Trīs gadu desmiti pārmaiņu gaidās. Pilsoniskā aktīviste Inese Vaivare par filmu 'Drosme'  (34)

Es nekad neesmu uzdrošinājusies viņus izprašņāt par notikumiem sīkumos. Ja sarunā tuvojamies personīgajai pieredzei, viņi parasti apklust un ieraujas sevī. Man ir sajūta, ka baltkrievi nespēj pieņemt pazemojumu no savas valsts. Kā filmā kliedz kāds vīrietis uz OMON rindu: "Jūs devāt zvērestu!"

Omoniešu acis bija tās, par kurām es pēc filmas domāju visvairāk, – izmisušas, apjukušas, arī bravūrīgas. Pagājušā gada augustā, gatavojot ziņas mūsu brīvprātīgajam tvitera kontam @free_belarus_lv, OMON bija bezemociju masa, kas, melni apbruņota, stumj prom cilvēkus, ierauj "autozakos" un nežēlīgi piekauj. Filmā ieraudzīju viņus skatiena attālumā – jaunus cilvēkus, kas solījuši sargāt valsti, bet – ne tās cilvēkus.

Daudzi no mums noteikti spriež – kāpēc baltkrievi protestos novelk kurpes, ja jāuzkāpj uz soliņa, nevis ķeras pie ieročiem? Kāpēc stāv ar plakātiem, nevis iet cīņā? Kur ir viņu līderi?

Baltkrievu protestos katrs ir līderis – autovadītājs, kas sagaida nezināmus ieslodzītos pie Okrestinas un aizved mājās, skolotāja, kas koordinē pārtikas piegādes... Spēks pastāvēt citam par citu ir stiprāks par vēlmi sist un šaut, apdraudot vājākos.

Pāvels, Deniss un Marina filmā ir tieši tādi paši cilvēki, kas nevar palikt malā kārtējā pārmaiņu vilnī. Kā ieradums izskatās nepieciešamo lietu pārskatīšana, pirms iziet ielās, – tualetes papīrs, mazliet naudas, telefons, kurā izdzēsta visa informācija, tāpēc svarīgākais numurs palīdzībai jāatceras no galvas. Šādi, tirāna spārdītas, izaugušas veselas paaudzes – aizturētas, piekautas, atkal gājušas ielās. Savā darbā un medijos kaut kā vairāk priekšplānā redzējām jaunus cilvēkus, bet filmā ir arī gados vecāki cilvēki – tēvi un mātes, kas neziņā gaida bērnus pie apcietinājuma vietām, veterāns, kurš jau noguris no šīs cīņas un grib vienkārši nodzīvot dzīvi. Nav neskarto, atšķiras tikai situācija un attieksme.

Ģimeņu tēma ir ļoti jūtīga – gan pārrautās dzīves, jo kāds ir apcietināts vai miris, gan dilemmas kā Marijai – vai bērnam labāk, ja ir viens no vecākiem un brīva valsts, vai labāk dzīvot citur?

Represīvais režīms to ļoti izmanto – ar aizbraucējiem manipulē caur viņu ģimenēm Baltkrievijā, palikušajiem draud atņemt bērnus. Sieviešu situācija ir ļoti sarežģīta un pat traģiska – mēdz notikt, ka var aizbēgt bērni, bet mamma vairs ne.

"Melnie saraksti", nepārtraukta dzīvošana bailēs, ka kāds no tuviniekiem nepārnāks, milzīgi naudas sodi un beztiesiskums – tās ir diktatora ikdienas metodes šodienas Baltkrievijā. Filmā ir atainots laiks, kad vēl drīkstēja iziet ielās ar baltu tamborētu cepurīti un sarkanu lentīti. Tagad par to aiztur un soda. Arī par bērna zīmējumu logā, par jebko. Ja nav, par ko sodīt, to izdomā. Simtiem organizāciju, tai skaitā labdarības apvienības, kuras palīdzēja ieslodzītajiem un viņu radiniekiem, ir likvidētas. Lielākās cilvēktiesību aizsardzības organizācijas "Viasna" vadītājs Aless Bialackis un viņa kolēģi ir apcietināti. Faktiski tiek iznīcināta jebkura savstarpējā palīdzība. Ir vairāk nekā 600 politiski ieslodzīto, skaits katru dienu aug.

Rodas sajūta, ka filmas veidotāji, tāpat kā mēs visi, cerējuši – kaut kad jau būs laimīgas beigas. Pēc mēneša, pēc diviem, nu, varbūt pēc trim. Pēc Jaunā gada, pavasarī, vasarā. Tad mēs skatītos filmu un apbrīnotu šo spēku. Diemžēl pārmaiņu joprojām nav, un arī filmas varoņiem ir realizējies tikai "plāns B" – došanās prom.

Esmu daudz domājusi par to, kāpēc. Kā saka, otra kurpēs neiekāpt, bet, manuprāt, atbilde ir pašā filmā – etīdē, kur trīs cilvēki mēģina kaut ko pateikt, bet nesanāk. Un tad parādās uzraksts "72 procentiem baltkrievu ir grūti definēt demokrātiju". Arī Marina filmā jautā – labi, ejam ielās, bet kas būs pēc tam? Gadu desmitiem dzīvojot pasaulē, kur valsts ir bieds un cilvēka rīcība nosodāma, pazūd prasmes darīt pašam, atbildēt par valsti un būt valstij. Paliek tikai nepārtrauktas pārmaiņu gaidas. Bet kādu pārmaiņu? Vai baltkrievi apzinās, ka valsts būvēšana nebūs viegla un ātra, būs daudz vilšanās līdzcilvēkos, melos un savtīgumā – pat tad, ja izdosies?

Pāvels, Deniss un Marina ir saistīti ar teātri, bet tur jau nekāda teātra nav – viņi spēlē dzīvi. Jau emigrējis, režisors rosina domāt, just, darīt, lai notiktu pārmaiņas. Varbūt tieši šādu režisoru, kas iedrošina citus, pietrūkst pagalmiņos, kur arvien pamanās pulcēties cilvēki?

Filma arī žēlo skatītājus. Tajā nav asiņainu seju, zilumiem klātu ķermeņu, izsistu zobu. Nav cilvēku ar dziļām psiholoģiskām traumām, kas pēc pārdzīvotā vairs nerunā ne ar vienu. To redzējām mēs, organizējot palīdzības sniegšanu, – valsts pazemotos.

Man filma pavēra citu, dziļāku skatu uz jau zināmajiem notikumiem. Varu tikai apbrīnot šīs tautas pacietību un iekšējo spēku. Un esmu pārliecināta, ka arī "plāns B" ir tikai ievainojums, jo to, kas ir viņiem iekšā, nesalauzt.

"Жыве Беларусь!"

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad foruma filmu programmas seansi notiek no 7. līdz 12. septembrim kinoteātrī "K.Suns" Rīgā un tiešsaistē "www.filmas.lv". Plašāk par programmu – Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma mājaslapā.