Ietekmīgi un slaveni. Iepazīsti filmas 'Emīlija. Latvijas preses karaliene' galvenos tēlus!  (3)

Atgādinām, ka “Emīlija. Latvijas preses karaliene” ir daudzsēriju filma, kas pirmo reizi Latvijas kino vēsturē vairākos seansos tiks izrādīta kinoteātros. Tās sešās spēlfilmu un vienā dokumentālajā sērijā tiek atainots laika periods no Emīlijas Benjamiņas izdotā žurnāla “Atpūta” pirmsākumiem līdz viņas bojāejai Sibīrijā, katrā no sērijām atspoguļojot kādu nozīmīgu viņas dzīves fragmentu – ģimenes dzīvi, uzņēmējdarbību, sociālā statusa nostiprināšanu, ietekmi uz politiskajām un kultūras norisēm 20. un 30. gados, sievietes sapņus un problēmas, darbinieku nodevību – un atklājot personībass daudzpusīgās šķautnes. Pēc pirmizrādes filma no 23. septembra būs pieejama skatītājiem izklaides plaformā Tet+, bet jau no 1. oktobra – kinoteātros visā Latvijā. 2022. gadā seriāls būs skatāms arī Latvijas Televīzijā.

Daudzsēriju filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene” izveide tika sākta 2020. gada septembrī, filmēšana notika daudzās ar filmas stāstu saistītās vēsturiskās vietās – gan Benjamiņu namā Rīgā, gan Valdeķu muižā; dokumentālajā sērijā izmantoti unikāli Benjamiņu ģimenes arhīvu materiāli.

Izdevēja, žurnāliste un sabiedriskā darbiniece Emīlija Benjamiņa (arī Elka; dzimusi Simsone ) dzimusi 1881. gadā Rīgā. Pēc mācībām tirdzniecības skolā strādājusi kantordarbus dažādos preses izdevumos, kā arī rakstījusi par latviešu teātri. 1911. gadā kopā ar žurnālistu Antonu Benjamiņu nodibinājusi latviešu laikrakstu "Jaunākās Ziņas", bijusi tā oficiālā izdevēja. 1922. gadā apprecējusies ar Antonu Benjamiņu. 1924. gadā izveidojusi populāro nedēļas žurnālu "Atpūta". Bijusi dažādu labdarības organizāciju un biedrību aktīviste. Triju zvaigžņu ordeņa komandiere un ietekmīga sabiedrības dāma.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā zaudējusi visus uzņēmumus un īpašumus. 1941. gada 14. jūnijā deportēta uz Soļikamskas soda nometni Krievijā, kur pēc trim mēnešiem mirusi. Kā par Emīliju Benjamiņu saka aktrise Guna Zariņa: "Sieviete, kura izcīna savu vietu. Kaut kādā ziņā nostājas līdzās puišiem, kuri varbūt skatās uz viņu mazliet aizdomīgi. Tomēr viņa ir arī sievišķīga sieviete. Es domāju, ka tas puišus dara vēl jo aizdomīgākus. Galu galā, viņa ir tā, kas rada biznesa idejas. Šķiet, viņai bija daudz lielāka drosme nekā man. Es zinu tikai to, ka ir jābūt brīviem medijiem. Tikai to es zinu. Revolūcija? Es neiztēlojos, kā tas notiek."

Uzņēmējs un žurnālists Antons Benjamiņš dzimis 1860. gadā Madlienā. Mācījies Smiltenes draudzes skolā, pēc tam Cimzes skolotāju seminārā Valkā. No 1884. gada strādājis par skolotāju dažādās vietās Vidzemē, kā arī vadījis korus, pievērsies literārajai darbībai un uzņēmējdarbībai.

Apprecējies ar Madi Jurjāni, laulībā dzimuši pieci bērni. Pēc veikalu bankrota un laulības izjukšanas 1904. gadā pārcēlies uz Rīgu, kur sācis strādāt par reportieri vācu avīzē, vēlāk – par laikrakstu "Mājas Viesis" un "Rīgas Vēstnesis" redaktoru.1911. gadā kopā ar Emīliju Elku nodibinājis latviešu avīzi "Jaunākās Ziņas", kas ar laiku kļūst par lasītāko avīzi Latvijā. 1922. gada apprecējies ar Emīliju Elku. 30. gadu otrā pusē vairāk pievērsies lauksaimniecībai, savā lauku īpašumā Kandavas pagasta Valdeķu muižā izveidojot modernu paraugsaimniecību. Miris 1939. gadā Valdeķos.

