'Brīvas no zvaigžņu putekļiem'. Kino kuratore Sonora Broka par filmu 'Šarlote par Džeinu'

Londonā dzimušās modeles un dziedātājas Džeinas Birkinas lielās acis un meitenīgais augums ideāli iegūlās sešdesmito gadu izskaņas estētikā. Tā ir tā pati Džeina Birkina, kurai par godu "Hermès" radīja somu, kas joprojām atrodas kārotāko luksuspreču topā, viņa redzama arī Mikelandželo Antonioni filmā "Fotopalielinājums / Blow-Up" (1966). Tieši filmēšanas laukumā, Londonā, Birkina satika populāro franču dziesminieku Seržu Geinsbūru, un abu attiecībās dzima ne tikai erotiskais šansons "Je t'aime ... moi non plus", bet arī Šarlote Geinsbūra, mūslaiku Eiropas autorkino zvaigzne. Džeina Birkina un Šarlote Geinsbūra iemieso franču stila un dzīvesveida esenci, nevērīgu šiku un trauslu eleganci. Publikas dievināta, Džeina uzstājas ar koncertuzvedumiem Eiropā, Japānā, Ņujorkas Kārnegi zālē, un orķestris pieklust, kad viņa iznāk un pusčukstus sāk savu dziedājumu. Savukārt Šarloti nebiedē pat visizaicinošākās lomas un neciešamākie režisori, kā liecina viņas dalība Larsa fon Trīra filmās "Nimfomāne" (2013) un "Antikrists" (2009), Gaspāra Noē filmā "Lux Æterna" (2019).

Šarlotes Geinsbūras režisētā dokumentālā filma, tapusi laikposmā no 2018. līdz 2020. gadam, ir tik tālu no slavas kruzuļiem un prožektoru stariem, cik vien iespējams. Abas pieredzējušās skatuves personības "nespēlē uz kameru", bet risina tieši viņām šobrīd svarīgas tēmas. Šarlote mātei saka: "Šīs filmas iecere ir uzlūkot tevi tā, kā nekad agrāk neesmu uzdrīkstējusies."

Šarlote par Džeinu ir rotaļīga filmiskajos paņēmienos – brīžiem Geinsbūra filmē ar Bolex kameru, un tās kadri, kas atgādina mājas video attēlu, sasaucas ar ģimenes kinohronikām, kas tiek iemontētas filmā, pat projicētas uz ekrāna, kad tā priekšā sarunājoties sēž Džeina un Šarlote. Režijas ideja šai filmā ir plūstoša – noteicošā bijusi nevis forma vai struktūra, bet Geinsbūras vēlme nofiksēt kadrā savu māti, tās emocionālo pasauli un attieksmi pret dzīvi.

"Filma veidojas procesā, iepriekš netiek rakstīts scenārijs," saka meita režisore, un māte filmas varone viņai piekrīt: "Tev jānotver mirklis". Pieklusinātos, gaišos toņos burbuļojošās sarunas nekad neaizplūst liekā dekoratīvismā – tās ir tik atklātas un intīmas, it kā arī skatītājs vēsas dienas palsajā gaismā atrastos ar abām sievietēm plašajā, balti klātajā gultā, kur tiek filmēta viena no epizodēm. Viņas nesatrauc kamera, viņas vēlas sarunāties – par bērnību, izaugšanu, par pieskārienu nozīmi šajā procesā, par biklumu, ko tie raisa. Tā nav iestudēta dīvu performance, tā ir klātbūtne, līdzās esamība, kurā divas vistuvākās sievietes pasaulē, māte un meita, pārvar iepriekš neskartu teritoriju, dalās savās bailēs, savos sāpīgākajos mirkļos, un tie, skaļi izteikti, it kā uz brīdi zaudē smagumu, izplēnot slīpajos saules staros.

Džeinai vējainā liedagā pastaigājoties, aizkadrā dzirdam Šarlotes monologu, kas atklāj viņas dziļāko vēlmi radīt šo kinematogrāfisko, mīlestības caurstrāvoto mātes portretu: "Kādēļ mēs mācāmies dzīvot bez mātes? Tas šķiet kā dzīves mērķis, atbrīvoties par jelkādu cenu. Es nevēlos sevi atbrīvot". Filma "Šarlote par Džeinu" ir šīs ģimenes sievišķās dimensijas pētījums – te neredz nevienu vīrieti, bijušie un esošie vīri un mīļotie pavīd vien dialogos vai kinokronikās, fotoattēlos. Tas atgādina vācu režisores Janas Ji Vonderas dokumentālo dzimtas ciltskoku filmā "Mūžīgi Valhenzē / Walchensee Forever" (2020), kur caur divu meitu, mātes un vecāsmātes dzīves līnijām tika izstāstīta visa 20. gadsimta vēsture, lūkojoties pa virtuves logu no kādas iebraucamās sētas Bavārijā. Līdzība ir vēl izteiktāka tādēļ, ka "Šarlote par Džeinu" ir teju pilnībā atbrīvota no zvaigžņu putekļiem – šī nebūs filma tiem, kuri alkst iepazīt savus ekrāna elkus caur dzeltenās preses prizmu. Arī vienīgā epizode, kurā abas Birkinu – Geinsbūru dzimtas sievietes viesojas gadu desmitiem neskartajā Serža Geinsbūra studijā, atstāj privātuma šķidrautu neskartu.

Filmā piedalās arī Šarlotes bērni un Džeinas suņi, ar savu dzirkstījošo jaunības enerģiju neļaujot filmas tonalitātei kļūt pārlieku apcerīgai. Džeina gatavo, priekšautu apsējusi, piedurknes uzrotījusi, un tad, iesaucoties "Tiešām, īstā gaisma sāk zust!", steidzas ārā, dārzā, lai Šarlote uzņemtu fotosēriju ar savas mātes un meitas siluetu portretiem uz dārzā izkārta audekla. Ēnas uz gaišā fona vēl vairāk atgādina, ka top atmiņu stāsts, kas paliks skatītājiem kā filigrāna, maza portreja – sievietes balsī tā vēstīs par Eiropas kultūras romantiskākajiem un huligāniskajiem gadu desmitiem, bet ģimenei un vispirms Šarlotei (šoreiz meitai, nevis aktuālā Eiropas kino nu jau leģendai) tā būs audiovizuāla atmiņu lādīte, pilna ar sajūtām, pieskārieniem, kopīgām pastaigām, kopīgu runāšanos un kopīgiem klusuma mirkļiem.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad foruma filmu programmas seansi notiek no 7. līdz 12. septembrim kinoteātrī "K.Suns" Rīgā un tiešsaistē www.filmas.lv. Plašāk par programmu – Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma mājaslapā