Kamols kaklā. Recenzija par Daces Pūces filmu 'Bedre'  (4)

Filma vēsta par desmitgadīgo Markusu (Damirs Onackis), kurš, palicis bez vecāku aprūpes, pāriet vecāsmātes Solveigas (Dace Everss) aizgādībā. No Rīgas viņš pārceļas uz mazpilsētu, kur viņu pavada nosodoši skatieni un pieaugušo intrigas. Ko tad tādu Markuss ir izdarījis? Ievilinājis kaimiņu meiteni Emīliju (Luīze Birkenberga) bedrē. Soģes gods piešķirts Emīlijas mammai Sandrai (Inese Kučinska), kura uzsāk publiskas sankcijas pret puiku. Filmā būtiska loma iedalīta arī kaimiņiem Robertam (Egons Dombrovskis), Smaidai (Agata Buzeka, Polija) un Albertam (Aigars Vilims). Starp visiem šiem cilvēkiem negaidītu draugu Markuss atrod tieši vientuļā un noslēpumainā Jūrnieka personā. "Bedre" tapusi pēc Janas Egles stāstu krājuma "Gaismā" motīviem, scenārijā savijot kopā trīs stāstus no krājuma: "Bedre", "Aiziet jūriņā" un "Gaismā". Scenārija autori – Dace Pūce, Monta Gāgane un Pēteris Rozītis.

"Bedri" skatīties ir aizraujoši (nebīšos šī emocionālā vērtējuma). Blīva ar noslēpumiem un liktenīgām sakritībām, filma notur spriedzi un intrigu gandrīz divu stundu garumā. "Bedres" pirmā puse uzdod daudzus jautājumus. Kādēļ Markuss ievilina kaimiņu meiteni bedrē? Kas noticis ar viņa vecākiem? Kas īsti ir neizdibināmais Jūrnieks? Ko stāstam "dod" otrā plāna tēli, proti, Sandra, Roberts, Alberts un Smaida? Visas šīs neskaidrības ir kā kamolā samudžināti pavedieni, kurus skatītājs caur Markusa acīm lēnām šķetina vaļā.

Dažādi verbāli un neverbāli mājieni sociālo drāmu tuvina spraigam detektīvstāstam. Verbālie ir pieaugušo puspateiktais. Sarunās paslēptas neskaidras atbildes uz iepriekšējā rindkopā minētajiem jautājumiem. Piemēram, jau filmas sākumā kaimiņu Roberta mašīnā Solveiga asarainām acīm pauž, ka visas problēmas Mārim sākās pēc viņas aiziešanas (kas ir viņa?). Tikmēr Smaidas skumjais skatiens pa mašīnas logu un vīra Roberta izvairīgais joks, ka ar ģimenes pieaugumu neplāno steigties, mudina domāt, ka starp viņiem kaut kas nav lāga. Arī Solveigas pastāvīgā izvairīšanās no mazdēla Markusa jautājumiem liek lauzīt galvu par noklusēto. Gan Jūrnieka izspļautais salīdzinājums par ābolu un ābeli, gan Sandras nicinošais un daudznozīmīgais "zinot, kādi ir viņa gēni" arvien vairāk sabriedina jautājumus par Markusa vecākiem.

Neverbālajiem mājieniem ir milzu nozīme "kamola" atšķetināšanā. Divi būtiski vizuālie pavedieni ir lāpsta un Solveigas fotogrāfijas atrašanās Jūrnieka albumā. Tāpat dzīvnieku pasaule nes sevī ziņu. Aizdomīgi intensīva suņa ošņāšanās kaimiņu pagalmā noteikti nav laba zīme. Par pareģojumiem kļūst dažādi miruši kustoņi – neizšķīlies cālēns un slazdā notverta pele nav nejauši izvēlētas metaforas. Visbeidzot – Markusa tieksme kolekcionēt uz palodzēm sasprāgušas mušas šķiet jocīga līdz brīdim, kad viņš ir pabeidzis savu kompozīciju. Sakot, ka visa pasaule nostājusies pret vienu, puika nostāda mirušu mušu armiju pret bojāgājušu tauriņu, identificējoties ar pēdējo.

Visi šie un citi izmestie āķi pamazām palīdz šķetināt "Bedres" samudžinātos noslēpumus. Filmas otrajā daļā sižeta "kamols" jau brīvi atraisās, strauji izritinoties līdz pat diega galam un sniedzot negaidītus, pat biedējošus atrisinājumus. Filmas pēdējā pusstunda ir visu iepriekš briestošo notikumu eksplozīva kulminācija.

Kādēļ Markuss ievilina Emīliju bedrē? Jo kaimiņu meitene slikti izrunājusies par Markusa tēvu. Pamazām atklājas, ka tēva pieminēšana ir puikas vājais punkts. Arī zīmēšanas talantu viņš mantojis no tēva, kurš tagad tiek minēts vien nievājošās tenkās. Tikai vienu reizi viņš vaigā parādās kādā no Markusa atmiņu uzplaiksnījumiem.

