Nozagtie brīvības mirkļi. Arābu valodas lektore Ingrīda Kleinhofa par filmu 'Pretējā krastā'

Šo filmu skatoties, it kā atgriezos pagātnē, kad dzīvoju līdzīgā vidē – pavadīju tur pusi sava mūža. Atceros tās pašas sagrautās, šķembu izrobotās mājas, starp kurām noris it kā ikdienišķa dzīve. Kara un teroraktu draudus pie rīta kafijas. Dažādu partiju un militāro organizāciju kontrolētos apgabalus, kuros dzīve krasi atšķiras saskaņā ar katras šādas organizācijas politiku un reliģisko piederību. Tas viss bija ierasts, pašsaprotams, kā gaiss un ūdens. Pastāvīgais apdraudējums pat vairs neradīja stresu – vai tad mums bail no avārijas, kad automašīnā dodamies uz veikalu? Par to vairs nedomā. Tādēļ laikam ar nezinātāja acīm filmu noskatīties vairs nespēšu. Man tā bija kā atgriešanās dzimtajā pilsētā pēc ilgiem gadiem svešatnē. Izkārtnes, mēbeļu stils, veikaliņi, dabas skati, pat putekļi. Atmiņas, atmiņas.

Noteikti ieteiktu šo filmu noskatīties, taču tas jādara, iepriekš saprotot, ko tur meklēt. Domāju, ka uzmanība jāpievērš galvenokārt nepateiktajam, pašsaprotamajam – tam fonam, uz kura kontrastējot attīstās filmas notikumi. Savukārt sižets dziļi jāpārdomā, salīdzinot to, ko parasti saskata vai vēlas saskatīt rietumnieki, un to, kas faktiski notiek filmā attēlotajā vidē. Gan musulmaņiem, gan nemusulmaņiem šī filma varētu būt vērtīga, jo tā demonstrē, kā reliģiskā un politiskā radikalizācija kropļo cilvēku psihi, izraisot reakcijas un pretreakcijas, ne vienmēr adekvātas; kā civilais karš, vardarbība un ekstrēmisms grauj arī musulmaņu sabiedrību un ģimeni. Kur novilkt robežu starp ticību un fanātismu?

Acīmredzams, ka Manbidžas pilsēta, kura atrodas Sīrijas ziemeļaustrumos, ir bijušais karalauks: Sīrijas pilsoņu kara laikā to pārvaldīja "Islāma valsts", pēc sīvām kaujām kontroli pār apgabalu pārņēma kurdu spēki, kas nodibināja kurdu autonomiju, sauktu arī par Rodžavu. Tas uzskatāms par vienu no kurdu mēģinājumiem nodibināt neatkarīgu, nacionālu valsti, ievērojot demokrātijas un vienlīdzības principus, cienot cilvēktiesības, tai skaitā sieviešu tiesības.

Varētu domāt, ka eiropiešu skatītājam pievilcīgākais – tas, kas uzreiz pievērš uzmanību, – ir kurdu meiteņu stāsts. Meitenes militārā apģērbā, ar ieročiem, kļuvušas par policistēm, kaut gan uzaugušas konservatīvās musulmaņu ģimenēs. Apkārt "Islāma valsts" bijušie un esošie atbalstītāji, sievietes nikābos. It kā "eksotiski". It kā parāda sievietes atbrīvošanos no patriarhāta važām, ko, protams, uzreiz atpazīst un pozitīvi novērtē Rietumu sabiedrībā izaugušie. Taču vai patiešām tas, ko redzam, ir sievietes atbrīvošanās? Vai šīs meitenes kļūst brīvas? Vai viņām vispār ir iespēja kļūt "brīvām" tā, kā mēs, eiropieši, to saprotam? Vai arī viņas spēj baudīt tikai ļoti īsus iluzoras brīvības mirkļus "starp vilku un lāci", kā tajā sakāmvārdā – "No vilka bēg, uz lāci krīt"?

Es teiktu – patiesībā šī filma attēlo "apziņas deformāciju" radikalizācijas iespaidā, dzīvi ar propagandu piesātinātā vidē, dzīvi ar minimālu izvēles brīvību. Tādā vidē individuālas brīvības un neatkarības vispār nevar būt, jo cilvēks pirmkārt ir kādas lielākas organizācijas, partijas un/vai ģimenes daļiņa. Ģimenes loceklis, partijas biedrs, kaujinieks, reliģiskas kopienas loceklis. Vienīgais veids, kā izbēgt no ierobežojumiem, ko uzliek kāda kopiena (un/vai ģimene), ir pievienoties kādai citai un lūgt tai patvērumu, aizsardzību, samaksājot par to – atkal – ar savu brīvību. Un atkal pakļaujoties. Pārspīlēti tiecoties uz pilnīgu pretstatu iepriekšējam stāvoklim.

