Visa sabiedrība ir tīklā. Psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs par filmu 'Tīklā'  (3)

Šķiet, bērnu psihoterapeita kabinetā nav bijis tādas ģimenes, kas nepaustu bažas par jaunieša paradumiem, lietojot internetu, videospēles vai mobilo telefonu. Lai arī kādas grūtības būtu atvedušas līdz speciālistam – problēmas mācībās, depresija, apreibinošu vielu lietošana, ēšanas traucējumi, identitātes neskaidrības –, it visur tam līdzās viena no sūdzībām būs arī par ierīcēm un digitālajām izklaidēm. Parasti vecākus neapmierina ilgais laiks, kuru bērns pavada ekrānā, bet tikpat bieži ir satraukumi arī par saturu. Ģimenes raizējas, kā bērna prātu ietekmē internetā atrodamā informācija, kur vienlīdz brīvi un viegli pieejama gan Vikipēdija, gan pornogrāfija, un kā to var apdraudēt digitālajā izplatījumā sastopamie cilvēki, tostarp pieaugušie, ar kuriem bērns var brīvi nonākt kontaktā jebkurā sociālo tīklu platformā. Čehu dokumentālā filma "Tīklā" vēlas parādīt, kāpēc visas šīs vecāku bažas ir vairāk nekā pamatotas. Īpaši, ja jūsu ģimenē ir meita. Īpaši, ja viņa ir maza.

Trīs jaunietes – pilngadīgas aktrises, bet atlasītas pēc vizuālas bērnišķības principa, lai spētu uzdoties par divpadsmitgadīgām meitenēm. Trīs filmu angārā izbūvētas bērnistabas. Katrā no tām pa datoram. Apkārt daudz kameru. Un vesela komanda cilvēku, kas gatavi desmit dienas no vietas kopā ar jaunajām aktrisēm uzturēt viltus profilus sociālo tīklu kontos, lai fiksētu visu, ar ko internetā sastopas mazgadīgas meitenes. Kā parāda filma, nekas labs tas nav. Pārsvarā tie ir pieauguši vīrieši, perversas sarunas, manipulatīvi mēģinājumi likt meitenei izģērbties, masturbēt kameras priekšā, satikties dzīvē seksuālam kontaktam vai šantāža, lai izspiestu naudu par uzņemtajiem kailfoto. Un vēl arī daudz kailu dzimumlocekļu. Ļoti daudz. Desmit filmēšanas dienās šie trīs izveidotie meiteņu profili saņēma ziņas no 2458 vīriešiem.

Ja es būtu meitas tētis, pēc šīs filmas noskatīšanās noteikti nespētu gulēt vēl ilgas dienas un nedēļas. Un tad es iznestu no meitas istabas jebkuru ierīci, ar kuru var piekļūt sociālajiem tīkliem, un izrautu no sienas katru interneta kabeli. Nešaubos, ka līdzīgi rīkosies daudzi tēti un mammas.

Kā speciālists es šo stratēģiju (varbūt gan ne tik dramatisku) tikai atbalstītu. Patiesībā arī mentālās veselības pētījumi rāda, ka ierīcēm bērnu guļamistabās nav īsti vietas. Bērniem līdz 14 vai pat 16 gadu vecumam ir vēlams pirms došanās gulēt atstāt savu mobilo telefonu pie vecākiem vai kādā citā drošā vietā, un datoram ir labāk atrasties dzīvojamā, nevis bērna istabā. Tas pavisam noteikti nav tikai interneta apdraudējumu dēļ, šāda taktika palīdzēs vēlāk izvairīties no miega problēmām, nekontrolētas ierīču lietošanas, nespējas koncentrēties mācībām, dažādiem garastāvokļa un uzvedības traucējumiem. Un, protams, arī mazinās riskus nonākt nevēlamos kontaktos ar svešiniekiem. Filmas gaitā visas iepazīšanās ar virtuālajiem nekrietneļiem notiek laikā, kamēr meitenes atrodas vienas savā istabā ar nekontrolētu piekļuvi datoram, internetam un tīkla kamerai.