Iezīmējas vēl viens būtisks aspekts, proti, Markusam ir maz teikšanas. Pat par savu likteni. Atmiņu aina ar vecāsmātes un mātes sarunu bijusi iespējama vien tādēļ, ka puika caur kāpņu telpas margām ir noklausījies, kā māte no viņa atsakās. Tāpat viņš ir noklausījies Sandras apsūdzības pret viņu un slepus novērojis Roberta vardarbību pret Smaidu. Markuss vienmēr ir nevietā (pieaugušo intrigu vidū) un nelaikā (mazliet par vēlu).

Galvenās lomas atveidotājs Damirs Onackis savā varonī ielicis plašu emociju amplitūdu. Onackis pamīšus var iemiesoties "dažādos Markusos". Ar savilktām dūrēm viņš ir agresīvais Markuss, bet Jūrnieka klātbūtnē un saskarē ar mākslu – smalkjūtīgais Markuss. Lai cik viedāks un vairāk pieredzējis, ja raugās uz viņa gadiem, Markuss būtu, vistrauslākais no "Markusiem" ir tieši raudošais, kurš atgādina, ka viņš taču patiesībā vēl ir tikai bērns.

Sabiedrības izraidīti, nesaprasti un aizrāvušies ar mākslu – Jūrniekam ar Markusu ir daudz kopīga. Kas īsti ir Jūrnieks? Visupirms jau Markusa vienīgā uzticības persona un patvērums. Citiem Jūrnieks ir mazpilsētas ķengu objekts un kāds, no kura jāturas pa gabalu. Pakāpeniski "Bedre" piedāvā vairākus faktus par viņu.

Jūrnieka sociālā atstumtība aizsākusies jau padomju gados, bet filmā viņa savrupums un raupjums kopā ar maigumu un viedumu kļūst par "Bedres" cilvēcības dzīslu. Īpaši smeldzīgā gaismā Jūrnieks atklājas ainā, kur Solveiga viņu apciemo, karstās dusmās vaicājot par Markusu. Starp rūgtiem apvainojumiem un ne līdz galam izteiktiem apgalvojumiem Jūrnieka balsī ieskanas samiernieciskas skumjas par savu nevēlamību un Solveigas pieļauto kļūdu neatgriezeniskumu.

Lai gan "Bedre" pieskaras vairākām nozīmīgām tēmām, centrālais vēstījums gulstas aicinājumā nenosodīt nezinot. Jūtama režisores un visas filmas komandas empātija pret filmas varoņiem. Citu nopēlums atsedz vien virsslāni, kamēr rīcība atklāj vairāk par iemesliem un iekšējiem pārdzīvojumiem.

Omes acīs Markuss ir grūti audzināms bērns. Roberta skatījumā puika ir šmurgulis un traucēklis, bet Emīlijas mamma Sandra saredz viņā huligānu ar psihiskām novirzēm. Ja filma atklātos no līdzcilvēku skatpunktiem, Markuss būtu vienkārši nesimpātisks bērns. Tomēr stāsts paveras no saprotošākas pozīcijas (pārsvarā no Markusa), izvēloties nesteigties ar tiesāšanu. Skatītājs redz, ka zēns aizsvilstas tikai tad, kad kāds zaimo tēva piemiņu.

Sākotnēji var likties nesaprotama Solveigas pirmā reakcija, uzzinot, ka Markuss ievilinājis Emīliju bedrē. Viņa norāj viņu par savas reputācijas graušanu tā vietā, lai izprastu mazdēla izgājienus. Jaunībā ciešās attiecības ar Jūrnieku arīdzan izplēnējušas, Solveigai baidoties kļūt par tenku objektu. Līdzās šiem neglaimojošajiem faktiem filma parāda monētas otru pusi, kas attaisno Solveigu, – viņas dzīve nav bijusi viegla, kā arī viņa ir ilgstoši dzīvojusi viena. Turklāt "ko citi teiks" ir iesakņojusies padomju laiku domāšana. Everss prasīgajā omē un respektētajā kora diriģentē ielikusi sirsnību, kura filmas beigās spēji izlaužas ārā no stingrības fasādes.

Ineses Kučinskas Sandru varētu uzskatīt par maitu, kura rīko maza puikas raganu medības un viņa zīmējumos zīlē mentālu traucējumu diagnozi. Taču arī viņai ir cilvēcīgi saprotama motivācija – pasargāt savu meitu.

Smaidas loma uzticēta poļu aktrisei Agatai Buzekai, kura šķiet trausla kā porcelāns. Lai gan Smaidas klusums un noslēgtība var šķist kā rāmums, aiz slēgtām durvīm atklājas, ka viņu ir nocietinājusi vīra vardarbība. Par laimi, viņa beigās rod sevī spēku no tās aizbēgt.