Patiesībā filma ir ļoti ietilpīga. Tā ir kā lodziņš uz Sīrijas–Irākas kurdu apgabalu dzīvi, un jāatceras, ka tieši no turienes nāk liela daļa patvēruma meklētāju. Tātad šī filma palīdzēs mums viņus saprast. Jāvēro detaļas. Varbūt tā jāskatās vairākas reizes, katru reizi sevi iztēlē ievietojot kadrā – "es" sagrautā pilsētā, "es" policijas akadēmijā, "es" upē. Daudzas lietas, kam eiropietis nepievērš uzmanību, patiesībā ir tās svarīgākās. Piemēram, meitenes, kas apģērbtas peldas upē. Kas tur liels, vai ne? Bet tā ir viņu jauniegūtās brīvības izpausme. "Islamā valsts" okupācijas ultrakonservatīvajā gaisotnē viņas to nedrīkstētu pat apģērbtas. Kauns, jo tērps pielīp ķermenim. Kauns, jo viņas guļ uz ūdens, un tā ir nepiedienīga poza. Kauns. Viņas nedrīkstētu arī skriet un gulties uz zemes, jo sievietei tas nepieklājas. Redziet, ja sieviete skrien, viņai miesa kratās, un tas pievērš vīriešu uzmanību, tādēļ nedrīkst. Sieviete drīkst staigāt kā koka figūra maisā, tā palēnām, un uzmanīgi apsēsties. Viņas nedrīkstētu dzīvot vienas, staigāt vienas – jo radikālie islāmisti (jāsaprot atšķirība starp musulmani, islāmistu un radikālo islāmistu kaujinieku!) parasti domā, ka sievietei, ja viņa netiek "pieskatīta", ir tikai izvirtība prātā un jebkurš vīrietis viņu var ietekmēt – pamāt, un viņas paklausīs. Jo – tā viņi domā – sieviete ir vāja un emocionāla, viņa instinktīvi pakļaujas jebkuram vīrietim. Tādēļ viņa ir jāsargā, kaut vai ar varu. Un tāpēc šāda meitene, kas aizbēgusi no ģimenes, savus radus ir apkaunojusi. Jo viņa noteikti, noteikti ir (vai varētu būt) izlaidīga, jo viņa neklausa tēvu, nepakļaujas bez ierunām, viņa ir dumpīga. Tas, ka viņa atklāj savus matus un ķermeņa aprises (pat tik nedaudz, cik militārais tērps ļauj), ultrakonservatīvā sabiedrībā ir līdzvērtīgi staigāšanai pa pilsētas centru kailai un uzmācoties vīriešiem. Jo viņa taču ļauj sevi redzēt, tātad atļauj iekārot, tātad ir atļāvusi visu.

Nekārtība meiteņu noīrētajā dzīvoklī arī varētu būt neatkarības izbaudīšana. Samest drēbes skapī, kā pagadās, nebaidoties no mātes brāziena. Pašām cept kartupeļus – tikai sev, tikai savā virtuvē. Tā ir unikāla, neparasta pieredze meitenēm, kas visu mūžu dzīvojušas lielā ģimenē tēva un mātes pilnīgā kontrolē, bez savas teritorijas, bez iespējām savu kaktiņu sakārtot, kā gribas. Nu, varbūt kāda atvilktne tikai sev, bet to arī kontrolē māte, jo "kārtīgai meitenei" nav, ko slēpt. Rītam sākoties, viņas pielēca kājās, sakārtoja savu gultas vietu un sāka rosīties. Apkārt brāļi un māsas. Jebkurā brīdī var ienākt ciemiņi. Ne savas istabas, ne brīža sev, ne brīža vienatnē. Pat ja izietu dārzā uz brīdi, visticamāk, uzreiz tiktu sauktas atpakaļ. Jo nav ko stāvēt tur, kur blakus ir ceļš un viņas kāds var redzēt; vai tad viņas grib uz puišiem noskatīties, uz motociklistiem garāmbraucējiem? Un atskan sauciens: "Tūlīt pat nāc istabā! Vai nav kauna!"

Tas, kas mums liekas pašsaprotams, viņām bija liegts. Bet kādu tad brīvību šīs meitenes ieguva, aizbēgot uz policijas akadēmiju? Brīvību dzīvot kazarmā, tikt ideoloģiski apstrādātām, teikt ideoloģiski pareizas runas sapulcēs; brīvību baidīties no radinieku noteikti plānotās šo meiteņu "glābšanas", lielo kaunu mēģinot dzēst ar laulību, ieslēgšanu istabā vai pat ļaunāk. Var gadīties, ka Eiropas skatītāji brīnīsies par dīvainajām lekcijām, ko topošās policistes klausās. Par to, ka vīrieši ir sliktāki par dzīvniekiem, tiem prātā tikai sekss, bet sievietēm jebkura dzimumtieksme vai interese par vīriešiem, pat laulību, ir ļoti bīstama. Es to saprotu kā pretreakciju. Dzīvojot pārāk patriarhālā sabiedrībā, sievietei nedrīkst būt ne teikšana, ne kādas vēlmes, viņas ķermenis ir kāda cita (vīrieša! – tēva, vīra, brāļa) īpašums, un tā rodas naids pret visiem apspiedējiem, kas šajā situācijā ir vīrieši. Cīņas ierocis būtu kontrole pār sevi, savu dzīvi, savu ķermeni, un policistes darbs sniedz vēl vairāk – it kā vīrieša lomas pārņemšanu, milzīgu gandarījumu par iespēju apcietināt un sodīt vardarbīgus vīrus un tēvus. Un šaujamierocis – nu, te varbūt psihoanalītiķiem būtu kāds vārds sakāms par tā tēlu sievietes atbrīvošanā. Viņa beidzot kļūst vīrietim līdzvērtīga.

