No 7. līdz 12. septembrim Nacionālā kino centra rīkotais 25. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs") skatītājiem piedāvās divas filmu programmas. Kinoteātrī "K Suns" Rīgā izrādīs sešu starptautiskos festivālos atzītu filmu izlasi, savukārt skatītājiem visā Latvijā portālā "www.filmas.lv" bez maksas būs pieejama īpaša foruma jubilejas filmu programma. Viena no filmām, kas iekļauta jubilejas programmā, ir režisores Irēnas Stecenko darbs "Rozes. Filma – kabarē" (Roses. Film-Cabaret, 2021), ukraiņu muzikāli teatrālās grupas "Dakh Daughters" portrets vēsturiski sarežģītajā Ukrainas Maidana revolūcijas laikā. Par filmu pēc noskatīšanās raksta grupas "Tautumeitas" dalībniece Ilona Dzērve.
Atgādinām, ka "Dakh Doughters" klātienē varēs redzēt etnomūzikas festivālā "Sviests", kas 28. augustā notiks Valmiermuižā.
"Freak cabaret" – nezinu, vai pasaulē tiešām pastāv šāds žanrs, bet tieši tā sevi izvēlējusies kategorizēt ukraiņu mūzikas un teātra grupa "Dakh Daughters", kas radusies Kijevā 2012. gadā. Grupas sastāvā ir septiņas spilgtas dalībnieces, "Dakh" ir teātra nosaukums, kura paspārnē tā darbojas, un tās mākslinieciskais vadītājs ir Vlads Troickis – minētā neatkarīgā teātra dibinātājs, kuru meitenes uztver kā garīgo tēvu.
Režisores Irēnas Stecenko "Rozes. Filma – kabarē" ir spēcīgs, saviļņojošs un iedvesmojošs dokumentāls vērojums par to, kā māksla, mūzika un personības spēks ietekmē apkārtējo pasauli ļoti sarežģītā politiskajā situācijā. Visas grupas "Dakh Daughters" dalībnieces ir drosmīgas, gudras, skaistas un trakas. Tā nav parasta mūzikas grupa, jo viņas pirmkārt ir spēcīgas aktrises – instrumentu spēle ir otršķirīga un kalpo vien kā pastiprinošs efekts emocionālajai dzejas skandēšanai un dziedāšanai. Dažkārt pat gadās, ka dzīvajos priekšnesumos meiteņu patiesās, uzmundrinošās runas starp dziesmām aizsniedz klausītāju sirdis līdz pašiem dziļumiem un izrādās svarīgākas par pašām dziesmām. Ukrainā viņas tiek sauktas par miera vēstnesēm, viņu misija ir runāt par sāpīgām un aktuālām tēmām modernās teātra mākslas valodā. Tieši viņas, tāpat kā grupa "DakhaBrakha", ar kuru tām ir kopīga ideja, dziļais saturs, izcelsme, mākslinieciskais vadītājs un pat viena dalībniece, Nina Garenecka, reprezentē pasaulei Ukrainas neapskaužamo realitāti un alkas pēc miera.
2013. gada ziemā tūkstošiem ukraiņu apvienojās protestos Maidana laukumā Kijevā, un šie protesti, kā zināms, prasīja daudzus upurus. Arī "Dakh Daughters" bija tur, un, manuprāt, aizkustinošākā epizode filmā ir tā, kurā viņas skaļrunī dzied liriskas mīlas dziesmas par kazakiem un dažās bargo sargu sejās jaušamas dziļas pārdomas.
Filmas nosaukums, iespējams, saistāms ar dziesmu "Rozy / Donbass", ar ko grupa kļuva slavena. Tā ir viņu revolucionārā gara esence. Dziesmā apvienojas Viljama Šekspīra sonets, ukraiņu tautasdziesma un zīmīgs citāts no regeja dziedātāja Šagija dziesmu pūra, tomēr galvenais vēstījums droši vien apslēpts skarbajā izsaucienā "Donbass!" – tas apzīmē Ukrainas reģionu, kurā kopš 2014. gada notiek karadarbība ar Krieviju. Pazīstot personīgi dažus cilvēkus no šī reģiona un zinot viņu skaudros stāstus un pārdzīvojumus, kas nebūt vēl nav beigušies, ļoti jūtu līdzi un ceru uz taisnīguma un humānisma uzvaru!