Juris Bartkevičs par savu tēlu saka: "Esmu no tiem aktieriem, kas ir skoloti līst iekšā personāža ādā. Ar prieku kaut kādā veidā uzturēšu viņu pie dzīvības, to Antonu. Viņš bija tāds traki sists uz tiem latiem. Vienā dienā Benjamiņi ieņēma 30 000 latu! Ļoti loģisks mūža gājums, kad tu esi atdevis savus nervus, spēkus. Un ar jēgu! Tas ir milzīgs ieguldījums latviešu kultūrā."

Jānis Benjamiņš, Antona Benjamiņa dēls no pirmās laulības, dzimis 1892. gadā Plāterē, beidzis Rīgas pilsētas reālskolu. Pēc tam studējis inženierzinātnes Tehnoloģiskajā institūtā Sanktpēterburgā. Karojis Pirmajā pasaules karā, uzkalpojoties līdz leitnanta pakāpei; pēc tam arī Krievijas Pilsoņu karā ģenerāļa Deņikina Dienvidkrievijas armijā, kur ieguvis virsleitnanta pakāpi. Pēc atgriešanās Latvijā sācis strādāt tēva vadītajā izdevumā "Jaunākās Ziņas".

1930. gadā pret Benjamiņu jaunāko celta kriminālapsūdzība izvarošanā. Lai gan tiesa Benjamiņu attaisnoja, viņa reputācija cieta. No 30. gadu vidus Benjamiņš bija "Jaunāko Ziņu" de facto galvenais redaktors. 1932. gadā apprecējās ar Mariju Ozolu; laulībā piedzima trīs bērni. Pēc Latvijas okupācijas un "Jaunāko Ziņu" slēgšanas 1940. gadā Benjamiņš tika arestēts un apsūdzēts "kapitālisma atbalstīšanā un aktīvā pretkomunistiskā darbībā presē". 1941. gada jūnijā līdz ar citiem apcietinātajiem tika deportēts uz cietumu Astrahaņā. Miris no dizentērijas 1942. gada aprīlī. Reabilitēts 1989. gadā.

Raimonds Celms par savu varoni saka: "Uzdevums ir ļoti sarežģīts un interesants. Man kā Junioram ir jābūt blakus esošam. Visu laiku tādam pretspēkam tai gultnei, kurā it kā varētu skaisti šis bizness aiziet. Man jābūt pretspēkam, kas vēlas to gultni mainīt uz vienu vai otru pusi. Un ir tik interesanti ar kolēģiem kopā strādāt, tur ir ko paspēkoties. Tas ir forši!"

Juris Benjamiņš dzimis kā Georgs Aihers 1918. gadā Orenburgā, Krievijā. Viņa vecāki bija aktieri – austrietis Rūdolfs Aihers (1890–1954) un latviete Annija Simsone (1890–1967). Bērnībā zēnu audzinājusi vecmāmiņa Ede Simsone. 1926. gadā viņu adoptēja Annijas vecākā māsa Emīlija Benjamiņa un viņš kļuva par Benjamiņu uzvārda un "preses impērijas" mantinieku.

Beidzis Rīgas 1. ģimnāziju, pēc tam Latvijas Universitātē studējis ķīmiju. 1942. gadā ieguvis maģistra grādu. Jau no bērnības interesējies par fotogrāfiju, bijis viens no pirmajiem, kas Latvijā sācis nopietni nodarboties ar krāsu fotogrāfiju. 1940. gadā apprecējies ar Johannu Lejasizaku.1944. gadā Juris Benjamiņš ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Vāciju. Pēc tam pārcēlies uz Lielbritāniju, kur strādājis lielā ķīmijas uzņēmumā Mančestrā. 1952. gadā ģimene emigrējusi uz Kanādu, kur Benjamiņš nodibinājis pats savu fotolaboratoriju, kas ar laiku kļuvusi par vienu no lielākajiem savas jomas uzņēmumiem valstī. Miris 1993. gadā Toronto.