Filma ir ļoti atklāta un detalizēta, čati un sarakstes līdz riebumam perversas, vīriešu sejas aizmiglotas, tāpat kā viņu resnie vēderi un locekļi, bet viss ir skaidri, pārāk skaidri izšķirams. Liekas, filma tīšām veidota tā, lai nevarētu neradīt gluži fizioloģisku reakciju. Ja tas nepieciešams, lai mudinātu vecākus vēlreiz nopietni pārdomāt savu bērnu interneta lietošanas paradumus, tad tas noteikti ir tā vērts. Taču reizēm, šķiet, detalizētās perversijas neļauj uztvert neko citu kā vien stāstu par apdraudētiem bērniem un izvirtušiem lūriķiem vai pedofiliem. Tomēr šis stāsts ir ne tikai par bērniem, bet arī par vīriešiem, kuri viņus apdraud. Mēs esam izveidojuši sabiedrību, kurā katra pirmspubertātes vecuma meitene dažu minūšu laikā var nonākt kailu pieaugušu vīriešu sabiedrībā, kas stenot un vaidot apmierina savas tieksmes meitenes acu priekšā, neko neslēpjot un vēl mudinot iesaistīties. Taču vienlaikus mēs esam arī sabiedrība, kurā liels daudzums vīriešu (turklāt aizvien jaunāku vīriešu) ir pieņēmuši šāda veida seksualitātes un intimitātes izpausmes par savā ziņā "normālu" un ierastu dzīvesveidu. Un šī tendence pilnīgi noteikti nav norakstāma vienkārši uz "interneta pedofiliem". Kā labi redzams filmā, meitenes sastopas ne tikai ar dažiem atsevišķiem varmākām, viņu profili saņem straumēm "pieprasījumu" no visdažādākajiem interesentiem – veciem, vidēja vecuma un jauniem. Šķiet, starp viņiem ir gan padzīvojuši vīri, gan vidusskolas pusaudži. Tajā visā noteikti ir arī kaut kas par moderno sabiedrību kopumā un par vīriešiem tajā.

Kā filmas gaitā norāda viena no ekspertēm, pedofili veido absolūto mazākumu, varbūt 3–5% no visiem varmākām. Biežāk tie ir vīrieši, kuri izvēlas uzsākt šādas attiecības ar bērniem un pusaudžiem vienkārši tāpēc, ka bērni ir vieglāk pieejami. Viņi ir garlaicības mākti, vieni, vieglāk manipulējami, viņi aizvien biežāk ir emocionāli nepiepildīti un ilgojas pēc vecāku uzmanības. Tā ir labi zināma aksioma, ka par upuri daudz lielāka iespēja kļūt bērnam, kura vecāki ir pārāk aizņemti vai pārāk nevērīgi pret viņa vajadzībām. Tāpat kā reālajā dzīvē, seksuālos noziegumus pret bērniem bieži veicina nevis neatturamas pedofiliskas tieksmes, bet bērnu vēlēšanās kādam pieķerties. Internets tikai ir padarījis visu visiem daudz pieejamāku.

Bet kādēļ tik liela daļa vīriešu dara ko tādu? Vai tas varētu kādā veidā būt saistīts ar mūsdienu sabiedrības pārmaiņām? Varbūt šādu vīriešu skaits turpinās pieaugt, ņemot vērā, ka starp šodienas jauniešiem samazinās fiziskās intimitātes un seksuālo kontaktu skaits, aizvien biežāk seksuālās tieksmes apmierinot virtuālās attiecībās? Varbūt šīs tendences ietekmē interneta pornogrāfija, ar kuru mūsdienu bērni nonāk ļoti agrā saskarsmē – 90% bērnu vecumā no 8 līdz 16 gadiem ir redzējuši interneta pornogrāfiju, un liela daļa no viņiem, īpaši zēni, to turpina izmantot regulāri.

Varbūt tendence meklēt vieglākos un ātrākos apmierinājuma veidus ir kādā veidā saistīta ar to, ka modernā brīvā tirgus sabiedrība pilnīgi visas cilvēka dziņas mēģina apmierināt pēc iespējas ātrāk, lētāk, vairāk, virspusīgāk (un, "pateicoties" Covid-19, arī attālinātāk...) – sākot no izglītības, darba un ēdināšanas un beidzot ar draudzību un seksualitāti. Šie ir jautājumi, uz kuriem filma īstu atbildi nesniegs.