Tā kā es dziedu grupā "Tautumeitas", neliegšos – skatoties filmu, gan apzināti, gan neapzināti meklēju paralēles starp abām sieviešu apvienībām. Kas mums varētu būt kopīgs? Arī mēs sākotnēji bijām septiņas un nākam no dažādām Latvijas vietām. Arī mums koncertos ir svarīgs vizuālais tēls – grims un tērpi –, lai gan jāatzīst, ka mēs noteikti nepatērējam tik daudz laika un līdzekļu ekstravagantam grimam kā viņas. Arī mēs esam jaunas, skaistas un drosmīgas, tomēr mūsu darbības konteksts un līdz ar to arī funkcijas ļoti atšķiras – jā, mēs brīnišķīgi reprezentējam Latviju pasaulē ar mūsu tradicionālo kultūru un citām vērtībām, tomēr tas nekādi nav saistīts ar politiku un neskar dzīvības un nāves jautājumus. Tādējādi mēs ar savu rīcību tiešā veidā nevienu neglābjam un ne ar ko neriskējam, toties "Dakh Daughters" dara nozīmīgu un arī riska pilnu sociālo un psiholoģisko darbu. Tomēr es nešaubos – ja mēs būtu tādā situācijā kā viņas, arī mēs kā patiesas savas valsts patriotes rīkotos līdzīgi.
Taču līdz ar to apvienībai "Dakh Daughters" rodas arī problēma, kas rādīta arī filmā, bet mums iet secen. Tā ir sekojoša – skatītāji grupas šovos vairs neredz mākslu, tikai revolucionāro funkciju, un tas meitenēm un īpaši režisoram ļoti sāp, jo viņi taču pirmkārt ir mākslinieki un šajā garīgajā plāksnē ieliek no sevis ārkārtīgi daudz. Klausītāji grupu sauc par revolūcijas sirēnām, nevis par māksliniecēm, tāpēc rodas netaisnības izjūta. Un vēl viņas balansē uz trauslas robežas – spekulācijas ar revolūciju – un pašas to sauc par lamatām, kurās bail iekrist.
Bet dzīvē un sadzīvē gan atkal saskatīju daudz kopīga, un tas nav nekāds brīnums, jo visas esam radošas sievietes līdzīgā vecumā un pasaules redzējumā. Mūs vieno gan vērtības un prioritātes, gan rūpes un izaicinājumi. Mēs visas savā darbības jomā meklējam līdzsvaru starp sievišķību un dzimumu vienlīdzību, izklaidi un dziļu saturu, spēku un vājumu, smieklīgumu un nostalģiju utt. Viņas ir arī īstens paraugs kompromisu atrašanā. To mācāmies arī mēs. Tomēr gala vārds tur vienmēr pieder stingrajam Vladam, un tas atkal iezīmē atšķirību, jo "Tautumeitu" vidū, domājams, valda lielāka brīvība un suverenitāte, mums nav sajūtas, ka esam spiestas nest lielus upurus kolektīva vārdā.
Mums bijis tas gods iepazīties un sadarboties arī ar iepriekšminēto pasaulslaveno ukraiņu etnogrupu "DakhaBrakha". Tas notika pasaules mūzikas festivālā "Porta" 2018. gadā –sakompilējot mūsu mūzikas pazīstamākās tēmas, radījām kopā pāris skaņdarbu, ko atskaņojām koncertzālē "Gors". Interesanti, ka gandrīz visām mums jau krietni iepriekš šī grupa bija pasaules mūzikas etalons, turklāt daļēji un netieši bijām no viņiem ietekmējušies, piemēram, mūzikas valodas, instrumentārija, vizuālā tēla un izteiksmes ziņā. Un lielisks bonuss šai sadarbībai bija arī tas, ka viņi vienkārši bija brīnišķīgi cilvēki.
Vārdu sakot, šī filma rezonēja ar manām sajūtām un domām, ļoti iedvesmoja radošu mērķu īstenošanai. Un, galu galā, zīmīgi un asprātīgi man likās filmas sākuma kadri – uzminiet, kādu saukli meitenes, rokās sadevušās, skandē pirms iziešanas uz skatuves? "Mīlējies, kamēr esi jauns!"
Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad foruma filmu programmas seansi notiek no 7. līdz 12. septembrim kinoteātrī "K.Suns" Rīgā un tiešsaistē "www.filmas.lv". Plašāk par programmu – Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma mājaslapā.