiz mūsu "Prāta vētrai" veltīja sirsnīgus un iedvesmojošus vārdus... Taču "Lukas Graham" atšķirībā no mūsējiem patiešām sasniedza slavas virsotnes – izpārdotus koncertus ASV un pagodinošu nodēvēšanu par dāņu Brūsu Springstīnu.

Mūziķiem no Dānijas nav viegli izsisties "lielajā popmūzikas tirgū" – tas nenotiek bieži, tāpēc grupas līdera Lukasa Forkhammera (Lukas Forchhammer) atbilde uz žurnālista jautājumu filmas sākumā, vai viņš domā aprobežoties ar slavu savā dzimtenē vai tomēr cer reiz nonākt līdz Losandželosai, šķiet pārāk ambicioza un var pat izraisīt nepatiku. Lukass, ne mirkli nedomājot, atbild: "Mēs taču dziedam angliski, nevis dāniski!"

Protams, mums par šādu izteikumu liek pasmaidīt pieredze ar neskaitāmiem latviešu mūziķiem, kuri dzied angliski, bet nekur tālāk par atzinību pašu mājās nav tikuši, taču "Lukas Graham" tas izdevās. Protams, ne jau valodai bija noteicošā loma, bet gan spējai sacerēt un izpildīt soulmūzikas hitus, kas uzrunā cilvēkus visā pasaulē, kaut ierakstu kompānijas "Warner Brothers" bosiem arī sākumā likās, ka dziesmai "7 Years" nav hita potenciāla un to kā singlu izdot nevajag. Atcerēsimies, ka līdzīgi bija ar angļu dziedātāju Keitu Bušu 1978. gadā – viņas izdevēji negribēja kā pirmo laist klajā dziesmu "Wuthering Heights", tomēr jaunā dziedātāja uzstāja, un rezultātā tā sasniedza hitu tabulu pirmās vietas, bet viņa pati kļuva par populārās mūzikas klasiķi.

Par Lukasu saka, viņš jau esot dzimis skatuvei – bērnībā ar panākumiem filmējies populārā televīzijas seriālā, bet dzīvojis Kopenhāgenā, Kristiānijas komūnā, kas bija pazīstama kā brīva zona ar saviem likumiem, kur smēķējamās narkotikas bija atļauts tirgot un lietot (daudziem ārvalstu tūristiem tieši tāpēc Kopenhāgena bija vilinoša). Lukass arī filmā laiku pa laikam uzvelk kādu kāsīti – piemēram, lai mazinātu spriedzi pirms "Grammy" balvu ceremonijas, kur grupa nominēta trim balvām, bet nevienu tomēr nesaņem.

Filma ir pamācošs stāsts visiem tiem ambiciozajiem jaunajiem mūziķiem, kas sapņo par galvu reibinošu karjeru un grib izrauties no savas mazās zemītes, jo tā apskata arī blaknes – smagus zaudējumus un ilgstošu prombūtni no ģimenes. Lukasa karjeras augšupejas laikā sešdesmit viena gada vecumā mirst tēvs, kurš viņam bijis pats tuvākais cilvēks ilgus gadus. Šī ziņa mūziķi piemeklē brīdī, kad, dzerot un pīpējot zāli, kopā ar draugiem tiek svinēta dziesmas "Drunk in the Morning" nokļūšana hitu tabulu pirmajā vietā. Lukass arī pats kļūst par tēvu un, spriežot pēc filmā dokumentētā, neļaujas grūpiju valdzinājumam (kas rokzvaigznēm saskaņā ar mītiem it kā piederētos), bet ilgojas pēc savas mīļotās, kura gaida viņu mājās nedēļām un pat mēnešiem ilgi. Tāpēc kādas dziesmas necenzētās versijas nodziedāšana ierakstu kompānijas ballē šķiet kā tāda vēlme parādīt, ka neesi nemaz tāds paipuisītis un rokenrols iekšā tomēr mutuļo. Kādā epizodē Lukass skujoties smejas, ka viņam tas jādara tikai tāpēc, lai neizskatītos pēc pienapuikas ar astoņiem gariem matiem uz zoda.

Vēl kāds apliecinājums, ka ikvienai maizītei sava garoziņa (kā teiktu latvieši), ir koncerts milzīgajā Vemblija arēnā Londonā, ko grupai lūdz pabeigt ar Džastina Bībera dziesmas "Love Yourself" kaverversiju. Lukass saka – viņi būtu gatavi nospēlēt jebkādu svešu dziesmu, kas patiešām ir nozīmīga un izturējusi laika pārbaudi, bet ne šo 2015. gada gabalu... Koncertam beidzoties, redzams, ka publika ir ekstāzē, bet Lukass atstāj skatuvi bēdīgs un sagrauts, apgalvojot, ka sliktākas dienas viņa dzīvē vēl nav bijis. Kad filmas varonim iesaka sevi pasaudzēt, viņš atbild, ka pusotra tūkstoša fanu priekšā tas nemaz nav iespējams – tev vienmēr ir viņiem jāatdod gabaliņš no sevis, ko atpakaļ dabūsi jau citā veidā, kā atzinības apliecinājumus.

Pat tad, ja iepriekš par tādu Lukasu Greiemu nekas nav dzirdēts, šis stāsts ir labs piemērs, kā varētu notikt, bet tikpat labi arī ne. Šovbizness ir ne vien grūts darbs, bet arī laimes spēle, un ar to katram tajā iesaistītajam ir jāsadzīvo.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad foruma filmu programmas seansi notiek no 7. līdz 12. septembrim kinoteātrī "K.Suns" Rīgā un tiešsaistē "www.filmas.lv". Plašāk par programmu – Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma mājaslapā.