Liekas, filmas vājā vieta ir tās došanās pa paredzamo ceļu, vairāk cenšoties šokēt skatītāju un izraisīt emocionālas reakcijas, nekā mēģināt izskaidrot tur redzamo vai nopietni domāt par risinājumiem. Filmas noslēgums ir veidots kā čehu versija ASV populārajam TV seriālam "Noķert varmāku" (To Catch a Predator, 2004), kurā žurnālisti un operatori izvilina pieaugušo "interneta vīrieti" uz tikšanos un tad publiski konfrontē, kaunina un dažādi pauž nicinājumu un dusmas, kuras mēs visi pret šādiem vīriešiem izjūtam. Šāds žanrs nav nekas jauns arī Latvijā, līdzīgu žurnālistisku "operāciju" Gunta Bojāra vadībā veica laikraksta "Diena" žurnālisti 2006. gadā, un par to tika piešķirts apbalvojums "Preses nagla". Arī es tolaik piedalījos šī materiāla tapšanā, un ne tikai formāts, bet arī emocijas šķiet nemainīgas un līdzīgas. Atšķirība ir tā, ka toreiz, sociālo tīklu pirmsākumos, mēs virtuālajā profilā saņēmām dažus desmitus vēstuļu, un tikai viens sūtītājs bija gatavs reāli tikties ar mazgadīgo meiteni pēc aptuveni mēnesi ilgas sarakstes. Čehu komanda dažās dienās saņēma tūkstošiem ziņu, un satikties gatavo vīriešu skaitu, šķiet, ierobežoja tikai filmēšanai atvēlētais laiks.

Tas viss notiek, neraugoties uz to, ka pa šo laiku attīstījušies ne tikai sociālie tīkli, bet arī barga likumdošana, sabiedrības informētība un dažādas interneta kontroles iespējas. Ir diezgan skaidrs, ka nekādas reklāmas kampaņas vai vēl stingrāki ierobežojumi te īpaši nepalīdz un situāciju nemaina. Problēma, kā redzams, nav dažos "sliktos" vīriešos un pāris neaizsargātos bērnos, bet aizvien dziļāk pašā sabiedrības struktūrā. Viegli un agri pieejama pornogrāfija un perversijas, ātri un viegli dažādāko dziņu apmierinājumi caurauž bērnību, līdz ar to aizvien vairāk formē arī pieaugušo dzīves struktūras un izvēles. Ko ar to darīt – pagaidām atbildes nav.

Toties var darīt kādu mazu lietu – mēs nezinām, ko darīt ar visu moderno sabiedrību, bet diezgan labi zinām, kā pasargāt katru atsevišķo bērnu. Galu galā pats svarīgākais ir pārliecināties, lai tieši jūsu bērns nekļūst par upuri. Un tas visbiežāk nav nemaz tik grūti:

Uzturiet ar viņu tuvas, siltas attiecības, veltiet savu laiku un uzmanību – lai viņam to nevajadzētu meklēt pie citiem.

Nosakiet skaidras robežas un negaidiet, ka bērns pats zinās, kā uzvesties. Gan dzīvē, gan internetā vēlamā uzvedība ir jāmāca, tāpat kā jebkura cita dzīves prasme.

Atgādiniet, ka bērns var pie jums vērsties ar jebkuru problēmu un jūs palīdzēsiet to atrisināt. Liela daļa risku, kā filmā to var redzēt, ir tādēļ, ka bērni baidās atklāti runāt ar saviem vecākiem.

Un neļaujiet bērniem pirmspubertātes un agrā pusaudža vecumā turēt ierīces savā guļamistabā. Īpaši, ja jums ir meitas. Īpaši, ja viņas vēl ir mazas. Un, ja jums tādas ir, gatavojaties bezmiega naktīm, apsverot skatīties šo filmu.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad foruma filmu programmas seansi notiek no 7. līdz 12. septembrim kinoteātrī "K.Suns" Rīgā un tiešsaistē "www.filmas.lv". Plašāk par programmu – Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma mājaslapā.