Bet maksa par to ir dzīve pastāvīgā apdraudējumā, kā staigājošam visu ložu mērķim. Ģimene viņas gaida mājās, lai sodītu un/vai izprecinātu. Gaida kā grēku nožēlnieces, lai tās nolūgtos un pakļautos tēva varai. Savukārt kā policistēm viņām draud izrēķināšanās jebkurā brīdī – ne tikai likumpārkāpēji varētu pretoties, viņas var arī nogalināt islāmisti – par sievietei nepiedienīgu uzvedību, par piesliešanos nereliģiskai, nacionālai partijai, tātad – arī kā atkritējas, īstenās ticības noliedzējas. Lode viņas var sasniegt katru brīdi. Vai kas ļaunāks. Viņas to saprot.

Rodas jautājums: kas tā par sabiedrību, kurā ir tikai divi iespējamie vīriešu un sieviešu attiecību modeļi – un abi ekstrēmi? Viens modelis ir patriarhāls – vīrietis pavēl un sieviete pakļaujas –, bet otrs ir slēgta sieviešu kopiena, kura cenšas no vīriešiem turēties tālāk un uzsvērt savu neatkarību, savu spēku.

Acīmredzams, ka daudzi cilvēki, kas šajā rajonā dzīvoja, pieņēma "Islāma valsts" ideoloģiju; daudzi, kā izskatās, to izdarīja viegli un dabiski. Tātad gaisotne jau agrāk bija ultrakonservatīva, pārmērīgi patriarhāla, tamdēļ daudzi radikalizāciju, vēl pārspīlētāku diktatūru uztvēra kā normālu lietu. "Šeit katrā namā bija 3–4 "Islāma valsts" kaujinieki, bet mēs ne, mūsu ģimene ne." Nekur neredzam pozitīvus ģimenes, vīriešu un sieviešu attiecību piemērus – tikai vardarbība vai kompromisi. Sievietei tiek bez sirdsapziņas pārmetumiem atņemts bērns, liekot "uzkrāsoties un atkal apprecēties". Sievieti vienā mierā piekauj vīrs. Meitu, neko pat nejautājot, ar varu izprecina tēvs un vēl prāto, ka nepaklausīga meita nogalināma. Māte, kas izskatās jau gados, apdrupušiem zobiem, toties ar mazu bērnu, nespēj neko ietekmēt, tādēļ (šķietami?) samierinājusies gatavo pusdienas. Vecākā māsa nespēj izglābt jaunākās no tēva patvaļas. Daudzās meitas mācās un piekopj mājas soli cieši kopā pārāk mazā miteklī; vecākās rūpējas par jaunākajām. Daudzi, tik daudzi cilvēki pārapdzīvotā mājā, nekur neizejot, nekā daudz nedarot. Mājas solis, skola. Labi, ka vismaz skola. Izņemot to, nav vairs nekā. Viss. Nekādu perspektīvu. Pagaidu mājvieta. Apkārt drupas.

Pēc filmas noskatīšanās es ilgi pārdomāju, ko tajā saredz eiropietis. Vai saredz šīs detaļas? Mums šeit ierasto, neievēroto, kā gaiss un ūdens – vienmēr pieejamo? Varbūt filma patiešām ir pārspīlēta, jo noteikti kaut kur, pat Manbidžā, pat "Islāma valsts" kontrolē, ir arī gaišais, labais, mīļais. Ir taču arī nevardarbīgi, mīloši tēvi un brāļi, arī tur. Un – katram mākonim sudraba maliņa. Taču tas, ko filmā var redzēt, ir – īsi, tik īsi nāvei nozagti brīvības mirkļi. Viena dziesma. Pusstunda, upē plunčājoties ar draudzenēm. Tik nevainīgi prieki, par ko meitene tiek pasludināta par palaistuvi, par ko jāzaudē reputācija, par ko jāmaksā visu mūžu.

Tas liek mums novērtēt mūsu dzīvi – cik daudz mēs drīkstam. Un priecāties par to. Varbūt tad šķendēsimies par sīkumiem retāk? Varbūt izbaudīsim peldi jūrā, studijas, darbu, brīvību personīgās dzīves veidošanā? Varbūt.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad foruma filmu programmas seansi notiek no 7. līdz 12. septembrim kinoteātrī "K.Suns" Rīgā un tiešsaistē "www.filmas.lv". Plašāk par programmu – Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma mājaslapā.