Vienīgais varonis, kuru ir grūti attaisnot, ir Roberts. Kad atklājas ģimenes traģiskais zaudējums un viņa atbildība tajā, uz īsu mirkli Roberta ir žēl, jo viņa vainas izjūta viņu mokpilni plosa. Tomēr tas ir viens īss mirklis – kā viņš ir iesācis "Bedri" gļēvuļa lomā, tā arī to pabeidz.

Egons Dombrovskis Robertā ielicis valdonīga mazpilsētas mužika akcentus. Pretimnākošs un izpalīdzīgs citu acīs, nesavaldīgs aiz slēgtām durvīm. Ja pat filmā viņš ir un paliek gļēvulis, Dombrovska tēlojumā Robertā atklājas zemūdens akmeņi. Ar rūgtumu un aizvainojumu balsī Roberta sarunas ar tēvu atklāj viņa sarežģīto bērnību, un ar lielu psiholoģisko jaudu Dombrovskis attēlo sava varoņa sabrukumu.

Pretnostatot nosodījuma pozīciju izpratnes pozīcijai, "Bedre" aicina nesaskatīt tikai melno vai balto. Nespriest pāragri. Diemžēl mietpilsoniskie iedzīvotāji nav nemaz vēlējušies iepazīt Jūrnieku, tā vietā neiecietīgi mētājoties ar rupjiem vārdiem un nekad nesaskatot cilvēku aiz Jūrnieka tēla.

Valtera Pūces īpaši filmai komponētā mūzika harmoniski papildina uz ekrāna notiekošo. Mūzika uzmācīgi nediktē skatītājam, ko just, bet drīzāk maigi saplūst ar filmu. Skaņu celiņa ierakstā piedalījās orķestris "Sinfonietta Rīga" un Rīgas Doma zēnu koris, skanējumam piešķirot savādi trauslu varenību.

Tehniski smalka ir operatora Gata Grīnberga radītā kadra poēzija. Visskaistākā gaisma krīt Markusa un Jūrnieka visdrošākajā vietā – Jūrnieka šķūnī. Turpretī visbaismīgākās lietas atklājas tumsā, spējā lietū un ēnainos nostūros. Markuss, kurš ir nesaprasts un vientuļš, tāds arī tiek ielikts kadrā – viens telpas aizmugurē aiz visiem koristiem vai viens, lecot upē un runājoties ar saviem zīmējumiem.

Ik pa laikam Markuss parādās logu, lausku un ūdens atspulgos, kuros puika izskatās nobijies vai norūpējies. Caur logiem kā nejaušs spiegs viņš novēro Jūrnieka gulšņāšanu un Smaidas sišanu, tādējādi kļūstot par liecinieku tam, ko citi slēpj. Jūrniekam tas ir fiziskais vājums (diabēts), Smaidai – ciešanas un vīra smagā roka, bet Robertam – vardarbīgais raksturs.

Tehniski izteiksmīgs un emocionāli pielādēts ir kadrs, kurā Markuss noskatās, kā Sandra ar ciema sievietēm apspriež viņa zīmējumus. Markusa atspulgs aizņem gandrīz pusi kadra, otru atstājot dāmām, kuras aiz stikla nicīgi apspriež viņa maniakālo iedabu. "Atspulga Markusā" redzama vilšanās par šāda mēroga privātuma aizskārumu un publisku giljotinēšanu. Sadalītais ekrāns uzsver, ka atkal jau puikas prombūtnē kāds lemj par viņu.

"Bedrē" līdzās pastāv dažādas privātās bedres. Jūrniekam tā ir pašizolācija no pasaules. Solveigai – vainas apziņa par savu lomu Jūrnieka atstumtībā un rūpes par savu publisko tēlu. Smaidas un Alberta bedre ir Roberta vardarbība. Aigara Vilima tēlotajam taktiskajam Albertam gan ir vēl viena – viņš nespēj izkārpīties no savas mūžīgā samierinātāja lomas. Savukārt Emīlijai iekrišana bedrē ir soda mērs par mutes palaišanu. Arī Roberta automehāniķu darbnīcā nakšņošana bedrē tiek piesolīta Markusam kā sods, ja viņš nesavāks izkritušos darbarīkus.

Bedrē tiek aprakts nevēlamais, noliedzamais un sāpīgais. Tā kaimiņu pagrīdes lādē glabājas aprakts smags zaudējums. Filmas traģiskās likumsakarības un varoņu dzīvesgājumi satriec un skumdina, bet, līdzīgi kā Jūrnieka un Markusa kopīgi veidotā vitrāža, daudzie mazie stikliņi beigās sastājas kopā skaistā vitrāžā, atgādinot, ka nemaz tik bezcerīgi vis nav.