Nozagtie brīvības mirkļi. Arābu valodas lektore Ingrīda Kleinhofa par filmu 'Pretējā krastā'

Šo filmu skatoties, it kā atgriezos pagātnē, kad dzīvoju līdzīgā vidē – pavadīju tur pusi sava mūža. Atceros tās pašas sagrautās, šķembu izrobotās mājas, starp kurām noris it kā ikdienišķa dzīve. Kara un teroraktu draudus pie rīta kafijas. Dažādu partiju un militāro organizāciju kontrolētos apgabalus, kuros dzīve krasi atšķiras saskaņā ar katras šādas organizācijas politiku un reliģisko piederību. Tas viss bija ierasts, pašsaprotams, kā gaiss un ūdens. Pastāvīgais apdraudējums pat vairs neradīja stresu – vai tad mums bail no avārijas, kad automašīnā dodamies uz veikalu? Par to vairs nedomā. Tādēļ laikam ar nezinātāja acīm filmu noskatīties vairs nespēšu. Man tā bija kā atgriešanās dzimtajā pilsētā pēc ilgiem gadiem svešatnē. Izkārtnes, mēbeļu stils, veikaliņi, dabas skati, pat putekļi. Atmiņas, atmiņas.

Noteikti ieteiktu šo filmu noskatīties, taču tas jādara, iepriekš saprotot, ko tur meklēt. Domāju, ka uzmanība jāpievērš galvenokārt nepateiktajam, pašsaprotamajam – tam fonam, uz kura kontrastējot attīstās filmas notikumi. Savukārt sižets dziļi jāpārdomā, salīdzinot to, ko parasti saskata vai vēlas saskatīt rietumnieki, un to, kas faktiski notiek filmā attēlotajā vidē. Gan musulmaņiem, gan nemusulmaņiem šī filma varētu būt vērtīga, jo tā demonstrē, kā reliģiskā un politiskā radikalizācija kropļo cilvēku psihi, izraisot reakcijas un pretreakcijas, ne vienmēr adekvātas; kā civilais karš, vardarbība un ekstrēmisms grauj arī musulmaņu sabiedrību un ģimeni. Kur novilkt robežu starp ticību un fanātismu?