Emīlijas jaunākā māsa, aktrise, liktenīgo sieviešu lomu meistare, kura karjeras dēļ bija gatava doties mācīties uz ASV, izmēģināt spēkus Vācijas un Austrijas teātros. Annijas dzīvotspars un apņēmība palīdzēja ne tikai teātrī, bet arī ģimenē, kad vajadzēja tikt galā ar grūtībām kara laikā. Vecāko dēlu viņa atstāja audzināšanā mātei, lai pati kopā ar vīru austrieti dotos strādāt teātrī ārzemēs. Kad piedzima jaunākais dēls, ļāva māsai viņu adoptēt.

Inga Tropa-Fišere stāsta: "Annija ir ļoti drosmīga, mērķtiecīga, zina, ko grib. Domāju, mūsdienās joprojām ir raksturīgi: ja sieviete izvēlas būt ne tikai māte, bet arī cilvēks, kas sevi realizē, tas sabiedrībā ir "karstais kartupelis". Es kā advokāts tagad attaisnoju savu varoni. Vienīgais, ko es viņai gribētu teikt: nejūties lūdzu tik vainīga, par to, kāda tu esi un kāda ir situācija."

Minna bija Simsonu ģimenes vecākā meita, cilvēks, kurā atspoguļojas visas ģimenes un tā laika traģiskums. Viņa sapņoja būt aktrise, bet tas neizdevās. Dziedāja teātrī dramatisko soprānu. Pirmā pasaules kara laikā Minnai nācās dziedāt kafejnīcās, ko viņa uzskatīja par lielu negodu un jutās dziļi pazemota. Visu mūžu nodzīvojusi Rīgā un uz ārzemēm nebraukdama, Minna bija pilna mietpilsonisku aizspriedumu.

Minnas, Emīlijas un Annijas māte. Strādājusi par avīžu pārdevēju un veļas mazgātāju, pēc vīra nāves meitas audzināja viena pati. Kad Emīlija uzsāka savu biznesu, māte aktīvi iesaistījās, iesakot iegādāties labāko tehniku iespieddarbiem, kā arī dodot padomus, ko publikai patiks lasīt presē. Uzņēmās rūpes par jaunākās meitas dēlu, burtiski dzīvoja viņam. Sabiedrībā bija klusa un sirsnīga.

Par Emīlijas Benjamiņas saimniecības vadītāju Bertu trūkst biogrāfisku ziņu. Zināms tikai, ka tāda persona ir bijusi. Gadu desmitiem viņa kalpojusi Benjamiņu namā, izveidojot ar Emīliju ļoti tuvas, draudzīgas un uzticības pilnas attiecības.

Baiba Broka stāsta: "Berta ir uzticams cīņu biedrs Emīlijai, psihologs neizdošanās brīžos. Viņa ir arī nesaudzīgs patiesības teicējs, neļauj Emīlijai melot sev. Par Bertu nav saglabājies daudz dokumentālas informācijas, taču ir zināms, ka viņai bijusi liela ietekme uz Emīliju. Berta ir gana drosmīga pateikt Emīlijai, ka viņa ir ļāvusies varas un naudas kārdinājumam, pazaudējusi sirdsapziņas kodolu, rīkojusies nežēlīgi un alkatīgi.""

Vilis Lācis dzimis 1904. gadā Vecmīlgrāvī, Rīgā. Mācījies Daugavgrīvas draudzes skolā. Pirmā Pasaules kara laikā ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Sibīriju, kur pabeidzis skolotāju semināru. Pēc atgriešanās Latvijā piepelnījies ar dažādiem fiziskiem darbiem, bijis ostas krāvējs, kurinātājs un zvejnieks. 1930. gadā publicēti viņa pirmie literārie darbi – stāsts "Sieviete" un romāns "Atbrīvotais zvērs". No 1933. gada ir izdevējas Emīlijas Benjamiņas protežē, kura sekmē Lāča literāro karjeru, turpinājumos publicējot viņa populārāko romānu "Zvejnieka dēls". Vēlāk tas tiek ekranizēts kā pirmā latviešu pilnmetrāžas spēlfilma. 1938. gadā Lācis kļūst par "Jaunāko Ziņu" štata darbinieku. Kopumā viņš sarakstījis 20 romānus, daudzus desmitus stāstu, kā arī lugas un publicistiskus rakstus.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā pasludinājis sevi par komunistu un kļuvis par iekšlietu ministru Kirhenšteina valdībā, pēc vēlēšanām – par LPSR valdības vadītāju. Vācu okupācijas laiku pavadījis Maskavā, pēc tam atgriezies Latvijā un ieņēmis agrāko valdības vadītāja amatu. 1959. gadā partijas tīrīšanu rezultātā atbrīvots no amata. Miris 1966. gadā Rīgā.

