Kā izvairīties no 'čerņas'. Saruna ar filmas 'Bedre' režisori Daci Pūci

Iesākumā mazliet pastāstiet par savu ceļu līdz kinorežijai. Kāpēc izvēlējāties grūtāko ceļu un devāties studēt, nevis uzreiz ķērāties pie filmu veidošanas, ņemot vērā, ka jums jau bija pieredze un sakari šajā jomā?

Jūs domājat – paņemt pusmiljonu lielu finansējumu un tad sākt mācīties? (Smejas.) Pirmkārt, tā ir milzīga atbildība, jo tā nav manis nopelnītā nauda, par ko top kino. Otrkārt, es visu mūžu esmu mācījusies, un šo mācību kvintesence ir kino, kas sastāv no daudzām profesijām. Režisoram visas šīs profesijas ir vai nu jāpārvalda pašam, vai arī jābūt vismaz zinošam. Tas ietver gan vizualitāti, gan audiālo pusi. Tāpat viņam jābūt arī uzņēmējam un vadītājam. Jāmāk profesionāli runāt ar aktieriem, laukuma darbiniekiem un producentiem. Tas ir jāmācās, turklāt praktiski, nevis teorētiski.

Treškārt, man vienmēr ir patikušas audiovizuālās lietas. Mans pirmais maģistra grāds bija mūzikā, divus gadus esmu mācījusies mākslas akadēmijā sagatavošanas kursos, jo zīmēt man patīk jau no bērnības. Pirms 20 gadiem es pat nesapņoju par kino režiju, tikai intuitīvi uz to gāju. Kad beidzot sajutos nobriedusi un ieguvusi dzīves pieredzi, varēju atļauties paust savu vēstījumu. Visas šīs komponentes ir ļoti svarīgas. Forši, ka jauni cilvēki grib būt kinorežisori, bet manā skatījumā tā ir profesija, kurai nepieciešama dzīves pieredze, jo viss balstās uz psiholoģiju. Tas ir svarīgi jebkurā žanrā.