Jēkabs Reinis atklāj: "Mēs neesam viengabalaini, mēs neesam plakani. Mums katram ir savi trūkumi, savas ambīcijas. Savas vēlmes, savi mērķi, un tas, kā mēs līdz tiem nokļūstam, – tās ir mūsu izvēles. Es kā Jēkabs mēģinu saprast, kāpēc Lācis izdarīja tādas izvēles."

Dzejnieks, žurnālists un literatūrkritiķis Jānis Kārkliņš dzimis 1891. gadā Strenču novada Jērcēnos. Mācījies Valmieras tirdzniecības skolā. 1908. gadā pārcelies uz Rīgu, kur publicējas dažādos periodikas izdevumos. Pirmajā pasaules karā bijis kara korespondents, 1916. gadā iestājies latviešu strēlniekos. Pēc kara beigām īsu brīdi strādājis par skolotāju, 1919. gadā sācis darbu laikrakstā "Jaunākās Ziņas", ilgus gadus ir tā atbildīgais redaktors; 1937. gadam darbu izdevumā pametis. Darbojies arī kā žurnāla "Atpūta" mākslas un kritikas nodaļas vadītājs. Izdevis piecus dzejoļu krājumus, īsprozu, vairākas ceļojumu un atmiņu grāmatas. 1944. devies bēgļu gaitās uz Zviedriju, kur darbojies Latviešu palīdzības komitejā. Miris 1975. gadā Stokholmā.

Lauris Dzelzītis par savu varoni: "Mans varonis ir pamata pīlārs visai redakcijai un Emīlijas Benjamiņas progresīvo un drosmīgo ideju realizācijai. Viņš, ja tā var teikt, ir darba zirgs, cilvēks, kas ir darītājs. Kārkliņš sevi pierāda ar darbiem. Tas varbūt ir tas, kas mūs vieno. Viņš ir visa pamatā, lai izdevniecība funkcionētu tā, kā iecerēts."

Kārlis Skalbe dzimis 1879. gadā Vecpiebalgas pagastā. Mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā, pēc tam pašmācības ceļā nolicis tautskolotāja eksāmenu un strādājis Ērgļu pamatskolā. Pēc 1905. gada revolūcijas vairākus gadus pavadījis trimdā. 1909. gadā atgriezies Latvijā un strādājis par laikraksta "Rīta Vēstnesis" redaktoru, apprecējies ar tulkotāju Lizeti Erdmani. Pirmā Pasaules kara laikā bijis speciālkorespondents Polijā; 1916. gada beigās iestājies latviešu strēlniekos. Pēc kara aktīvi iesaistījies neatkarīgas Latvijas izveidē, bijis gan Satversmes sapulces, gan vairāku Saeimu deputāts. No 1920. gadā strādājis par laikraksta "Jaunākās Ziņas" literārās nodaļas vadītāju. Ir uz Brīvības pieminekļa redzamo vārdu: "Tēvzemei un Brīvībai" autors. Rakstījis dzejoļus un literārās pasakas. Pasaku krājums "Ziemas pasakas" (1913) iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Populāri arī viņa publicistiskie tēlojumi. 1944. gada nogalē Skalbe devies bēgļu gaitās uz Zviedriju; pusgadu vēlāk miris Stokholmas slimnīcā.

Uldis Anže stāsta: "Es esmu līdzīgs Kārlim Skalbem. Konservatīvs. Tādas inovācijas kā krāsas žurnālā, ko Emīlija piedāvā, man liekas, nav būtiskas. Tāpat arī šodienas medijs, interneta vide, kas brīžiem ir tukša. Daudzvārdīga, bet tukša. Kārlis Skalbe runā par to, cik svarīgs ir vārds un dziļums. Un es – piekrītu. Tagad, pēc vairāk nekā simts gadiem, es saku – jā! Es piekrītu savam Kārlim Skalbem."

Dzejnieks Jānis Ziemeļnieks (īstajā vārdā Jānis Krauklis) dzimis 1897. gadā pie Smiltenes. Kad 1912. gadā ģimene pārcēlusies uz Strenčiem, kur Ziemeļnieks mācījies vietējā skolā. 1914. gadā viņš sācis strādāt Strenču fotodarbnīcā, paralēli sākot rakstīt arī dzeju. 1916. gada "Dzimtenes Vēstnesī" publicēts viņa pirmais dzejolis. Tajā pašā gadā smagas nieru slimības dēļ viņam izrakstīta pirmā opija deva, kas ar laiku pārvēršas smagā narkotiku atkarībā. 1920. gadā pārcēlies uz Rīgu. No 1925. līdz 1930. gadam bija redakcijas loceklis izdevumos "Jaunākās Ziņas" un "Atpūta", kur regulāri publicēta gan viņa dzeja, gan recenzijas un humoristiskie pantiņi karikatūru parakstiem. Dzīves laikā izdoti četri Ziemeļnieka dzejoļu krājumi.

Miris 1930. gadā Rīgā. Kaspars Zāle par savu varoni: "Ziemeļnieks ir gaišs tēls, ar milzīgu un neaprakstāmu, es pateiktu – kosmisku – enerģiju, kurš visu laiku ir kaut kādā strupceļā. Tai pat laikā viņam ir milzīga aizraušanās ar dažādu realitātes procesu pētīšanu un mēģinājumiem tos formulēt. Es pat varētu teikt, ka viņš visu laiku ir degšanas stadijā, viņš ļoti strauji un impulsīvi sevi piespiež iet galējībās, varbūt pat ekstrēmās. Viņš bija ļoti kaislīgs un bezgalīgs."

Ernests Brusubārda dzimis 1880. gadā Talsu apriņka Ārlavas pagastā. Bērnībā mācījies vijoles un ērģeļu spēli, no 1910. gada studējis Sanktpēterburgas konservatorijā. Jau no 1909. gada sācis mūzikas kritiķa darbību, rakstot dažādiem Latvijas un Krievijas laikrakstiem un žurnāliem, kā arī diriģējis korus, koncertējis kā vijolnieks un dziedātājs. No 1919. līdz 1940. gadam strādājis laikrakstā "Jaunākās Ziņas". 1930. gadā izveidojis savu "Jaunāko Ziņu" kori. 1944. gadā devies bēgļu gaitās. Vācijā atjaunojis sava kora darbību, pēc tam arī Milvoki, ASV. Brusubārda bijis arī komponists, strādājis kordziesmu un kamermūzikas žanrā. Miris 1968. gadā Milvoki.

Dainis Gaidelis par savu varoni: "Mans varonis ir brīnišķīgs cilvēks, teātra kritiķis, kurš ļoti mīl mākslu, mūziku, līdz ar to pret cilvēkiem, kurus kritizē, izturas ar ļoti lielu mīlestību. Viņā pašā mājo radošais un muzikālais gars, iespējams pat bohēmiskais. Viņš ļoti asi izjūt netaisnību, bet, tā kā ir pietiekami smalks cilvēks, pietiekami smalki arī uz to noreaģē. Viņam ir smalkas reakcijas uz apkārt notiekošo. Atveidojot šo tēlu, ir daudz lielāka atbildība un pienākums, ņemot vērā, ka attēlotais varonis ir reāla persona. Tu nedrīksti varoni ne pazemot, ne padarīt muļķīgāku. Kā aktierim ir ļoti jāaizstāv savs personāžs."

Jūlijs Lācis dzimis 1892. gadā Lēdurgas pagasta Lodes muižā. Mācījies Ķeniņa reālskolā un Mākslas veicināšanas biedrības skolā Rīgā. Studējis ķīmiju Rīgas Politehniskajā institūtā. Apprecējies ar Annu Liepiņu, vēlāk pazīstamo teātra režisori Annu Lācis, taču laulībai nebija ilgs mūžs. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Jūlijs Lācis devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur studējis Behtereva Psihoneiroloģiskajā institūtā. Pēc kara beigām turpinājis studijas Latvijas Universitātē, kā arī mācījies žurnālistiku Parīzes Augstākajā sabiedrisko zinātņu skolā.

Pēc atgriešanās no Francijas strādājis par vienu no žurnāla "Atpūta" redaktoriem. "Jaunākajā Ziņās" turpinājumos publicēts viņa romāns "Mūža meža maldi" par latviešu baptistu koloniju "Vārpa" Brazīlijas džungļos.

1934. gadā viņš apprecējās ar dzejnieci Rūtu Skujiņu. Pēc Latvijas okupācijas bijis Tautas labklājības ministrs Kirhenšteina valdībā, pēc vēlēšanām – izglītības tautas komisārs Viļa Lāča valdībā. 1941. gada 8. janvārī ticis arestēts un deportēts uz PSRS par pretpadomju aģitāciju presē. Miris 1941. gada nogalē Astrahaņas cietumā.

Edgars Ozoliņš par savu varoni saka"Lācis. Lācis Lācim draugs. Vai tiešām? Jūlijs Lācis. Prāts. Šarms. Un gods. Spēlējot vēsturisku personu, protams, ir jauki, ja nomaldoties (ik pa brīdim) vari ieskatīties kartē. Tomēr atceries, ka visi zinās, ka ceļā izmantoji karti...Kamēr nav pierādīts pretējais… Mēs vienmēr un visi esam pie kaut kā vainīgi!"

Pēteris Blaus dzimis 1900. gadā Ērgļu pagastā. Mācījies Rīgas zēnu reālskolā. Sācis studēt arhitektūru, bet pametis. Brīvības cīņu laikā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Strādājis par žurnālistu laikrakstā "Jaunākās Ziņas", bijis 5. Rīgas aizsargu pulka rotas komandieris. Ar savu pulku piedalījies 1934. gada Ulmaņa apvērsumā. 1937. gadā iecelts par "Jaunāko Ziņu" atbildīgo redaktoru. Tiek uzskatīts, ka Blaus jau no 1936. gada bijis NKVD aģents. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā kļuvis par sabiedrisko lietu ministru Kirhenšteina valdībā, vēlāk ticis ievēlēts LPSR Augstākajā padomē, bijis AP prezidija sekretārs. 1941. gadā pēc vācu iebrukuma aizbēdzis uz Baškīriju. Tur ticis apcietināts un notiesāts uz 15 gadiem. 1955. gadā Blaus atbrīvots un atgriezies Latvijā. Kļuvis par LPSR Žurnālistu savienības vadītāju, taču pēc pāris gadiem antinacionālkomunistu kampaņas rezultātā kritis nežēlastībā. Miris 1971. gadā Rīgā.

Gatis Maliks par savu varoni: "Blaus ir konformists, kurš sākumā vienmēr domās par sevi. Ja vajadzēs, pratīs pielāgoties valdošajām idejām un virzienam bez lieliem sirdsapziņas pārmetumiem. Tas, ka varonis ir vēsturiska persona, palīdz sākumposmā, iedod atspēriena punktu un labāku starta pozīciju, pēc tam notiek attālināšanās. Manā varonī mani pārsteidza, kā cilvēks var tik strauji un atpakaļ neskatoties nomainīt ideoloģiju, līderus, domāšanu un tajā pašā laikā spēj sevi pārliecināt par paša rīcības pareizību."

Augusts Kirhenšteins dzimis 1872. gadā Mazsalacā. Mācījies Rīgas Aleksandra ģimnāzijā un studējis veterināro medicīnu Tērbatas Universitātē. Pēc tam strādājis par veterinārārstu Valmierā un Limbažos. Pēc 1905. gada emigrējis uz Šveici. Pirmā pasaules kara laikā dienējis Serbijas armijā, 1917. gadā atgriezies Latvijā, piedalījies Brīvības cīņās. 1919. bijis viens no Latvijas Universitātes dibinātājiem, ievēlēts par Lauksaimniecības fakultātes docentu. 1923. gadā aizstāvējis Latvijā pirmo zinātņu doktora disertāciju – par tuberkulozes baktērijas uzbūvi. LU Lauksaimniecības fakultātē Kirhenšteins izveidojis seroloģisko laboratoriju, kas pēc Otrā pasaules kara pārtapa Mikrobioloģijas institūtā.

Pēc Latvijas okupācijas viņam piedāvāts ministru prezidenta amats. Bijis tas, kurš braucis uz Maskavu ar lūgumu uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Pēc vēlēšanām kļuvis par LPSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju, saglabājot šo amatu arī pēc kara. No 1951. līdz 1958. gadam bijis LPSR Zinātņu akadēmijas viceprezidents. Miris 1963. gadā Rīgā.

Arnolds Osis par savu varoni saka: "Kirhenšteins ir cilvēks, kurš apjucis vēstures krustcelēs. Tas ir gluži kā nonākt krustojumā, kur luksoforā darbojas tikai divas gaismas – brīdinoši dzeltenā un draudoši sarkanā. Man bija interesanti mēģināt izprast mana varoņa rīcību vai ne-rīcību konkrētā situācijā. Filmēšanas gaitā pastāvīgi pavadošs bija jautājums sev pašam – kā es būtu rīkojies viņa vietā? Un mana atbilde ir – nezinu. Ir maz kino materiāla, kur redzams un dzirdams Augusts Kirhenšteins, tādēļ lielai daļai cilvēku par viņu nav izveidojies konkrēts priekšstats. Viņš, manuprāt, atbilst teicienam: Ja esi suņu barā, bet riet nemāki, tad vismaz luncini asti."

Leģendārais gaišreģis, tautā saukts par "Latvijas Nostradamu", Eižens Finks dzimis 1885. gadā. Pēc tautības bijis čigāns, savus vecākus pazaudējis agrā bērnībā, tāpēc dzīvojis pie latviešu ģimenes Valmieras apriņķī. Mēģinājis kļūt par cirkus mākslinieku, taču pēc savainojuma pievērsies fotogrāfijai. Sākumā kļuvis par Valmieras fotodarbnīcas īpašnieka Jāņa Sarkangalvja mācekli, vēlāk strādājis pie fotogrāfiem Rīgā. Savu pirmo fotodarbnīcu atvēris Maskavas forštatē, bet pēc Pirmā pasaules kara – Kaļķu ielā 12. Paralēli sācis nodarboties arī ar pareģošanu.

Cilvēki, pārsvarā sievietes, arvien pie Finka fotodarbnīcas stāvēja garās rindās. Pie viņa esot nākuši arī politiķi un ārvalstu sūtņi. Klīda baumas, ka Finks paredzējis Musolīni nākšanu pie varas Itālijā, Zigfrīda Annas Meierovica bojāeju automašīnas katastrofā, Kirova noslepkavošanu Krievijā, Jāņa Čakstes nāves datumu.

"Jaunākās Ziņas" piederēja pie tiem preses izdevumiem, kas Finku uzskatīja par lētticīgu ļautiņu krāpēju un šarlatānu. Laikrakstā bija smalki aprakstīts, kā "viltus medijs un okultists māna klientus", kā arī Finka personīgā dzīve, nesaskaņas ar sievu, no kuras viņš šķīrās 1933. gadā.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Finks pareģoja, ka nākamgad, kad ziedēs liepas, Rīgā soļos jau cita armija. Pret viņu tika safabricēta lieta, un viņš tika apcietināts kā vācu militārā izlūkdienesta darbinieks. Tiesā viņam piesprieda nāvessodu nošaujot. Vēlāk to aizstāja ar astoņiem gadiem brīvības atņemšanas. 1941. gada 14. jūnijā Finks tika deportēts uz soda nometni Krievijā. Arī tur viņš esot turpinājis nodarboties ar zīlēšanu. Atcerēdamies krievu nometnēs pavadītos gadus, Finks stāstījis, ka tas laiks viņam bijis vieglāks nekā citiem ieslodzītājiem. Lēģeru priekšniecība zinājusi par viņa pareģa spējām un izturējusies zināmā mērā labvēlīgi. 1954. gadā Finks atgriezās Latvijā un slepus turpināja nodarboties ar pareģošanu. Miris, kā pats bija paredzējis, 1958. gada 6. februārī.